Ceļot pa Kirgizstānu nozīmē ceļot pa vēsturi vai ceļot pa Padomju Savienību, turklāt ceļojums būs tīkams un jautrs. Nevar taču dusmoties uz muzeju, pat ja tajā izstādītie vēstures pieminekļi ir Ļeņins, Frunze un viņu laikabiedri – kirgīzu komunisti. Tiem, kas vēlas savām acīm skatīt vēsturi Krievijā, paveras drūms un depresīvs skats. Tie, kas apmeklē Kirgizstānu, ierauga jautrus jaunus cilvēkus, apbrīnojamu laipnību un izpalīdzību, skaistus kalnus, Isikula ezeru un neticamu miksli starp islāmu, komunismu, ticību dižajai Krievijai un Ķīnas preču tirgu.
Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā sarunu valoda ir krievu, arī pie Isikula cilvēki galvenokārt sarunājas krievu valodā, kaut visi itin labi saprot kirgīzu valodu, un, cik var saprast, šī valoda no kazahu un uzbeku valodas atšķiras galvenokārt ar uzsvariem. Cik var noprast, Dienvidkirgizstānas iedzīvotāji uzskata sevi par uzbekiem, un perifērijā krievu valodas ietekme ir mazāka. Atšķirībā no kaimiņvalstīm Kirgizstāna nav pārgājusi uz latīņu rakstību, tādēļ vairums uzrakstu ir kirilicā kirgīzu valodā, un kirgīzu valodā ir milzīgs krievu vārdu iespaids. Vēl jāpiebilst, ka Kirgizstānā dislocēti Krievijas bruņotie spēki - formāli tā ir valsts (un sadraudzības valstu apvienības) robežas aizsardzības nodrošināšanai paredzēta gaisa spēku bāze. Pārsteidzoši, bet liela daļa kirgīzu, ar ko nācās komunicēt, ļoti iespaidojas no Krievijas televīzijas kanāliem un uzskata, ka Krievija Ukrainā aizsargājas no ASV.
Atšķirībā no citām Vidusāzijas valstīm Kirgizstānā valda zināms domas plurālisms, varētu pat teikt - demokrātijas iedīgļi. Ir reāla opozīcija, opozīcijas partijas, un dažas radiostacijas pārraida valdībai netīkamus viedokļus. Taisnību sakot, demokrātijas izpausmes vismaz trīskārt ir bijuši valsts apvērsumi, kas vienmēr rezultējušies ar iepriekšējā prezidenta apcietināšanu, konstitūcijas un varas maiņu. Kopš 2020. gada prezidenta krēslā sēž Sadirs Džaparovs, kurš iepriekš laiku vadījis cietumā un trimdā, it kā par kāda gubernatora nolaupīšanu. Cik var saprast, šobrīd tiesa ir pierādījusi viņa nevainību, un prezidents ir ne tikai leģitīms, bet ar konstitūcijas izmaiņām ir samazinājis parlamentu skaitliski, kā arī mazinājis parlamenta pilnvaras, praktiski ieviesis prezidentālu republiku, tomēr līdz citu Vidusāzijas valstu prezidentu pilnvarām, pilīm un kultam viņam vēl ļoti tālu. Džaparova attēlu uz ielām nav. Prezidents savulaik ir beidzis fizkultūras institūtu, taču vēlāk saņēmis jurista maģistra grādu Kirgīzu - krievu slāvu universitātē.
Mani laipni aizveda parādīt prezidenta jurtu, kurā viņš it kā labprāt pārnakšņojot, kad apmeklējot Ziemeļkirgizstānu. Tāda liela, iekšpusē krāšņa, ārpusē balta telts. Cik var noprast, prezidentam Džaparovam patīk vizināties pa savu valsti, teikt runas katrā nozīmīgā pasākumā un saņemt dāvanas. Cik var noprast, Džaparovs mīl draudzēties ar Krieviju un ir viens no Vladimiram Putinam draudzīgākajiem valstsvīriem Vidusāzijā un vispār bijušās PSRS telpā. Viņa pirmais plānotais ceļojums, tiklīdz viņš kļuva par prezidentu, bija uz Krieviju. Viņš ir piebremzējis augošo kirgīzu valodas un islāma ietekmi, un, no malas raugoties, šķiet, ka viņa veiktais valsts apvērsums ir bijis labvēlīgi uztverts, ja ne saskaņots Maskavā.
