Šajā vasarā nolēmām iepazīt nevis tūristu tik populārās dienvidzemes, bet viesoties pie skandināviem. Tā kā mūsu kompānijā ir teju trīsgadnieks Ričards, kā galvenais apskates objekts tika izvēlēta Muminu zeme Somijā. Un kā jauks bonuss visai ģimenei – kuģošana Baltijas jūrā maršrutā Tallina–Helsinki–Turku–Stokholma. Ceļojuma ilgums – četras dienas.
Tallinas vecpilsētā būts vairākkārt, bet allaž ir sajūta, ka laiks, kas tur pavadīts, ir par mazu, lai nesteidzīgi izstaigātu visas šarmantās ieliņas, pasēdētu kādā omulīgā kafejnīcā. Sen nav būts Vecrīgā, tāpēc nevarēšu salīdzināt. Taču tūristu Tallinas vecpilsētā ka biezs. Ar vīru vienojāmies, ka šoruden vai nākamgad pavasarī jāatbrauc šeit uz nedēļas nogali - tad varbūt attiecībā uz Tallinu radīsies sāta sajūta.
Nākamais pieturas punkts bija jūras muzejs “Lennusadam". Ļoti patīkams pārsteigums, cik veiksmīgi un interaktīvi igauņi mācējuši pasniegt jūras tematiku un militāro jomu. Bija iespēja iepazīt un izstaigāt zemūdeni (tiesa, no domas, ka šādā kārbā būtu jāpavada ilgāks laiks zem ūdens, palika šķērmi - dzelži visapkārt un dikti šauri). Tāpat varēja iejusties kuģa kapteiņa un lidotāja lomā, iekārtojoties pie atbilstošiem simulatoriem. Kuģi, lielgabali, mīnas, torpēdas un vēl, un vēl ko skatīt. Arī piestātnē pietauvotais kuģis apciemojuma vērts. Pāris stundas šeit paskrēja nemanot. Tallinas jūras muzejs tiek dēvēts par modernāko Ziemeļeiropā, un tas ir pelnīti.
Diena palidoja vēja spārniem, un bija laiks ar prāmi pārcelties uz Helsinkiem. Tie kursē itin bieži, un brauciens nav ilgs - divas stundas. Cenas uz kuģiem (visiem, ar kuriem tajās dienās ceļojām) liek naudas maka saturam dilt strauji - smalkmaizīte trīs eiro, viens banāns - 80 centi, mazā tilpuma bērnu suliņas - ap divi eiro, garneļmaizīte - ap 10 eiro u.tml. Taču vairums cilvēku ir atpūtā un tērē uz nebēdu.
Rīts iesākās ar nelielu tūri cauri Helsinkiem. Tā kā tur bijām jau otro reizi, galvenos tūristu objektus, piemēram, pieminekli somu komponistam Sibeliusam, unikālo klintsbaznīcu, pasveicinājām caur autobusa loga rūti. Piestājām pie Helsinku doma, tirgus laukuma. Mums pašiem kā jaunums bija pilsētas bibliotēkas “Oodi” apmeklējums. Kokā un stiklā apdarinātā ēka ir acis piesaistoša gan no ārpuses, gan iekšpuses. Tajā var brīvi ieiet ikviens - nav vajadzīgas kādas caurlaides vai atļaujas. Otrajā stāvā izveidota āra terase. Sēdi, baudi, atpūties.
Tad atlika mērot nepilnus 200 kilometrus un Nāntali pilsētiņu, kur atrodas Trollīšu Muminu zeme. Rakstniece Tūve Jansone ir paveikusi lielisku darbu, radījusi somu kulta varoņus - Muminu ģimeni, par kuriem zina pat aiz okeāna. Somijā Mumini ir visur - uz krūzītēm, somām u.tml. Radīti Muminu saldumi. Tie iegādājami kā mīļmantiņas. Katrā ziņā mārketings darbojas lieliski. Un tas jau savā ziņā ir forši - no ceļojumiem taču mēdzam atvest kādu piemiņas lietu. Un kāpēc ne ko atmiņām par Muminiem.
Ejot uz Muminu salu, skatam paveras pasakaina jahtu un kuteru osta. Šķērsojot tiltu, esam klāt Muminu zemē. Varētu sākt baudīt izklaides parka piedāvātos labumus un mesties piedzīvojumā, bet acīs duras bagātīgais ēstuvju un veikalu piedāvājums. Bet kur izklaide? Ak, jā - tālāk kalnā ieraugām slaveno Muminu zilo namiņu, pie tā rosās Snorkes jaunkundze un Muminu tētis. Bērni spieto apkārt kā bites. Bet visiem ir iespēja gan samīļot, gan nofotografēties ar viņiem. Mūsu Ričards arī sākotnēji tā kautri apskauj Snorkes jaunkundzi un tikpat ātri smaidīdams dodas prom. Mums kā vecākiem arī, protams, smaids līdz ausīm. Mīļi tie Mumini, nenoliedzami. Izstaigājam Muminu māju. Raugāmies, ko tālāk skatīt. Ir turpat viena šļūcamtruba, ir iespēja apliet puķes, pasēdēt ķirbjmājā. Pamakšķerēt koka zivtiņas. Iziet labirintu. Ir vēl šādi tādi pieturas punkti, kas izkaisīti pa visu salu, ko savieno koka dēļu celiņi, kuri ved pa klinšainiem kalniem te augšā, te lejā.
