Divu dienu uzturēšanās Londonā sniedza pāris brīvības ieelpas, atmiņu aizmetņus par dzīvi, kad iztikām bez sejas aizklāšanas, rindām, kodiem un apsargu rūcieniem. Tiesa, no 30. novembra raizēs par Covid-19 omikrona paveida iespējamo straujo izplatību Lielbritānijā tiek ieviestas stingrākas prasības – sabiedriskajā transportā un veikalos ir jānēsā sejas maskas.
Pirms doties uz Londonu, elektroniski jāaizpilda Pasažiera veidlapa (Passenger Locator Form).
Tā kā, uzturoties Lielbritānijā, ir jāveic Covid-19 antigēna tests, jau laikus pasūtu to uz naktsmītnes adresi Londonā. Un, protams, nedrīkst aizmirst digitālo Covid-19 sertifikātu, ko drošības pēc saglabāju arī papīra versijā. Tiesa, šo sertifikātu visa ceļojuma laikā vajadzēja uzrādīt tikai vienu reizi - Rīgas lidostā.
Lai gan ir pusdienas laiks, lidostā “Rīga” nav nekādas drūzmēšanās un cilvēku ir diezgan maz. Maskas ir visiem, gan darbiniekiem, gan pasažieriem. Kāpjot lidmašīnā, atskārtu, ka kafejnīcā man un citiem neprasīja QR kodu. Stresa pilns iekāpšanas laiks izvērtās kādai ģimenei, vecākiem ar diviem bērniem, kā izrādījās, viņus lidmašīnā neielaidīs, ja nebūs elektroniski aizpildītas Pasažiera veidlapas (Passenger Locator Form). Ar atsaucīgu darbinieču palīdzību un pateicoties Latvijas ātrajam internetam, ģimene pēdējā brīdī pievienojās iekāpšanai lidmašīnā.
Ieņemot savu vietu gaisa kuģī, melnīgsnēja stjuarte ar neparastu akcentu un spalgu balsi aicina sejas maskas lietot visu lidojuma laiku. Šo lūgumu lielākā daļa pasažieru ignorē, un es palieku viena no retajām, kura apzinīgi sauso lidmašīnas gaisu elpo caur masku.
Lieku pirmos soļus uz Lielbritānijas zemes un jūtos gaidīta, laiks ir silts, un saules stari žilbina. Mazajā Stanstedas lidostā komunikāciju ar darbiniekiem aizstāj tehnoloģijas, kas visu paveic viņu vietā - vispirms tika noskenēta mana pase un tad es pati, biometriskie dati sakrīt, un vārti atveras. Lieki piebilst, ka vakcinācijas sertifikātu tā arī no somas neizņēmu. Maskas šeit nēsā tie, kuriem tā šķiet pareizāk. Meitenei autobusa rindā pie mēteļa piesprausta nozīmīte: “Neesmu vakcinēta, bet ievēroju distanci 2 m.”
Iekāpjot autobusā, šoferis lūdz piesprādzēties un lietot sejas masku. Secināju, ka tādu, kas piesprādzējās bija vairāk nekā to, kuri uzlika sejas masku. Šoferis ir izklaidējošs un stāsta par apkārtni, jokojas, prātā iešaujas doma: “Latvijā šoferīši tā nespētu, laikam šeit Anglijā viņus tā nenostrādina.”
Izkāpju pašā Londonas centrā, daži desmiti metru, un esmu pie Bekingemas pils, šķiet loģiski, ka vispirms jādodas apskatīt to. Laukums ir cilvēku pilns, maskas šeit ir reti kuram, daži selfiji, ko parādīt vecākiem, un dodos tālāk.
Par QR kodu esamību un maskas nēsāšanu, atrodoties Londonā, gandrīz vai izdodas aizmirst. Nekur un neviens par to neiespringst. Pie katras kafejnīcas vai lielveikala, kuru apmeklēju, acis aiz pieraduma meklē apsargu, kurš skenēs kodu un pārbaudīs dokumentus. Tādu šeit nav. Arī lielveikalos, kas apjoma ziņā līdzinās “RIMI” vai “Maxima”, cilvēki brīvi pārvietojas, maskas šeit retu reizi var manīt vienīgi dažiem no personāla. Mazākas tirdzniecības vietas un ēstuves darbojas kā ierasts vecajos, pirmskovida laikos. Distancēšanās lielākoties arī ir brīva izvēle. Vairākus desmitus cilvēku liela tūristu grupa spiežas ap gidu uz ne visai platā tiltiņa, pa kuru iespējams iekļūt Tauera cietokšņa iekšienē. Metro un autobusos distances iespēju diktē arī pasažieru skaits, un maksimumstundās tā drīzāk ir izņēmums. Uzraksts vienā no Londonas vecākās baznīcas malām vēsta, ka šis sektors atvēlēts tiem, kam rūp ievērot distancēšanos.
Tiesa, koronavīrusa jaunā paveida dēļ no 30. novembra ierobežojumi kļūs stingrāki. Veikalos un sabiedriskajā transportā atkal būs jāvalkā sejas maskas, kā arī ieceļotājiem būs jāveic Covid-19 tests un līdz negatīvu rezultātu saņemšanai jāatrodas pašizolācijā. Lielbritānijā līdz vakardienai tika atklāti divi jaunā koronavīrusa paveida gadījumi, viens no tiem ir konstatēts Notingemā, otrs netālu no Londonas.
Devos uz viesnīcu, un kāda svētlaime bija manām nogurušajām kājām, kad sapratu, ka naktsmītne atrodas vien divu minūšu gājumā no metro stacijas. Skats pa kreisi, mazs sveiciens karalienes virzienā cauri Haidparka kokiem. Simpātiska aziāte sagaida ar tādu viesmīlību, ka tā vien liekas, ka visu dienu ir skaitījusi minūtes, kad ienākšu pa durvīm. Viņa izsniedz numuriņa atslēgu un pasūtīto antigēna testu. Nolemju testu taisīt tikai tad, kad man kāds prasīs, pirmā diena skaitās kā nulles diena, tests jātaisa otrajā uzturēšanās dienā vai pirms tās, bet neviens nevarēja atbildēt, vai tas jādara arī tad, ja jau pirmajā dienā dodos prom.
Tā arī nesapratusi, vai šādos gadījumos antigēna tests ir jāveic vai nav, izlēmu rīkoties pēc principa, kad liks to veikt, tad to arī darīšu. Tā kā nevienam nebija intereses par manu testu, tad tas, neizpakots un neizlietots, atceļoja kopā ar mani uz Latviju. To varēs izmantot nākotnē, ja būs tāda vajadzība.