Kirgizstānā dzīvo septiņi miljoni iedzīvotāju, un vismaz 3/4 no viņiem ir kirgīzi, pārējie ir uiguri, krievi, kipčaki, tadžiki, dungani (ķīnieši). Kirgizstānas sievietes vidēji dzīvo 76, bet vīrieši 67 gadus, ģimenē dzimst vidēji 4,1 bērns, tādēļ populācija ir jauna, notiek masveida emigrācija, bet iedzīvotāju skaits nemazinās. Man nav atsauču datiem, ka Krievijā, galvenokārt Maskavā, dzīvojot vairāk par miljonu kirgīzu, savukārt izglītotākie jaunie cilvēki ar medicīnas, dabaszinātņu vai datorzinātņu izglītību dodoties strādāt uz arābu valstīm, Pakistānu un Turciju. Abū Dabī un Dubaijā strādājot daudz jaunu kirgīzu ārstu.
Vadošā reliģija ir sunnītu islāms. Iepriekšējais valsts prezidents Kurmanbeks Bakijevs Biškekā uzcēlis milzu mošeju, mošejas top arī mazākās pilsētās. Tomēr šķiet, ka Allāhs parasti piever acis, pavēršoties uz Kirgizstānu, jo dzeršana tādā apmērā kā Kirgizstānā nekur citur pasaulē nav sastopama. Dzer vietējo šņabi, alu, vīnu, konjaku un kandžu, ko paši uzskata par viskiju, dzer brokastīs, pusdienās un vakariņās. Kas būtiski - pēc katras ēšanas reizes - pateicas Allāham ar speciālu rituālu, kas līdzīgs tēvreizes skaitīšanai. Nekādi ēšanas un dzeršanas ierobežojumi kirgīziem nav arī piektdienās un citās svētās islāma dienās. Sievietes dažkārt nēsā hidžābu vai čadru, taču - nekur neredzēju kādu, kas būtu valkājusi nikābu.
Kirgizstānai ir saspringtas attiecības ar Tadžikistānu, laiku pa laikam notiek militāri konflikti. Kirgīzi apgalvo, ka tas saistīts ar prezidenta Džaparova centieniem ierobežot narkotiku plūsmu no Afganistānas caur Tadžikiju uz Krieviju. Šobrīd Tadžikistānas pilsoņiem iebraukt Kirgizstānā ir liegts. Kirgīziem var būt divas pases - vietējā un ārējo ceļojumu pase. Ar vietējo pasi var iebraukt tikai Uzbekijā, visām citām ekskursijām vajag izņemt ārzemju ceļojumu pasi.
Šoseja no Biškekas uz Isikulu iet gar Kazahijas robežu. Kazahijā benzīns ir daudzkārt lētāks, gar šoseju stāv mašīnas, no kurām puiši tirgo kazahu benzīnu pieclitru plastmasas (ūdens) pudelēs.
Galvaspilsēta Biškeka (padomju gados saukta par Frunzi) atrodas Čujas upes ielejā, tajā dzīvo miljons iedzīvotāju. Pilsētas nosaukums cēlies no rūgušpienu maisīšanas lāpstiņas. 1825. gadā Kokandas haniste šeit izveidojusi Pišpeka fortu, lai kontrolētu vietējos karavānu ceļus, un šo fortu sagrāva krievu karaspēks pulkveža Apolona Cimmermaņa vadībā 1860. gadā. Kopš tā laika Kirgizstāna vairāk vai mazāk bijusi pakļauta Krievijai (vai iekļauta PSRS, ja kādam tā tas tīk labāk).
Kādreiz šī pilsēta esot bijusi zaļākā pilsēta Padomju Savienībā, arī šobrīd daudz parku un koku (galvenokārt lapegles), taču smilšaina sajūta kā pustuksneša valstī (karstums, krietni virs 30o). Lielāko daļu no ielām abpusēji ieskauj šauri apūdeņošanas kanāli, kas nodrošina kokiem ūdeni, tiesa, vairums kanālu - sausi.
