Ja viss būtu ritējis, kā iecerēts, tad pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ieplānotā Rīgas metro būve būtu pabeigta šogad. Tiesa, vērienīgo projektu, kura dēļ Latvijā tiktu ievests tūkstošiem viesstrādnieku no tolaik «brālīgajām» PSRS republikām, astoņdesmito gadu otrajā pusē izdevās apturēt, pateicoties Vides aizsardzības kluba aktivitātēm un sabiedrības protestiem. Sākotnēji daudzsološais projekts tika pārtraukts, taču ik pa brīdim uzvirmo diskusijas, vai Rīgas transporta problēmas atrisinātu metro, turklāt šī tēma nu ir iedvesmojusi arī daiļliteratūras autorus.
Rīgas metropolitēns jeb Rīgas metro ir nerealizēta 70. un 80. gados plānotā pazemes sabiedriskā transporta sistēma Rīgā. Galējā projekta variantā bija paredzētas trīs metro līnijas: Imanta-Centrs-Jugla-Dreiliņi, Mežaparks-Centrs-Ziepniekkalns un Centrs-Buļļi. 1987. gada rudenī kļuva zināms, ka Rīga no Maskavas ir saņēmusi naudu projekta īstenošanai - 250 miljonus rubļu. Vienlaikus tika ziņots, ka šis projekts kļūs par visdārgāko toreizējā Padomju Savienībā - pēc speciālistu aprēķiniem, viena kilometra izbūves izmaksas varēja sasniegt 25-26 miljonus rubļu (salīdzinājumam: nesen uzbūvētā Minskas metro izmaksas bija 15 miljoni rubļu kilometrā).
Kā pirmo līniju, kuras celtniecības uzsākšana bija plānota 1990. gadā un jāpabeidz līdz 2002. gadam, bija paredzēts uzbūvēt VEF-Zasulauks (to dēvēja arī par palaišanas līniju). Pirmajā kārtā bija paredzēts abos virzienos pagarināt jau uzbūvēto pirmo līniju, no VEF stacijas izbūvējot to līdz Juglai, no Zasulauka stacijas līdz Imantai un izbūvēt papildu līniju no pieturas «Draudzība» (Esplanāde) līdz Dreiliņiem.
Otrajā kārtā bija jāizbūvē pavisam jauna līnija no Sarkandaugavas līdz Ziepniekkalnam caur jau esošo Stacijas laukuma staciju. Visu trīs metro līniju izbūve un nodošana ekspluatācijā bija jāpabeidz līdz 2021. gadam, un trijās līnijās kopā vajadzēja būt 33 stacijām, no kurām trīs bija centrālās pārsēšanās stacijas.
Staciju projektēšanā bija iesaistījušies arī Latvijā labi zināmie arhitekti Modris Ģelzis un Andris Kronbergs u.c., un viņu zīmētās staciju skices, kas uzvarēja 1983. gadā izsludinātajā Rīgas metro staciju interjera slēgtajā konkursā, joprojām apskatāmas vietnē «Vikipēdija» un bija izstādītas vairākās arhitektūras ekspozīcijās.
80. gadu beigās, aizsākoties trešajai Atmodai, metro būvniecība tika asi kritizēta, turklāt cilvēki aizvien aktīvāk izteica savu viedokli par notiekošo, tostarp par ideju ievest tūkstošiem viesstrādnieku, kuri, visticamāk, pēc būves pabeigšanas paliktu dzīvot Rīgā. Lai atceramies iespaidīgo protesta akciju (tajā piedalījās vairāk nekā 4000 cilvēku) pret metro un otras iecerētās megabūves - robotu rūpnīcas - celtniecību, kas pēc Vides aizsardzības kluba (VAK) un citu aktīvistu iniciatīvas pirms 33 gadiem - 1988. gada 27. aprīlī - notika Arkādijas parkā (šī vieta tika izvēlēta pēc tam, kad toreizējā Rīgas izpildkomitejas vadība aizliedza protesta pasākumu rīkot Rīgas centrā). Tapa arī VAK petīcija pret metro būvi, kas tika iesniegta Latvijas KP Centrālajai komitejai, kā galveno argumentu minot tieši nacionālo un viesstrādnieku jautājumu un pieprasot pārtraukt gan iesāktos darbus, gan projekta realizāciju.
Tika izveidota ekspertu komisija, kas pēc vairāku mēnešu darbības nonāca pie secinājuma, ka metro celtniecība Rīgā ir nepamatota gan no tehniskā, gan ekonomiskā viedokļa, minot arī argumentus, ka būvniecība varētu negatīvi ietekmēt Vecrīgas un Rīgas vēsturiskā centra arhitektūru un ka starp stacijām ir pārlieku lieli attālumi un neērti pāreju tuneļi pārsēšanās vietās.
«Metro nav draugs, lai nolīstu zemē; / Virs zemes daudz svešus cilvēkus sasauks, / Neviens no viņiem nekur neaizbrauks …» Tā pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, iestājoties pret metro celtniecību, dziedāja grupa «Jumprava», un dziesma «Metro nav draugs» kļuva par protestētāju neoficiālo himnu. Dziesmas mūzikas autors Aigars Grāvers pirms grupas lielā jubilejas koncerta «Arēnā Rīga» 2019. gada nogalē kādā intervijā atminējies vairāk nekā 30 gadus senos notikumus un dziesmas «Metro nav draugs» tapšanu.