Šis nav pirmais izklaides parks, kuru esam apmeklējuši, tāpēc nepamet sajūta, ka izklaides iespēju Muminu salā ir salīdzinoši maz. Izstaigājot visas piedāvātās opcijas, mani pārņem vilšanās sajūta - tik daudz uz salas dažādu krāsainu mājiņu, bet tajās visās iemitinājušies veikali un ēstuves, kur cenas kā jau Somijā. Ar to jau bijām rēķinājušies. Fakts, ka Somija ir dārgākā eirozonas valsts, pilnībā apstiprinājās.
Tiesa, nolemjam, ja jau tērējamies, tad tērējamies, un vēlamies bildi ar Muminu iekārtotā foto studijā. Šī iespēja maksā 15 eiro, ja vēlamies bildi gatavu uzreiz, astoņus eiro, ja to mums atsūta uz e-pastu. Izvēlamies abus variantus, pēc foto sesijas Ričards ar Muminu tik mīļi apskāvušies, ka nolemju vienu foto uzņemt arī ar telefonu. Mana iecere ātri tiek apturēta - bilde ar Muminu iespējama tikai par maksu. Lūk, kā. Ar citiem pasaku tēliem gan brīvi - otrreiz jau Ričards ir drošāks, un top skaistas bildes. Šīs arī ir manas labākas atmiņas par šo Muminu zemi - laimē starojošs bērns.
Muminu zemē pavadījām nepilnas piecas stundas. Un mums bija pilnībā gana. Sevi nepieskaitām pie Muminu faniem, bet tikai pazinējiem, tāpēc kopējā salas koncepcija palika nesaprasta. Par daudz komercializēti.
Nemanot bija pienākusi pēcpusdiena, un netālu esošajā kādreizējā Somijas galvaspilsētā Turku mūs gaidīja nākamais kuģis, kurš mūs nogādāja Stokholmā.
Plānā nesteidzīga muzeju apskate - pirmā izvēle par labu kuģa “Vāsa” muzejam. Bijusi lasījusi gana daudz jūsmīgu citu ceļotāju aprakstu, ka šis muzejs ir “must have seen” listes augšgalā. Stāsts jau varens - kuģis “Vāsa” nogrima savā pirmajā braucienā 1628. gadā. Dažus gadsimtus vēlāk milzīgais karakuģis no jūras dzelmes tika izcelts. “Vāsa” esot vislabāk saglabājies 17. gadsimta kuģis pasaulē un vienlaikus unikāls mākslas dārgums, ko veido 98% oriģinālo daļu un simtiem kokgriezumu. Pašu acīm skatot šo pasaules brīnumu, jāteic - vareni! Bet nekas vairāk no šī muzeja mūs tā arī neuzrunāja... Jā, ir bagātīgs vēstures izklāsts. Ir filma par “Vāsu”, multfilma bērniem. Bet šis nebija muzejs mums. Starp citu, Stokholmas muzejos darbiniekiem labāk tīk, kad interesenti norēķinās ar maksājumu kartēm.
Toties mēs uz ilgām stundām iegrimām Astrīdas Lindgrēnes pasaku valstībā “Junibacken”. Stāstu vilcieniņa maršruts, kas izvizināja cauri aptuveni 10 pasaku valstībai, bija brīnišķīgs - ielūkojāmies Lennebergas Emīla rosīgajā pagalmā, paviesojāmies pie Karlsona viņa jumta istabiņā, satikām Ronju - laupītāju meitu un citus pasaku tēlus viņu ierastajā vidē.
Vilciena gala stacija ir blakus Pepijas mājai, kurā var izpētīt un iztaustīt katru stūrīti. Turpat līdzās ir arī slavenais balti plankumainais Pepijas zirgs. Vēl ir arī bērnu pilsētiņa ar bērnu augumiem pielāgotu miniatūru pilsētiņas iekārtojumu ar ielām, ēkām un pagalmiem no populārām Skandināvijas bērnu grāmatām. Protams, arī ārtelpu spēļu laukums ar Muminu māju pašā centrā. Ričards bija pierunājams doties prom tikai tad, kad patiešām viss bija izmēģināts, aptaustīts, izbaudīts.
Vēl lūkojāmies brīvdabas muzeja un zooloģiskā dārza “Skansen” virzienā, taču nogurums darīja savu - tik vērienīgām pastaigām vairs nebija spēka. Tāpēc vienkārši baudījām Stokholmas zaļo oāzi līdz prāmja atiešanai, ar kuru sākt mājupceļu.
Lai arī kā dažreiz negribētos, katram ceļojumam pienāk noslēdzošā diena un jāpošas mājup. Bija laiks apkopot pieredzēto, un pirmais secinājums, kas ienāca prātā - cerams, ka reiz “Tallink” atsāks maršrutu Rīga-Stokholma vai atklās kādu citu gala mērķi. Kuģošana saules pielietā jūrā ir tik relaksējoša. Otrā atziņa - dodoties uz Skandināviju, nauda kusīs strauji. Mēs pat neieturējām tādu kārtīgu maltīti, ko, piemēram, varētu dēvēt par sātīgām pusdienām un vakariņām, jo rēķinājām - mums tas izmaksātu ap 70 eiro. Iztikām ar “fast food” variantiem, un šis tas bija paņemts līdzi no mājām. Trešā atziņa - Zviedrijā un Somijā vēl ir tik daudz neiepazītā, ka tās noteikti būtu jāapceļo vēlreiz. Internetā klejo kāds skaists teiciens: “Pasaule ir pārāk liela, lai neļautos kārdinājumam to atklāt un iepazīt.” Ceļojam!