Pilsēta pārliecinoši atsit Padomju Savienības astoņdesmito gadu kolorītu, gan ar nepārdomāti novietotām blokmājām, gan milzīgu, pieminekļotu laukumu uzvarai pār fašismu. Paši kirgīzi stāsta, ka tieši viņu nācijas vīrieši ir visvairāk iesaukti armijā 2. pasaules kara gados un viņiem armijā esot bijusi lielākā mirstība - kirgīzus sūtījuši pret lodēm. Savukārt Biškekas dzelzceļa staciju un apkārtējos kvartālus 1946. gadā uzcēluši vācu karagūstekņi; lielākā daļa no tiem, kas staciju būvējuši, gājuši bojā un apglabāti bedrēs turpat stacijas tuvumā.
Biškeka atrodas aptuveni 800 m augstumā, netālu no Kirgizstānas Ala-Too kalnu grēdas ziemeļu malas, kas ir Tjanšana kalnu grēdas turpinājums.
Biškekā ir lielākais preču tirgus Vidusāzijā, saukts par Dardojas bazāru, varētu to saukt par Ķīnas krāmu tirgu. Visas preces, kas nav pārtika, nāk no Ķīnas. Ķīnieši pat saražojuši tējkannas un sienas pulksteņus ar kirgīzu nacionālajiem rakstiem. Ošas bazārs, kurā tirgo produktus, rada neizpratni - kā trīsdesmit grādu temperatūrā gaļa, zivis un citi produkti nav vienkārši sabojājušies. Lielveikali (“Asia”) Biškekā ir, bet vairums ļaužu iepērkot pārtiku tirgos (esot ievērojami lētāk).
Mazais bizness sit augstu vilni, reklāmas pārplūdinājušas visu ielu malas. Atsitot atmiņā deviņdesmitos gadus Latvijā, ir viegli saprast diennakts veikalus un diennakts aptiekas (šķiet, visas), diennakts kafejnīcas un diennakts frizētavas, sarežģītāk saprast ir diennakts naktsklubus.
Taksometrs Biškekā pasūtāms ar “Mobilly” līdzīgu aplikāciju, kas ir katra kirgīza mobilajā telefonā. Nezināma iemesla dēļ visi trīs mani braucieni ar taksometru maksāja vienādi - 157 sumus (aptuveni 1,8 eiro).
Tirdzniecības centri pēc krāšņuma ļoti atpaliek no tirgus, tos apmeklēt nav vērts.
Lielākais ezers Vidusāzijā, septītais dziļākais ezers pasaulē, otrais lielākais kalnu ezers pasaulē, stiepjas 182 km garumā un ir 58 km plats, tas ir sālsūdens ezers bez iztekas - tajā ieplūst vairāk nekā simt upju, neiztek - neviena. Pētnieki raksta, ka ezera dibenā ūdens filtrējas uz Čujas upi. Viss, kas ieplūst ezerā, t.sk. vāji attīrītā kanalizācija, kā arī fermu un rūpniecības uzņēmumu notekūdeņi, nogulsnējas ezera dibenā. Vidējais dziļums ir 278 metri, bet dziļākā vieta sasniedzot gandrīz 700 metrus. Ezers atrodas starp Tjanšana ziemeļu daļas Terskey Ala-Too un Kyungyo-Ala-Too kalnu grēdām. Ūdens līmenis kopš viduslaikiem ezerā cēlies par astoņiem metriem, applūdinot vecākas pilsētas ezera krastā.
Savulaik Isikuls bijis ļoti bagāts ar zivīm, tagad - pārlieku nozvejots, daudzas endēmiskās (tikai Isikulā mītošās) zivju sugas ir uz izmiršanas robežas. Gar visu ezera krastu tiek kūpinātas un tirgotas zivis, galvenokārt tā esot Sivaša (ezers Armēnijā) forele, kas padomju laikos introducēta Isikulā un izspiedusi vietējo endēmisko Isikula foreli.
Krievijas karaspēks īrē daļu Isikula ezera, lai izmēģinātu savas zemūdenes un torpēdas. Līdzīgi rīkojas arī Indija. Savukārt tūristiem paredzēti motorlaivu un ātrumlaivu braucieni, ezeru vago tūristu kuģīši.
