Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs jau gadu desmitiem veidojis seno zvejnieku laivu kolekciju. Šo darbu uzsācis muzeja pirmais vadītājs Andrejs Šulcs. Topošajā ekspozīcijā būs apskatāma 21 dažādos laika periodos būvēta un pilnībā restaurēta zvejas laiva, kas pakāpeniski tiek novietotas jaunbūvētajā laivu mājā. Līdz ar to Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs kļūs par vietu, kur vienkopus apskatāma lielākā restaurēto laivu kolekcija Baltijā.
Vairāk par kolekciju, par zvejniecības stāstiem un Laivu mājas projektu intervijā ar Ventspils muzeja direktori Solvitu Ūdri un muzeja struktūrvienības “Piejūras brīvdabas muzejs” vadītāju Artūru Tukišu.
Kur ir iegūtas vecās zvejas laivas, un kāpēc tieši šīs ir izvēlētas kā restaurējamie objekti?
A. T.: - Darbs pie seno zvejas laivu kolekcijas veidošanas ir sācies jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados - laikā, kad sāka veidoties Piejūras brīvdabas muzejs. Iniciators šim procesam bija toreizējais muzeja direktors Andrejs Šulcs, kas pats personīgi apbraukāja Kurzemes jūrmalciemus un meklēja vērtīgus eksponātus, kam draudēja bojāeja. Jāatceras, ka padomju laikos Kurzemes jūrmala bija stingri sargāta PSRS ārējā robeža, tādēļ šeit panīka arī zvejniecība. Šulca kungs mēģināja saglabāt vēstures liecības - meklēja laivas un pamazām tās pārvietoja uz muzeja teritoriju. Var teikt, ka tagad šī kolekcija ir lielākā Baltijas valstīs. Gribu uzsvērt, ka šīs laivas nav vestas tālu - tās visas ir atrastas tepat, Kurzemes piekrastes ciemos, tātad ataino tieši šīs vietas vēsturi. Pie mums ir braukuši ciemos Lietuvas kolēģi, skenējuši laivu uzbūvi un būvējuši replikas, lai nākamajām paaudzēm nodotu priekšstatu par lietuviešu zvejniecības vēsturi, jo varam pieņemt, ka arī lietuvieši būvēja līdzīgas laivas. Diemžēl viņi savas autentiskās vēstures liecības nav saglabājuši.
Kuros laika nogriežņos tapušas šīs laivas?
A. T.: - Katras atsevišķas laivas būvēšanas datējumi nav precīzi zināmi, turklāt katra no tām ir pilnīgi atšķirīga, jo tolaik nepastāvēja kāds viens laivu būvēšanas projekts. Katrā ciemā bija savs laivu būvētājs, kurš tās būvēja pēc saviem ieskatiem. Senākās laivas kolekcijā ir no 19. gadsimta beigām, bet jaunākās datējamas ar 20. gadsimta vidu, respektīvi, ar padomju okupācijas gadu sākumposmu. Piebildīšu, ka muzeja pārvaldījumā ir arī divi nelieli zvejas kuģi, ko izmantoja Baltijas jūrā, - ”Azova” un “Grots”, tie ir atjaunoti un novietoti Ventas krastā un apskatāmi Dienvidu mola tuvumā. Šie eksponāti arī ir unikāli, jo vecos zvejas kuģus pamazām sagriež metāllūžņos, bet šie divi tiks saglabāti kā Baltijas jūras zvejniecības vēstures liecības.
S. Ū.: - Piebildīšu, ka šīs kolekcijas unikalitāte slēpjas faktā, ka visas ekspozīcijas laivas ir pilnībā restaurētas. Visbiežāk muzejos, arī Skandināvijas valstīs, izvietotās zvejas laivas nav atjaunotas - tās tiek pakāpeniski restaurētas un nodotas apskatei pa vienai - Ventspilī visas laivas ir restaurētas vienlaikus un vienā laikā būs apskatāma visa kolekcija.
Redzu, ka trīs lielas laivas jau ir novietotas zem jaunās nojumes jeb laivu mājā. Viena no tām atgādina gluži vai kuģi. Kā īsti pareizi to nosaukt?
A. T.: - Ja mēs skatāmies ļoti skrupulozi, pašu lielāko redzamo laivu jau arī varētu nosaukt par kuģi - tam dots vārds “Vienība”. “Vienība” būvēta pēckara gados un zvejnieku kolhozā izmantota ne tikai kā zvejas laiva, bet arī kā apgādes laiva. Tas atrašanās muzejā ir kā unikāls stāsts, jo kopš septiņdesmitajiem gadiem, kad laiva atvesta uz muzeju, tā arī praktiski nav pārvietota - vienīgi laivu mājas būvniecības laikā izkustināta par aptuveni 20 centimetriem, lai īstenotu jauno projektu. Arī šī pavisam nelielā pārvietošana prasīja radošu pieeju un lielu darbu. “Vienība” ir restaurēta šajā pašā vietā, un faktiski laivu māja ir uzcelta tai apkārt. Šīs liellaivas nogādāšana no ostas līdz muzejam notika ziemā - tā tika pārvesta uz rotējošiem baļķiem ar četriem milzīgiem traktoriem. Skats noteikti bija iespaidīgs.
