Ne vienmēr ir jābrauc uz tālām zemēm, lai gūtu jaunus iespaidus vai atslēgtos no ikdienas. Dažreiz der paskatīties, kas notiek tepat, gandrīz blakus. Šoreiz devos apskatīt Hradeckrāloves reģionu Čehijas ziemeļaustrumos. Hradeckrāloves reģions ir aizraujošs tūrisma galamērķis, kas piedāvā daudzveidīgas iespējas gan kultūras baudīšanai, gan dabas skaistuma apbrīnošanai.
Iepazīt šo skaisto Čehijas nostūri sāku ar reģiona centru - pilsētu ar tādu pašu nosaukumu, latviskojot - Hradeckrālove. Pilsētas nosaukums tulkojumā no čehu valodas nozīmē Karalienes kronis. Tas ir par godu Čehijas karalienei Elizabetei, kura 14. gadsimtā šo pilsētu izvēlējās par savu rezidenci. Katru gadu septembrī viņai par godu pilsētā notiek plaši viduslaiku svētki.
Taču šoreiz tur ieradāmies klusā, lietainā maija pirmdienā. Šī pilsēta atrodas aptuveni 110 kilometrus no galvaspilsētas Prāgas. Tā nav liela. Tur ir nepilni 93 000 iedzīvotāju, un tas ir mazliet vairāk nekā Daugavpilī.
Pilsētai cauri tek Elba. Pirmo apskatījām uz tās uzbūvēto vēsturisko hidroelektrostaciju. Ar ko tā īpaša? Ar to, ka tā strādā jau vairāk nekā simt gadu: tās turbīnas griežas kopš 1920. gada. Tā joprojām apgādā lielu daļu no pilsētas ar elektroenerģiju un iebraukušos tūristus - ar daudziem jauniem iespaidiem.
Ņemot vērā pilsētas izmērus, arī vēsturiskais centrs nav liels. Vidū ir Svētā gara katedrāle. Aplūkojām Balto torni. Renesanses stilā celtais tornis ir 72 metrus augsts, un tā ir pilsētas augstākā celtne, tajā var arī uzkāpt. Un, ja kaut kur ir iespēja uzkāpt, tad es tā arī daru!
Savu nosaukumu tornis ir ieguvis, pateicoties smilšakmenim, no kā tas ir celts, un tajā atrodas trešais lielākais zvans visā Čehijā. Lielākais ir Zigmunds, un tas atrodas Svētā Vita katedrālē Prāgā. Nezināju, ka nozīmīgiem zvaniem tiek doti vārdi. Šis bija Augustīns, un to iezvana tikai uz lieliem svētkiem.
Pārējā laikā Augustīns ir aplūkojams, kāpjot pa ceļam uz Baltā torņa skatu platformu. No tās pavērās burvīgs skats ne tikai uz pilsētas jumtiem, bet arī uz torņa pakājē esošo lielo laukumu.
Tas būtu tipisks jauks vecpilsētas laukums ar krodziņiem un veikaliem gar tā malām, taču šajā pa visu laukumu bija ierīkota automašīnu stāvvieta. Nu, iedomājieties - stāvlaukums Doma laukumā! Runāju ar vietējiem iedzīvotājiem, kāpēc tik dīvaina izvēle. Un viņi pastāstīja, ka ikvienās pašvaldību vēlēšanās visas partijas sola autostāvvietas likvidēt un uzlabot pilsētas lielākā laukuma infrastruktūru, taču vienmēr viss tā arī paliekot solījumu līmenī. Cik pazīstama situācija, vai ne?
Pēc pilsētas apskates bija laiks doties uz naktsmītni. Mazā Čehijas miestā Mlade Buki atradās neliela lauku SPA viesnīca golfa laukuma malā. Laiks bija noskaidrojies, putniņi čivināja vakara saules staros, un atpūta solījās būt lieliska.
Pēc vakariņām daļa mūsu grupiņas izbaudīja viesnīcas piedāvātās SPA iespējas, bet man bija krietni svarīgāks vakara uzdevums. Man vajadzēja izdomāt, kā noskatīties hokeja spēli. Tā bija Latvijas izlases spēle ar Čehiju, un es nebiju gatava to palaist garām.
Diemžēl mazās, jaukās lauku viesnīcās nekur nav televizoru ar sporta programmām, tāpēc izlīdzējos ar savu telefonu. Drīz vien manai sporta programmai viesnīcas bārā pievienojās arī pārējie grupas biedri, visi mani uzmundrināja par labo rezultātu, taču Latvijas uzvarai neviens līdz galam neticēja.