Pasaules dabas fonds un globāli visi ekologi protestē pret nežēlīgo ezera iznīcināšanu. Agrāk ezers bijis patiesi dzidrs. Iebridu un izpeldējos - dūņains. Man apgalvoja, ka zivis skaidrajā ezera ūdenī varot redzēt 47 metru dziļumā - nu neredzēju no kuģīša nevienu pat metra dziļumā.
Mani aizveda uz Čolpon-Ata pilsētu Isikula krastos un nometināja sanatorijas “Goluboi Isikuļ” lepnākajā, izremontētajā korpusā. Pārsteidzoši, ka Isikuls patiesībā nozīmē lielu tūrisma industriju, kas slēpjas zem medicīniskā tūrisma izkārtnes. No Krievijas, Uzbekijas, Kazahijas šurp ar arodbiedrības ceļazīmēm traucas atpūtnieki, pēc viņu domām - ārstēties. Visur tiek piedāvāti termālie ūdeņi (no dziļurbumiem), dūņu terapija, masāžas, kumisa terapija un - kas pats pārsteidzošākais - dietologa palīdzība. Pārsteidzoši tas ir - pēc kirgīzu nacionālās izpratnes par veselīgumu. Par pašu veselīgāko ēdmaņu tiek uzskatīts jēra dibena tauku slānis, kas īpaši veselīgs esot ar šņabi. Ļoti veselīgi un ārstnieciski, pēc kirgīzu domām, ir piena tauki gan kā krējums, gan kā sviests. Kirgīzu dietoloģijā tas ļoti labi savienojams ar miltu produktiem.
Autoram brauciens uz Kirgizstānu nozīmēja dalību akadēmiskā konsorcija “Kirgizstānas starptautiskā universitāte” 30 gadu pastāvēšanas konferencē. Universitātē angļu valodā apmāca galvenokārt Pakistānas, Afganistānas, Bangladešas un arābu valstu topošos mediķus.
Konference bija veltīta medicīnas tūrismam, tās nosaukums bija īpaši maldinošs: “XXI gadsimta problēmslimības un to gaita augstkalnes apstākļos”, patiesībā konference izrādījās reklāmas pasākums Kirgizstānas sanatorijām. Universitātes rektors (anestezioloģijas profesors, plašu skatījumu uz sabiedrības veselību, labām angļu valodas prasmēm) izrādījās dzimis Daugavpilī, ar baltkrievu asinīm, bet viņa radi ieprecējušies latviešos un dzīvo Rīgā. Būtiski - rektors bija vienīgais, kurš neuzmācās ar tostiem, bet interesējās par tehnoloģijām, metodēm un insulta vienību darbu.
Sagadīšanās pēc man uzstāties ar ziņojumiem sanāca divreiz, jo aicināja piedalīties ne tikai plenārsēdē, bet arī kādā sekcijā. Nezināmu iemeslu dēļ konferences rīkotāji kopš tā brīža nolēma mani vairs pie runām nelaist un tikai barot.
Kirgīzu viesmīlība ir tikpat saprotama kā viesmīlība senajā Padomju Savienībā, kas balstās uz nepārtrauktu ēdināšanu, dzeršanu ar tostiem un džigitu jātnieku tradīciju demonstrāciju. No Isikulā ietekošās upes izveidojušas ielejas, kurās aug lekna zāle, ganās zirgi, aitas un govis (tiesa, liellopu skaita palielināšanās jau tagad izraisa ganību degradāciju un dabisko ekosistēmu iznīcināšanu Isikula krastos). Slavenākā ir Semjonova ieplaka, bet Semjonovs (skolēniem ģeogrāfijas stundās zināms kā Tjanšanskis) ir pirmais plašāk aprakstījis gan Tjanšanu, gan Isikulu.
Pilnīgi droši, ka jebkuru tūristu aizmānīs uz kādu vietu, kur paredzēta nakšņošana jurtās, džigiti gatavi jāt stāvus vai pacelt monētu no zemes, traucoties auļojoša zirga mugurā, izpildīt cīņas uz zirgiem un citādi izklaidēt skatītājus. Bērni, sākot no trīs gadu vecuma, labi jūtas zirga sedlos, viņi piedāvāsies fotografēties kopā ar zirgu par dažiem simtiem sumu.
