Bioloģijas zinātņu doktors un bijušais Ministru prezidents Indulis Emsis vada attālinātas lekcijas studentiem un izbauda idillisku lauku dzīvi Salacgrīvas pusē.
«Esmu ar dzīvi ļoti apmierināts pensionārs. Dzīvoju savā laukā īpašumā. Varu atslābināties no negācijām, kas vajā cilvēkus, bet ko laukos neizjūtam. Mēs visu darām ļoti mierīgā, veselīgā dzīves ritmā un harmonijā. Tā kā man ir lauku saimniecība, tad darba ir pietiekami. Protams, pietrūkst operas, teātra un koncertu, bet mazbērni brauc pie mums nedēļas nogalēs, un tās ir jautrākas. Tā mēs savā mājsaimniecībā dzīvojam un gaidām, kad varēsim tikt uz operu.
Pašlaik dienas kārtībā ir zemes darbi. Komposts jāiestrādā augsnē, jāstāda kartupeļi, jāuzliek siltumnīca, jāsastāda augi, dārzeņi un puķes. Lai būtu svaigi un veselīgi produkti, par tiem ir jārūpējas. Pēc tam seko mani iemīļotie darbi mežā. Tikko pabeidzu siltumnīcas būvniecību. Varu uzbūvēt visu, ko vajag. Lauku sēta šobrīd ir dzīvotspējīgāka. To esmu jau sen propagandējis un slavējis, ka lauku viensētas ir videi draudzīgas, tās nodrošina pretvīrusa darbību un ļoti labu iztikšanu, kas ir krietni lētāka nekā pilsētā. Viensētās bērni tiek radināti pie lauku darbiem. Esam nogājuši ciklu - no kā agrāk bēga, tas tagad ir kļuvis par stabilitātes garantu.»
Indulis Emsis stāsta, ka šobrīd saviem studentiem vada attālinātas lekcijas. Jā, pandēmija atbalsta un veicina virtuālās pasaules izaugsmi, tomēr labāk ir klātienes lekcijas, jo acu un ķermeņu valoda ir ļoti spēcīgs instruments. Viņam pietrūkst tikšanos ar studentiem klātienē. Indulis Emsis spriež, ka pašlaik vislielākie ieguvēji ir ārstniecības līdzekļu industrija un digitālās pasaules veidotāji. Viņš dalās ar pārdomām par urbānās pasaules nesagatavotību Covid-19 pandēmijai.
«Sabiedrība nebija tam gatava, kopumā šis ir liels sitiens ar mietu. Es nerunāju par to mazo daļiņu, kas dzīvo viensētās un saprot tādas dzīves noteiktās reālijas dabiskā sistēmā. Visiem urbanizētās pasaules piekritējiem ir ļoti sāpīgi tas, kas tagad notiek. Par to varam pārliecināties pēc alkohola patēriņa, tas nozīmē, ka cilvēks mēģina glābties, meklēt jaunu psiholoģisko līdzsvaru. Ja to nevar atrast savā ģimenē, darba vietā, tad meklē alkoholā. Bet tur stabilitāti, kā mēs zinām, atrast nevar. Urbanizētā vide šobrīd cieš milzīgas revolucionāras pārmaiņas. Tā ir vide, kas balstīta uz komunikāciju, kur katrs indivīds nebija pašpietiekams. Viņi vairs nevar būt burziņos, kur uzlādēt baterijas. Tiem cilvēkiem ir diezgan katastrofāls stāvoklis. Pašpietiekamiem cilvēkiem, kuriem ir izdzīvošanas potenciāls un pielāgošanās spējas, ir labāk. Ieguvēji ir tie, kas pietuvinātie dabai un ir vienpaši. Un arī tie, kas dzīvo virtuālajā vidē un sēž savā datorā. Viņi sēdēja datorā arī pirms šīs slimības, tāpēc šiem cilvēkiem īstenībā nekas nemainās. Bet ir cilvēki, kuriem vajag pleca sajūtu, un viņiem gan ir grūti.»
«Dabā, protams, viss notiek. Sestdienās un svētdienās redzam, cik ļoti pieaudzis ir to cilvēku skaits, kas ar mugursomām, velosipēdiem, kājām meklē glābiņu dabā. Te viņu ir simtu simtiem, kas iet garām mūsu saimniecībai. Bailes nav nekas labs ne veselībai, ne psihiskajam stāvoklim. Bailes saslimt, bailes ieslēgt televizoru... Nogurums var sasniegt lūzuma punktu. Šis nav labs brīdis. Pasaulē redzams, ka cilvēki kļūst revolucionāri noskaņoti. Cilvēki ir novesti līdz psiholoģiskam sabrukumam. Valdībai ir jārēķinās, ka iecietība var pastāvēt tikai noteiktu laiku.»
«Vīrusa uzplaiksnījums noteikti mainīs pasauli. Bija skaidrs, ka urbanizācijas process bija sasniedzis savu kulmināciju un cilvēku populācijai ļoti nevēlamu virzību. Cilvēki koncentrējās aizvien vairāk un vairāk lielpilsētās un metropolēs. No bioloģiskā viedokļa raugoties, vīrusiem un slimībām tā ir medusmaize. No ekoloģiskā skatpunkta raugoties, šī vīrusa izplatības pieaugums ir diezgan likumsakarīgs. Viena neveselīgi liela koncentrācija nevar būt mūžīga. Daba pret to iebildīs. Šis iebildums kā viens no spēcīgākajiem signāliem ir vīrusa uzliesmojums. Neviena rīcība nepaliek bez reakcijas. Urbanizācijas process ir parādījis savu negatīvo procesu. Tāpēc mēs priecājamies, ka dzīvojam tādā vietā Latvijā, kur viensēta ir vēl pazīstama. Mēs varam atgriezties pie savām senču saknēm, izmantot šo dzīvesveidu, attālināti strādāt un saglabāt senču mantojumu. Dzīvot viensētā ir drošāk nekā daudzīvokļu namā.
Plašāk domājot, gribu teikt, ka nekas vairs nebūs kā agrāk. Domāju, daudzas ģimenes apsvērs iespēju atgriezties senču īpašumos, un tas ir pozitīvi. Mēs zinām, ka ļoti daudzi inteliģenti cilvēki iepērk pamestus lauku īpašumus un atgriežas tajos dzīvot. Protams, vīrusa izplatības mazināšanas dēļ ir saprātīgi dzīvot laukos. Pirms pāris gadiem, kad Nacionālās attīstības darba grupā ierosināju, ka vajadzētu viensētu attīstībai pievērst lielu uzmanību, no Covid-19 vēl nebija ne vēsts. Es teicu, ka tas ir ļoti svarīgi nacionālajai stabilitātei, cilvēkiem būtu jāpievēršas lauku videi un dabai, ka vajadzētu ar dažādiem pakalpojumiem atbalstīt ne tikai tos, kas ir pilsētā, bet arī tos, kas dzīvo viensētās, bet viņiem šādu atbalstu nesniedz. Toreiz man atbildēja, ka šī ideja ir «galīgi garām», ka nevar iet progresam pretējā virzienā. Tā arī paliku ar savu ieceri vientuļš. Es ceru, ka šīs slimības dēļ cilvēki vairāk apsvērs to, kādu labumu sniedz Latvijas senā un unikālā viensētu tradīcija. Viensētu sistēma ir raksturīga tikai skandināviem un baltiem. Tā ir videi draudzīga sistēma.»
