«Domāju, ka pils mani ir pieņēmusi. Un, lai arī šajā amatā ir pagājuši jau trīs gadi, katru dienu uz darbu nāku ar prieku, domu, ka vēl ir daudz lietu, ko izzināt un izdarīt,» kādā brīdī sarunā ar »Vakara Ziņām« teica Rundāles pils direktore Laura Lūse. Plānu un ideju turpmākajiem četriem gadiem, kas viņai atlikuši līdz amata termiņa beigām, Laurai netrūkst, taču, kā viņa uzsver, «šis ir laiks, lai es visu ievirzītu stabilā gultnē. Lai visas idejas īstenotu, tam gan laika mazliet pietrūks».
Trīs gadi ir un vienlaikus arī nav pārāk ilgs laiks. Kāds tas bijis jums?
Pirmais gads bija kā medusmēnesis: viss bija vaļā, viss notika, pasākumi kūsāja. Bet tad iestājās kovida periods, un šis laiks man kā jaunam vadītājam bija ļoti liels izaicinājums. Pirmajā kovida gadā bija pavisam grūti saprast, kā organizēt darbus, kā saglabāt motivāciju cilvēkiem, lai viņi gribētu strādāt un būtu atdeve. Jo Rundāles pils ir īpaša ar to, ka mums vienmēr ir bijis ļoti daudz apmeklētāju: tas ir pamatu pamats, uz kā viss turas - mēs strādājam cilvēkiem, kas pie mums brauc. Ja pēkšņi tiek pateikts - viss, pie jums neviens nedrīkst nākt! -, tad pamatmotivācija mazliet sašķobās. Turklāt mums ir arī milzīga teritorija, kas jāuztur: gan pils ēka, gan pārējās ēkas, kas arī ir kultūras pieminekļi; franču parks, teritorija apkārts pils kompleksam. Kopā tie ir astoņdesmit pieci hektāri zemes.
Tāda kārtīga lielsaimniecība.
Jā, tikai ar to atšķirību, ka nav tik vienkārši: te nevar ielaist traktoristu, lai viņš uzar lauku, jo nepārtraukti ir jāseko līdzi ļoti specifiskām šīs lielsaimniecības niansēm. Pirmajā gadā visi pils darbinieki vienu dienu gāja strādāt dārzā, lai to varētu uzturēt skaistu, jo dārzs arī pandēmijas laikā bija atvērts publikai. Rotācijas kārtībā darbiniekiem nācās kļūt arī par eksponātu uzraugiem, un izrādījās, ka tas ir viens no visvienmuļākajiem un grūtākajiem darbiem, un vajag īpaši spēcīgu nervu sistēmu, lai to varētu izturēt - tukšās zālēs uzraudzīt eksponātus visas dienas garumā. Apmeklētāju tobrīd nebija pārāk daudz, kas nozīmēja, ka diena jāpavada nosacītā bezdarbībā. Ja cilvēks ir pieradis strādāt intensīvāk, tad šis bija diezgan grūti izturams.
Un kāds izskatās trešais gads?
Tas iesākās ar pandēmijas mazināšanos, un nu jau likās, ka viss būs brīnišķīgi, ka dzīve atkal sāksies no jauna. Un pēkšņi 24. februāra rītā pamodāmies pilnīgi jaunā pasaulē - saprotot, ka ir sācies karš, kas ietekmē ne tikai Eiropu, bet es gribētu teikt - arī pasauli. Arī šai situācijai mums nākas pielāgoties. Ir kāpušas energoresursu cenas, un tas atstās lielu ietekmi, jo mums visam kompleksam ir gāzes apkure. Rēķinājām, ka gāzes izmaksas nākamajā iepirkumā mums pieaugs vismaz trīs reizes. Bet iepirkums ir jātaisa.