Vēl šeit noteikti būs kāds vīrs ar iedresētu vanagu vai ērgli. Bet galvenais - jurtā tiks klāts galds, un viesis tiks ēdināts un dzirdināts kamēr kritīs vai arī - kamēr tiks pie pankreatīta.
Ja Kirgizstānā viesim piedāvā izbraukumu Isikulā ar kuģīti, tad šis brauciens nozīmē - iebraukt ezerā dažus simtus metru, nonākt kopā ar citiem viesiem kambūzī, divas stundas ēst un dzert, līdz kuģītis ieslēdz motoru un brauc krastā. Ja viesus ved apskatīties blakus sanatoriju, tad 90% apskates notiek pie galda ar tostiem, kas jāsaka visiem - viesiem un mājniekiem pēc kārtas. Šķiet, Allāhs Kirgizstānā visus šos skatus ir atzinis par nebūtiskiem un nekad neskatās pa viesistabas logu.
Ziņkāres dzīts es apmeklēju vietējo slimnīcu (šādu mazpilsētas slimnīcu Līga Meņģelsone būtu slēgusi), kurā bija viss - sākot no dzemdību nodaļas, traumatoloģijas, intensīvās terapijas, ko slimnīcas galvenais ārsts man jūtu uzplūdā mēģināja izrādīt kā reanimāciju, beidzot ar dūņu terapiju. Iebilde, ka dūņu terapija, manuprāt, paredzēta, lai pacientus savlaicīgi pieradinātu pie zemes, slimnīcas galveno ārstu sarūgtināja.
Patiesībā Kirgizstāna nav skatāma kā tūrisma objekts (pat ja tas ir konferenču tūrisms), uz Kirgizstānu jābrauc kā ceļotājam, jāņem sava īrējama mašīna un jādodas kalnos. Tjanšans ir viena no skaistākajām kalnu grēdām pasaulē ar zaļām pļavām, burbuļojošiem strautiem, ūdenskritumiem, dižiem un plašiem kalnu egļu mežiem (visvairāk saglabātu retu dzīvnieku sugu Āzijā), alām un veciem petroglifiem. Tjanšana ceļi vasarā ir labi braucami, un, cik var spriest pēc ceļvežiem, uzbraukt var augstāk par 4500 metriem. Kirgizstānā joprojām ar baltām cepurēm lepojas Uzvaras smaile un Ļeņina smaile (atrodas uz Tadžikijas un Kirgizstānas robežas, formāli pārsaukta par Ibn-Sinas smaili par godu 11. gadsimta persiešu zinātniekam un filozofam Avicennam, kirgīzu avotos šī izmaiņa nosaukumā nav pamanīta). Visā Kirgizstānā neatkarīgi no augstuma virs jūras līmeņa var atrast labu naktsmītni jurtā apmēram par 5-10 eiro uz ērta matrača, cenā ietvertas arī nacionālas brokastis.
Vasarā Kirgizstānā labāk atrasties kalnos - vēsāk, šķiet, ziemā kalnos ir ļoti vēsi un stipri sniegaini. Vasarā ielejā, piemēram, Biškekā, latvietim ir nepanesami silts.
Vislabākā ēdmaņa pie lielceļiem ir tējnīcas (desmitiem viena otrai blakus). Dod kirgīzu tēju ar pienu (tiešām garda), no kārtainās mīklas ceptas apaļas maizes - katamas un vārītas olas ar norādi, ka vistas dzīvo tieši aiz tējnīcas. Tā kā holesterīna skaitļi līdz Kirgizstānai vēl nav atnākuši, apstāšanās šādā tējnīcā nozīmē apēst vismaz trīs olas, sasmērēt daudz sviesta uz katamas, izdzert daudz tējas, un tas viss kopā maksā aptuveni divus eiro.
Manuprāt, gan plovs, gan dažādu veidu aitas gaļas ēdieni Kirgizstānā ir garšīgākā ēdmaņa Vidusāzijā, turklāt - ēšana ir lēta. Katrā ēdnīcā vai kafejnīcā ir virkne nacionālo ēdienu, un īsti nevar uzminēt, kas zem šī nosaukuma tiks pasniegts, bet vienmēr tas būs gards ēdiens. Tiesa, kafija vairumā gadījumu ir šķīstošā.