Pēc neizšķirtā pamatlaika rezultāta manā virzienā jau skanēja: “Bet jūs centāties! Tā bija laba spēle.” Taču rezultātu mēs jau visi zinām! Fantastiskas sajūtas - Čehijā noskatīties, ka mēs uzvarējām šo hokeja lielvalsti, jo Čehijā hokejs ir reliģijas vietā. Pēc šādām emocijām aizmigt bija grūti, bet nākamā diena solījās būt piedzīvojumiem bagāta.
Ja tu dzīvo blakus golfa laukumam, tad neizmantot šādu iespēju - uzspēlēt golfu - būtu muļķīgi. Jāsaka godīgi, līdz šim mana saprašana par golfu bija radusies no amerikāņu filmām, kur turīgi pensionāri, tērpušies rūtainās, adītās vestītēs un baltās biksēs, pārspriež dzīvi, lēnām braukājot pa rūpīgi nopļautu mauriņu.
Bet šodien mums bija iespēja patrenēt savus golfa muskuļus vai vismaz saprast, kas tad šajā spēlē ir tik maģisks. Raudzījos uz to visu skeptiski. Mani golfs nekad nav interesējis. Kad mūs aizveda uz treniņvietu, kur varējām trenēties iesist bumbiņu bedrītē, guvu apstiprinājumu savai pārliecībai.
Kādu laiciņu padzenājām bumbiņas no vienas bedrītes uz otru un bildējāmies uz kalnu rīta miglas fona, un tad nopriecājos, kad mūs aicināja tālāk. Mums nomainīja golfa nūjas un iedeva katram groziņu ar bumbiņām. Nojautu, ka bedrīšu lieta ir beigusies.
Jā! Pēc īsas instruktāžas mēs varējām jau izmēģināt tālos sitienus. Tas brīdis, kad pirmoreiz izdodas veiksmīgi uzsist pa bumbiņu, rada fantastisku azartu. Kad pirmais bumbiņu groziņš bija tukšs un es biju saņēmusi kaudzi komplimentu, ka man esot dabīgs talants, jau sāku meklēt internetā, kur Latvijā var apgūt golfa spēli un tikt pie zaļās kartes, lai varētu tikt golfa laukumā pastāvīgi. Manas domas par golfa spēli bija kardināli mainījušās, un tagad patiešām saprotu cilvēku aizraušanos ar to.
Taču, lai arī kā būtu gribējies golfa laukumā palikt ilgāk, bija jādodas tālāk. Ceļš mūs veda tuvāk kalniem, uz pilsētiņu Trutnovu, bet ne jau pilsētu skatīties. Mūs sagaidīja velosipēdi, kalnu takas un aizrautīgi cilvēki, kas palīdz visiem gūt prieku un adrenalīnu.
Organizācija “Trutnov Trails” rūpējas par ikvienu. Tur ir iespējams ne tikai nomāt dažādus velosipēdus, bet arī citu aprīkojumu drošai braukšanai pa kalnu takām. Un dažāda līmeņa taku ir patiešām daudz. Ik gadu šīs trases apmeklē līdz pat 35 tūkstošiem cilvēku.
Mums izdalīja elektriskos velosipēdus, kas krietni atviegloja tikšanu kalnā. Mums bija arī profesionāli gidi, kuri ne tikai izstāstīja visas MTB riteņbraukšanas nianses, bet arī rādīja paraugdemonstrējumus, uz kādiem es nemūžam nesaņemtos.
Lai arī šoreiz nemainīju savu pārliecību, ka MTB riteņbraukšana nav mana “tējas tase”, biju ļoti priecīga par iespēju to izmēģināt. Mūsu instruktori gan stāstīja, ka ik vasaru rīkojot MTB nometnes, kur pāris nedēļu laikā arī pilnīgi iesācēji varētu nobraukt pa melnajām trasēm.
Tam noticēju, jo viņi tur bija iekšā ar visu sirdi, viņu darbs bija viņu dzīve, un tādi cilvēki ļoti viegli aizrauj līdzi arī citus. Tāpēc šo vietu varu no sirds ieteikt. Ja MTB ir jūsu aizraušanās, tad tur būs ko darīt gan tiem, kam adrenalīns plūst asiņu vietā, gan tādam iesācējam kā man.
Taču no viena paša adrenalīna arī dzīvot nevar. Dzīve ir skaista tieši ar saviem kontrastiem. Tāpēc, pārģērbušies un noskalojuši dubļus no biksēm, mēs devāmies izbaudīt pastaigu. Nevis vienkāršu pastaigu, bet pastaigu pa koku galotnēm.