Jo pils droši vien nevar uz jumta salikt saules paneļus…
Uz pils jumta tiešām nevaram tos likt, taču apsveram domu, ka, iespējams, tas būtu risinājums atsevišķām saimniecības ēkām. Protams, tas jāsaskaņo ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi, lai saprastu, vai tas ir virziens, kādā varam iet.
Cik tālu esat tikuši ar pievienošanos UNESCO kultūras mantojuma sarakstam?
Pagājušogad tikām apstiprināti Latvijas nacionālajā [kultūras mantojuma] sarakstā, kas tiešajā tulkojumā būtu «gaidīšanas liste». Mums vēl jāveic uzlabojumi un precizējumi, un tad pieteikums jāiesniedz pasaules [mantojuma] komitejā par mūsu pils iekļaušanu UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.
Ja kādam liekas, ka pils direktora amats ir apvīts ar romantiku, tagad šķiet, ka tā gluži nav… Kas vēl ietilpst jūsu pienākumos?
Piemēram, divreiz nedēļā jākāpj uz jumta skatīties, kā norit jumta būvniecības process. (Smaida.) Vēl man ir brīnišķīga iespēja plānot nākamos procesus: piemēram, mēs domājam par hercoga Pētera laika augļu dārza izveidi. Tas būtu tipisks 18. gadsimta virtuves dārzs ar augļu kokiem, turklāt ir rūpīgi jāskatās, kā toreiz augļu koki tika audzēti: bija gan pundurkociņi, gan bumbieres un ābeles, kas tika audzētas špalerās - balsta sistēmās ar savītiem un dekoratīvi izliektiem zariem. Tā laika dārzos tika audzēti arī dažādi dārzeņi, lai valdnieks vai hercogs varētu pārsteigt savus viesus ar eksotiskām lietām. Tāpēc mums ir jādomā, ko mēs šajā dārzā varētu audzēt. Nesen kopā ar dārzniekiem bijām divu nedēļu braucienā pa Vācijas un Parīzes reģiona vēsturiskajiem dārziem, un tā bija unikāla iespēja gan iepazīties ar dārzu pārvaldītājiem, gan redzēt, kā šie dārzi izskatās, gan kas tajos tiek audzēts.
Vai hercoga laikā pie pils bija šādas dārzeņu dobes?
Ir zināms, ka šeit audzēti augļu koki - mums ir saraksts ar ābeļu un plūmju šķirnēm, kādas šeit augušas hercoga Pētera laikā. Potenciāli tām bija jābūt iestādītām virtuves dārzā, jo virtuve taču bija jāapkalpo. Ziņu, kur precīzi šis dārzs atradās, mums nav, taču tagad plānojam to izveidot otrpus kanālam, pils austrumu pusē. Viena fantāzijai ir ļoti plaša, ko šajā dārzā varētu salikt, bet pats interesantākais, manuprāt, būtu parādīt cilvēkiem, kā vēl var iekopt dārzu - citādi nekā esam ieraduši, un ka tāds virtuves dārzs estētiski var būt ļoti skaists, un mudināt kādu privātā dārza īpašnieku kaut ko mazliet mainīt viņa dārzā.
Ko vēl jums izdevies paveikt?
Pandēmijas mudināti, pievērsāmies dažādiem uzlabojumiem, lai apmeklētājiem pils būtu daudz pieejamāka. Mums beidzot ir ieviests audiogids. Līdz šim ziņas par pamatekspozīciju varēja iegūt, izlasot zālēs uz stendiem izvietoto informāciju, tagad ar audiogida palīdzību var uzzināt daudz faktu par pils vēsturi, par konkrētās telpas funkciju, cilvēkiem... Pamazām ieviešam arī digitālā gida pakalpojumu, kas ietvers audiogida stāstījumu plus iespējas digitālajos stendos aplūkot ekspozīcijas attēlus tuvplānā. Pili ir iespējams arī izstaigāt un iepazīt, tiešsaistē izmantojot pils aplikāciju savos viedtelefonos. Tā ir lieliska iespēja uzzināt, kas muzejā noticis šo piecdesmit gadu garumā.