Uzsvēršu, ka šajā ekspozīcijā varēs izsekot, kā mainījušās un attīstījušās zvejas laivu būvniecības tradīcijas simt gadu periodā. Kā jau teicu - senākās laivas nāk no deviņpadsmitā gadsimta, bet jaunākās no divdesmitā gadsimta vidus. Mūsu kolekcijā ir arī laiva, kas izmantota filmas “Zvejnieka dēls” uzņemšanā. Kā unikāli objekti jāmin arī tā sauktās apgādes laivas, kas zināmā mērā pildīja šodien ierasto smago automašīnu funkciju. Ceļu tīkls Kurzemes piekrastē savulaik bija mazattīstīts, tāpēc gan no pilsētas uz piejūras ciemiem, gan no ciemiem uz pilsētas tirgiem preces tika vestas ar liellaivām - katrā piekrastes ciemā bija steķi, kur pietauvot šīs laivas. Tāpat šīs laivas ir izmantotas kara laika bēgļu akcijās - zināms, ka ne visas laivas ar bēgļiem sasniedza mērķi. Divas no laivām, ko padomju karaspēks aizturēja, neļaujot bēgļiem izbraukt uz Zviedriju, šobrīd atrodas muzejā. To laivu liktenis, kas sasniedza Zviedrijas krastus, mums nav zināms.
Kur ir restaurētas pārējās laivas, izņemot pieminēto “Vienību”? Vai Latvijā ir pietiekami daudz meistaru un uzņēmumu, kas bija gatavi uzņemties 21 laivas restaurāciju?
S. Ū.: - Pārējās laivas ir restaurētas Ogrē un Mērsragā. Kad izsludinājām konkursu par laivu restaurāciju, sapratām, ka, vienā projektā iekļaujot visu laivu atjaunošanu, neviena atsevišķa kompānija to nav gatava uzņemties. Taču uzņēmēji atrada risinājumu, un, apvienojoties diviem uzņēmumiem, tika izveidota pilnsabiedrība, kas veica visu laivu un vairāku zvejas rīku restaurēšanu. Laivu restaurācija tiešām ir specifiska lieta, turklāt meistaru, kas to pieprot, ir ļoti maz.
Cik ilgā laikā tika restaurētas visas laivas?
S. Ū.: - Paskaidrošu, ka laivu restaurācija notika ar ES fondu līdzfinansējumu - Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds pirmo projektu apstiprināja 2017. gadā. Savukārt pagājušajā gadā saņēmām šī fonda finansējumu otrā projekta īstenošanai, un šobrīd visas laivas jau ir restaurētas. Kopējais finansējums laivu restaurācijai ir 601 545 EUR un 90% no tā ir EJZF un 10% pašvaldības finansējums. Muzejam ir izveidojusies laba sadarbība ar biedrību “Ziemeļkurzemes biznesa asociācija”, kas rūpējas par zvejniecības kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un sniedz atbalstu projektu sagatavošanā un īstenošanā.
Vai arī laivu mājas būvniecība ir Eiropas zivsaimniecības fonda līdzfinansēta?
S. Ū.: - Jā, arī šo projektu atbalsta Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds. Laivu mājas būvniecība nav tikai iegriba, bet gan nepieciešamība, jo, tāpat kā jebkura lieta, arī laivas laika apstākļu ietekmē - lietus, sniegs, vējš un saule - pakāpeniski bojājas. Pirms šīs laivu mājas eksponāti bija novietoti mazās nojumēs dažādās muzeja teritorijas vietās. Arī nojumes desmitiem gadu laikā bija novecojušas, un mums bija nepieciešama ilglaicīga infrastruktūra, kas ļautu vēsturiskos eksponātus uzglabāt saudzējošā vidē. Līdz ar jauno laivu māju nacionālais kultūras mantojums būs drošībā. Laivu māju būvniecības projekts ir 450 tūkstošu eiro vērts, no tiem 360 tūkstoši ir Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda finansējums, bet 90 tūkstoši ir Ventspils pašvaldības līdzfinansējums.
Vai jau projektā tika iestrādāta katras laivas atrašanās vieta?
S. Ū.: - Pateicoties arhitektes Ijas Rudzītes rūpīgajam darbam, viss tika samērīts un izplānots pa centimetram, ņemot vērā gan laivas izmērus, gan ekspozīcijas kopainu, gan apmeklētāju drošību un pieejamību katram eksponātam. Gribu piebilst, ka ar šo projektu Piejūras brīvdabas muzeja attīstības projekts nenoslēdzas - ES Jūrlietu un zivsaimniecības fondā esam iesnieguši ceturto projektu, kura ietvaros paredzēts izveidot informatīvo materiālu par katru no ekspozīcijas objektiem. Tās būs anotācijas un stāsti par katru no laivām, kas būs lasāmi gan pie paša objekta, gan paplašinātā versijā pieejami caur serdes jeb QR koda aplikācijām.
Kad apmeklētāji varēs apskatīt jauno ekspozīciju?
S. Ū.: - Laivu mājas būvniecība ir praktiski pabeigta. Atlicis visus eksponātus atvest no restaurācijas un novietot paredzētajās vietās, kā arī labiekārtot apkārtni. Ja viss noritēs, kā plānots, tad jau jūnija pirmajā pusē laivu māja būs atvērta apmeklētājiem. Mēs paredzam, ka jaunā ekspozīcija piesaistīs ne tikai Latvijas, bet arī ārvalstu tūristus. Ļoti ceram, ka Covid-19 pandēmijas ierobežojumi ies mazumā un cilvēki brīvi drīkstēs ceļot. Esam izstrādājuši savu sanitāro protokolu, kurā padomāts gan par darbinieku, gan apmeklētāju epidemioloģisko drošību.