Pastaigu takas sākums ir līdzīgs tam, kāds ir tepat Lietuvā, taču tā noslēgumā ir milzīgs skatu tornis kārtīga tornado izskatā, kas paceļas virs kokiem, paverot plašu skatu uz apkārtējiem kalniem.
Un kā jau jūs zināt - mani sajūsmina viss, kur var uzkāpt. Torņa augstākais punkts ir 45 metru augstumā, un labā laikā no tā var redzēt arī Čehijas augstāko virsotni Sņežku. Mums nepaveicās, jo skaistos skatus ātri vien aizklāja kaut kāds zemais mākonis, bet Sņežka ir turpat netālu. To nedrīkst palaist garām, ja apskatāt Hradeckrāloves reģionu. Uz Sņežkas virsotni var tikt kājām no Krokonošes pilsētas, bet tie, kuriem pārgājieni nav mīļākā nodarbe, kalna virsotnē var uzbraukt ar funikulieri.
Šī bija tik iespaidiem bagāta diena, ka, atgriežoties viesnīcā, knapi tiku līdz numuriņam un aizmigu bērnu laikā. Un labi vien, ka tā, jo nākamā diena atkal solīja jaunus pārsteigumus.
Dienu sākām ar grandiozo baroka laika ēku kompleksu - Kuksas hospitāli. Šporkas grāfs 17. gadsimtā uzcēla ne tikai grandiozo hospitāļa ēku, bet arī vairākas SPA kompleksa ēkas pašā pilsētā, pirms tam gan visā Eiropā izplatot stāstus par Kuksas pilsētas brīnumaino ūdeni, kas dziedējot visas kaites.
Ūdens dziedinošo spēju pierādījumus tolaik neviens neprasīja, bet atsauksmes par jautri pavadīto laiku Kuksas SPA kompleksos bija pietiekamas, lai šī vieta vienmēr būtu augstmaņu pilna. Leģendas stāsta, ka šeit no sifilisa esot ārstējies pats Kazanova. 20. gadsimtā tur ir bijusi gan slimnīca, gan kara hospitāli un hitlerjūgenda jauniešu pāraudzināšanas nometne, gan veco ļaužu pansionāts.
Šobrīd no daudzajām ēkām ir saglabājusies tikai pati galvenā ēka. Tā ir atjaunota, un šobrīd tur ir apskatāma gan izstāde par Kuksas hospitāļa vēsturi, gan daudzās baroka laika telpas ar interesantiem sienu gleznojumiem.
Bija iespēja apskatīt fantastiski saglabātu baroka laika aptieku ar visām burciņām, svariņiem un kopējo, mazliet maģisko noskaņu. Skaisti saglabāta celtne un skaista apkārtne. Ir vērts atbraukt uz šejieni kādā no daudzajiem svētkiem, kas te tiek rīkoti. Tie būtu lavandas ziedēšanas vai vīna novākšanas svētki, kad pilsētas strūklakā ūdeni aizstāj vīns.
Pēc skaistās ēkas un tās apkārtnes apskates mūs atkal sagaidīja velosipēdi. Taču šoreiz nekā ekstrēma. Hradeckrāloves reģionā ir daudz iespēju atpūsties ar velosipēdiem. Ir izbūvēti dažādi veloceliņi, var doties izbraucienos caur vietējiem mežiem, ir tematiskie veloceliņi, kuros var apskatīt daudzas arheoloģiski nozīmīgas vietas, ir līgans brauciens gar Elbu, ko arī izmēģinājām.
No Kuksas pilsētas ir izbūvēts vairāk nekā 40 kilometru veloceliņš. Lieliska lieta vienam vasaras izbraucienam. Ar pauzi Jezefovas cietoksnī un tā pazemes tuneļu apskati noslēdzu savu ciemošanos Čehijā - Hradeckrāloves reģionā.
Taču tur vēl ir tik daudz ko redzēt: neskaitāmās pilis un muižas, kas lielākajā daļā Čehijā ir lieliski saglabātas, vai fantastiskās Adršpahas klintis. Adršpahas klintis ir stabveidīgi smilšakmens veidojumi, starp kuriem šobrīd ir izveidotas vairākas dažāda garuma tūristu takas. Adršpahas klintīs pat ir uzņemti kadri filmai “Nārnijas hronikas”, un nav jau brīnums - dīvaino formu klinšu stabi tā vien liek uzbangot fantāzijai. Tāpēc brauciet uz Čehiju! Tur ir fantastiski cilvēki, skaista daba un garšīgs alus. Droši zinu, ka šī nebija mana pēdējā reize šajā zemē.