«Toreiz [80. gados] mums bija koncerti, kuru laikā tika vākti paraksti pret metro celtniecību. Taču interesantākais, ka dziesmas teksts bija jau gatavs vēl pirms visas šīs metro sāgas. Reiz ar dzejnieku Jāni Kākuli gājām pa ielu, un viņš tā novilka: eh, kā derētu uztaisīt kādu gabalu pret metro celtniecību… Pēc kāda laiciņa mājās šķirstīju Ritvara dzejoļu kladi un skatos - «Metro nav draugs»! No kurienes viņam bija radusies šāda ideja, es nezinu. Tolaik tas bija pavisam svaigs notikums, bet viņam tas bija jau iepriekš aprakstīts, man tam nav izskaidrojuma! Teksts bija gatavs, atlika vien uzrakstīt melodiju.»
Mūziķis uzsver: iespējams, šobrīd tas daudziem piemirsies, taču konkrētā akcija nebija pret metro, bet gan pret migrantiem, jo, «lai šo metro uzbūvētu, te tiktu ievesti viesstrādnieku tūkstoši. Un ej nu zini, kā politiskā situācija attīstītos tālāk, jo visi šie tūkstošu tūkstoši un viņu ģimenes locekļi taču arī piedalītos šejienes norisēs, Latvijas etniskajam sastāvam būtu pavisam citas proporcijas». Interesanti, ka arī grupai «Vaidava» tolaik tapa dziesma ar nosaukumu «Metro», taču, šķiet, tā nekad nav bijusi tik populāra kā «Jumpravas» skaņdarbs.
Tik strikti uz jautājumu, ko Rīga būtu ieguvusi (vai zaudējusi) līdz ar metro uzcelšanu, atbild pazīstamais arhitekts Ingurds Lazdiņš. «Ne pilsētai, ne valstij nav tādas attīstības dinamikas (cilvēku skaita). Otrkārt, pēc jaunākajām pilsētplānošanas teorijām, pilsētām nav jāattīstās, jāaug ekstensīvi savā plānojumā un nav jāizplešas. Pieaugot intensitātei un [iedzīvotāju] blīvumam, pats metro kā princips ir lieks. Tas tagad ir atzīts visā pasaulē, kur papildina un attīsta tikai esošās un jau funkcionējošās metro sistēmas. Tā vietā labāki ir ātrgaitas tramvaji.»
Komentējot jautājumu par metro, arhitekts norāda uz vēl vienu argumentu, kurš tika minēts arī tolaik, kad no šīs būves atteicās: metro izbūvējot, Rīgas centra zonā neizbēgami mainītos gruntsūdens līmenis un ciestu vēsturisko ēku pamati (kas atrodas uz zemē iedzītiem koka pāļiem), kā arī, iespējams, būvniecības procesa laikā no vibrācijām u. tml. būtu cietušas pašas ēkas, jo Rīgā ir relatīvi slikts grunts stāvoklis.
Pirms trim gadiem - 2018. gada janvārī - iniciatīvu portālā Manabalss.lv tika iesniegta iniciatīva «Par Rīgas metro sistēmas izveidošanu». Tās autori aicināja atgriezties pie diskusijas par Rīgas pazemes sabiedriskā transporta sistēmas izveidi. Pēc iniciatīvas iesniedzēju domām, (..) «modernas metro sistēmas izveide atslogos Rīgas ceļus, samazinās automašīnu skaitu pilsētas centrā, nodrošinās ērtu piekļuvi svarīgiem objektiem, netērējot laiku rīta un vakara sastrēgumos, paātrinās darbaspēka pārvietošanos pilsētā, kā arī sagatavos Rīgu potenciālam nākotnes iedzīvotāju pieaugumam».
Toreiz šī iniciatīva savāca vien 500 parakstus (no nepieciešamajiem 10 000 parakstu, lai iniciatīvu varētu iesniegt Saeimā). Jāpiebilst, ka būvēšanas gadījumā Rīgas metro būtu viens no dārgākajiem - kā liecināja aprēķini, viena kilometra izbūve izmaksātu 200 miljonus (!) eiro.
Neuzceltā metro tēmai veltītu publikāciju, protams, netrūkst, un šis stāsts atradis vietu arī daiļliteratūrā. Pirms kāda laiciņa izdotajā žurnālistes un rakstnieces Džeinas Šteinbergas debijas romānā «Lasītāja» lasāma spilgta un visai reālistiska epizode par to, kā stāsta galvenā varone zem bijušās TV ēkas Zaķusalā ierauga metro līniju un staciju.
Pēc tam sociālajā tīklā «Facebook» grāmatu draugu grupā diskusijā tika spriests ne tik daudz par pašu grāmatu, kā par to, kāda Rīga būtu ar metro un vai Latvijas galvaspilsētas pazemē savulaik notikuši kādi darbi un izbūvēta eksperimentāla metro līnija. Kopīgā atziņa pēc domu apmaiņas: iespējams, Rīgas pazeme joprojām slēpj daudz noslēpumu.
»Vakara Ziņām« grāmatas autore atzina, ka šai epizodei viņu pamudinājusi pievērsties Jāņa Lejnieka grāmata «Rīga, kuras nav», interneta dzīlēs pieejamā visai plašā informācija par metro celtniecības sākumu, kā arī «Vikipēdijā» publicētās metro staciju skices. Tiesa, konkrētās metro stacijas aprakstā rakstniece izmantojusi savu fantāziju.