Kirgizstānā ir daudz pieminekļu. Visvairāk mani sajūsmināja piemineklis sportam - lodes grūdējam bija kails torss un garās bikses ar svītrām (no pieminekļa krāsotas bija tikai bikses un lode).
Pirms braucu uz Kirgizstānu, sazinājos ar saviem “Greenpeace” kolēģiem, un viņi man ieteica paraudzīties, kas notiek ar Asmanas pilsētas būvniecību. Lieta tāda, ka prezidents Džaparovs nolēmis Isikula krastā uzcelt jaunu pilsētu - Asmanu, kas būšot moderna megapole, 4000 hektāros tapšot valsts ekonomikas un tūrisma centrs, kurā tikšot izveidota moderna izglītības sistēma, mūsdienīgi veselības aprūpes un uzņēmējdarbības centri, stadioni, augsto tehnoloģiju parki, finanšu un kredītiestādes. No putna lidojuma pilsēta atgādināšot nacionālo mūzikas instrumentu (ģitārai līdzīgu stīgu instrumentu) komuzu. Aptuvenās projekta izmaksas paredzētas ap 20 miljardiem dolāru, investori it kā būšot no Francijas. Te jāpiebilst, ka pēdējo 30 gadu laikā Kirgizstānā nav uzcelts neviens ražošanas objekts, bet valsts lielākais uzņēmums ir ārvalstu investoru rokās nonākušās zelta raktuves.
Līdz šim pilsētas celtniecība nav uzsākta, un, šķiet, nav arī palikts paraksts zem investīciju līguma. Nedomāju, ka Kirgizstāna realizēs Asmanas pilsētas projektu. Iepriekšējais megaprojekts Isikula krastos - milzu hipodroms Čolpon-Atas pilsētā - ir 2018. gadā uzcelts, bet netiek ekspluatēts. Šķiet, slēgts ir arī grandiozs atrakciju parks ar amerikāņu kalniņiem. Toties veci vīri spēlē šahu, bet bērni tirgo gardu kvasu no mucām.
Kirgīzi uzskata, ka Džaparovs alkst iet Turkmenbaši pēdās, kas uzcēla jaunu, marmorā tērptu Turkmēnijas galvaspilsētu Ašgabadu blakus vecajai, vai Nazarbajeva pēdās, kas uzcēla jaunu Kazahijas galvaspilsētu Astanu un nosauca to savā vārdā par Nursultanu. Tiesa - gan Kazahijai, gan Turkmēnijai ir milzīgas naftas un gāzes iegulas, kādu Kirgizstānai nav.
Šķiet, ka lielākais impulss Kirgizstānas prezidentam tomēr ir pilsēta, par ko neviens nerunā - ķīnieši Kirgizstānai tuvākajā pilsētā Kašgarā palielina iedzīvotāju skaitu līdz sešiem miljoniem (Ķīnas mērogiem nenozīmīga mazpilsēta). Ķīniešiem ir globāls plāns aptvert Vidusāzijas teritoriju, tādēļ top šī pilsēta, kuras aprises būs saskatāmas no Kirgizstānas robežas - ap industriālo zonu tiek būvēta jauna Kašgaras pilsēta. Šobrīd tiek būvētas rūpnīcas, kopmītnes, tad sāks būvēt mājokļus, visu nepieciešamo sociālo infrastruktūru. Šie Ķīnas projekti izmainīs ne tikai politisko, bet arī ekoloģisko situāciju otrpus Tjanšanam un Pamiram.
Čolpon-Atas tirgū vietējās preces bija - medus, kumiss, gaļa. Paši kirgīzi teica, ka arī vairums tekstiliju esot ražots Kirgizstānā. Viss pārējais bija Ķīnas preces. Domāju - tuvāko desmit gadu laikā pilnībā mainīsies Kirgizstāna, tā būs valsts ar milzīgu Ķīnas ietekmi un itin ātri pazaudēs savu burvīgo nevainīgo viesmīlību un PSRS muzeja formu.