Vai stāsts par Melno dāmu un Balto dāmu arī ir izlasāms?
Pagaidām vēl nē, taču droši vien nākotnē būs jādomā arī par nedaudz atraktīvāku stāstījumu, kur iekļaut arī leģendas par Melno dāmu un Balto dāmu. (Smaida.) Tiesa, jāatzīst, ka visu šo trīs gadu laikā viņas ir klusējušas un, kamēr esmu šeit, nevienu no viņām neesmu redzējusi. Bet kas gan ir pils bez sava spoka…
Vai jūs vēl atceraties savu pirmo viesošanos šeit, un vai tobrīd spējāt iedomāties, ka savu dzīvi saistīsiet ar Rundāles pili?
Tas varētu būt 1986. vai 1987. gads, kad šeit vaļā bija tikai pāris restaurētās telpas. Man liekas, ka mums bija iespēja iziet cauri arī hercogienes apartamentiem, jo ļoti labi atceros nišu, kas ir hercogienes buduārā. Taču, protams, visspilgtākais iespaids man palika, ejot cauri Zelta zālei, kur viss mirdzēja zeltā, un Baltajai zālei, kur bija tie brīnišķīgie veidojumi. Pirms tam neko tādu es nebiju redzējusi, un iespaids no pils palika ļoti spilgts un spēcīgs. Iespējams, ka tas nosēdās zemapziņā, jo, kad pēc vidusskolas pienāca brīdis, kad vajadzēja izlemt, ko gribu darīt tālāk, atcerējos Rundāles pili un to, ka tur notiek restaurācija, kāds ir restaurācijas process un restauratora darbs. Mazliet romantizēti iztēlojos sevi restauratora baltajā ķitelī un kā ar mazu otiņu kaut ko daru… (Smejas.) Iestājos Rīgas Celtniecības koledžas restaurācijas nodaļā polihromā koka restaurācijas specialitātē. Tas man šķita interesanti, taču sapratu, ka vairāk mani interesē mākslas vēsture, tāpēc aizgāju studēt šajā specialitātē. (Domā.) Ja tagad atskatos uz šo ķēdīti un domu kļūt par restauratoru, tad viss ir norisinājies tā, lai es nonāktu Rundāles pilī un šeit strādātu - sākumā kā Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja, kas man likās ļoti interesants un patiesībā arī neiespējams amats, jo šķita, ka Rundāles pilī viss ir nokomplektēts un no malas te nevajag nevienu. Tā gan ir ļoti maldīga sajūta, jo mums ļoti ir nepieciešami jauni speciālisti, un mēs tiešām gaidām komandā jaunus, spēcīgus cilvēkus!
Jums pašai šeit arī kaut ko izdevās restaurēt, kā bijāt iztēlojusies?
Nē, nē! (Smejas.) Vēl ne, bet tagad, kad gatavojam izstādi par muzeja piecdesmitgadi, kurā gribam parādīt arī priekšmetus no dažādām muzeja ekspozīcijām, varbūt tad, kad būs saspringtais laiks un visu vajadzēs izlikt ekspozīcijā, man restaurācijas nodaļas vadītājas pavadībā kaut kam arī ļaus pieskarties. Tā kā pati esmu strādājusi ar polihromo koku un krāsu slāņu atsegšanu vēsturiskajos interjeros, mani ļoti aizrauj šis process! Kad redzu koka skulptūru vai skaistas koka durvis, kas ir vairākkārt pārkrāsotas, man ļoti gribas paņemt skalpeli un patīrīt vaļā tos krāsu laukumus.
Vai savus dienas darbus sākat, katru dienu izstaigājot pili? Kura telpa vai stūrītis jums ir vismīļākais?
Cenšos to izdarīt vismaz reizi nedēļā, un viss atkarīgs no tā, kādi jaunumi kurā telpā parādās. Absolūts elegances piemērs, manuprāt, ir pils Baltā zāle, kas ir ļoti, ļoti skaista ar saviem veidojumiem, kur nav nekādu lieku detaļu un kur ir tikai baltā krāsa. Bet, tiklīdz papildinām krājumu ar kādu nozīmīgu priekšmetu - vāzi, galdu vai krēslu, mākslas darbu vai skulptūru, man šī telpa uz to mirkli kļūst par mīļāko. Tagad lielākie jaunumi mums ir salikti Holandiešu telpā, un tiem, kas kādus pāris gadus pilī nav bijuši, šeit noteikti varētu būt interesanti iegriezties un visu izpētīt. Lai arī šķiet, ka pils ir statiska un nemainīga, tā nebūt nav. Pils ir dzīvs organisms! Tagad gan ar digitālā gida ieviešanu izmaiņas veiksim pakāpeniskāk, un iespējams, ka tad jaunumi būs vieglāk pamanāmi.
Rundālē bieži tiek filmēti dažādi vēsturiski seriāli - piemēram, «Sisī», kas stāsta par Austrijas ķeizarieni. Vai, vērojot šo procesu, jums gribējās uzvilkt kādu vēsturisko tērpu un piedalīties masu skatos?
Šogad tiks filmēta seriāla otrā sezona, taču seriāla veidotāji pils telpas ir uzbūvējuši kinostudijas paviljonā, un viņi aicināja mūs paskatīties, kā izskatās viņu pils; tomēr uz āra un dārza skatiem viņi sola šeit atgriezties. Pati šos procesus vēroju no malas, un kārdinājuma uzvilkt vēsturisko tērpu, lai filmētos, man nebija. (Smejas.) Taču skolēni, kurus nodarbinām vasarā, gan pamanījās iekļūt masu skatos, un tas viņiem bija tāds satraukuma pilns notikums. Atbildot uz jautājumu, kāpēc pilī ir jāfilmē, - jā, tas ir viens no veidiem, kā pils gūst ienākumus. Taču visnozīmīgākais ienākumu avots tomēr ir cilvēki, kas pie mums brauc ciemos.
Šeit vienmēr ir skanējusi mūzika un notikuši koncerti. Vai šī tradīcija tiks saglabāta?
Jā, šovasar te notiks gan tradicionālais Senās mūzikas festivāls, gan Liepājas simfoniskā orķestra koncertcikls «Liepājas skaņas Rundāles pilī». Piemēram, Dārza svētku noslēgumā skanēja Johana Ādama Hillera opera «Mīla uz laukiem». Šī arī ir lieliska iespēja saprast, kādu mūziku hercogs ir klausījies, jo Hillers kādu laiku bija hercoga kapelmeistars, un ar šo mūziku tā laika noskaņa tiks ienesta arī Rundāles pils dārzā.
Pils šogad svin 254. dzimšanas dienu, muzejs - 50 gadu jubileju. Ja būtu iespēja iekāpt laika mašīnā, kurā pils pastāvēšanas laikā jūs vēlētos paviesoties klātienē?
Droši vien tas būtu 18. gadsimta astoņdesmito gadu vidus - laiks, kad Kurzemes hercogiste jau ir hercoga Pētera pārziņā. Mēs zinām, ka viņam pilī ir glabājusies brīnišķīga mākslas kolekcija, un es ļoti gribētu redzēt, tieši kāda tā ir bijusi. Vai ir bijis kāds Rembranta darbs, jo mēs zinām, ka tādi ir bijuši trīs. Vai uz šejieni ir ticis atvests kāds no Andželikas Kaufmanes gleznotajiem darbiem, jo viņam bija pastāvīgais līgums par to, lai māksliniece katru gadu piegādātu divas gleznas. Kāds ir bijis pils iekārtojums - tas mani interesētu visvairāk. Bet noteikti negribētu būt klāt pils celtniecības laikā, jo man liekas, ka tas process ir bijis ārkārtīgi smags un sarežģīts… Lasot arhīvu izrakstus, ir skaidrs, ka apstākļi cilvēkiem šeit ir bijuši ļoti smagi, daļa no Krievijā nolīgtajiem strādniekiem bija nolīgti par neadekvāti zemu cenu tiem apstākļiem, kādos viņiem bija jāstrādā. Sadzīves apstākļi bija ļoti smagi, viņus vajāja dažādas slimības, daļa no viņiem bēga, un armija, kas arī piedalījās celtniecības darbos, mēģināja bēgļus dzīt atpakaļ… Tāpat būtu interesanti paskatīties, ko pils ļaudis cēla galdā. Mēs esam mēģinājuši sameklēt tā laika ēdienkartes un no hercogienes Dorotejas laika ēdienkartēm zinām, ka pilī ir bijis franču saldumu meistars, kurš izgatavojis dažādas cukura formas un kūkas, kas viesībās tika izvietotas uz trim galdiem.
Savulaik pili katru gadu apmeklēja Bīronu pēcteči. Vai viņi joprojām iegriežas ciemos un ved skaistus dāvinājumus?
Jā, un viņi pilī ciemojās arī šogad 24. maijā, kad tika svinēta pils jubileja. Viņu atbalsts ir bijis pastāvīgs, un šobrīd mums ekspozīcijā ir Kurzemes princeses Fanijas akvareļu izstāde - deponējums no prinča kolekcijas. Šī saikne turpinās, un esam ļoti priecīgi, ka princese Elizabete Bīrona, kura ir arī māksliniece, ir uzgleznojusi Lancmaņa kunga un viņa māsas Laumas Lancmanes dubultportretu, kuru mēs šogad saņemsim dāvanā. Mums bija nepieciešams Imanta Lancmaņa portrets, un kur nu vēl skaistāk, ja to gleznojusi Kurzemes princese Elizabete Bīrona. Vēl domājam, kur šo portretu novietot.
Vai Lancmaņa kungs joprojām iegriežas pilī apciemot savu mūža darbu?
Protams, bet vairāk kā tādos atpūtas nācienos. Ja ir nepieciešamas konsultācijas zinātniskās pētniecības darbā vai rodas jautājumi, tad viņš vienmēr palīdz un ir ļoti atsaucīgs. Taču tie noteikti nav apciemojumi ar domu kaut ko kontrolēt. (Smejas.)
Jums pašai šajā laikā, kas pavadīts direktores amatā, vairāk ir bijis ieguvumu vai zaudējumu?
Tas, no kā man darba dēļ ir nācies atteikties, vairāk saistīts ar zinātniskajām un pētnieciskajām tēmām, jo tam laika neatliek nemaz. Arī tagad, ja nepieciešams kaut ko uzrakstīt par pili ārpus administratīvajiem pienākumiem, tas prasa gana daudz laika un enerģijas, un pievērsties tām zinātniskās pētniecības tēmām, kurām biju pievērsusies pirms stāšanās šajā amatā, vairs vispār neatliek laika. Un doma par to, ka varētu publicēt savu disertāciju par tapešu pētījumu, aizvirzās aizvien tālāk un tālāk… (Smaida.) Bet kopumā noteikti pārsvarā ir ieguvumi - gan cilvēciski, gan profesionāli, gan pasaules apvāršņa paplašināšanas ziņā, satiekot daudzas interesantas personības un redzot daudzas interesantas lietas. Saskaroties ar pils ikdienas rūpēm un mēģinot tās atrisināt - redzot, kā šis process notiek, un redzot, ko tas nozīmē man un manai personiskajai izaugsmei, cilvēciski es teiktu, ka tas ir ieguvums.
