Laikazīmju vērotājs Vilis Bukšs teic, ka šogad pavasaris nesteigsies, toties vasara būs jauka. Kā viņš to zina? Izrādās, ka paskatoties uz lāstekām.
Viļakiešiem viņš ir savējais. Bet arī pārējiem Latvijas iedzīvotājiem sabiedriskā un kultūras darbinieka, literāta, mākslinieka, laikazīmju vērotāja Viļa Bukša vārds nav svešs, jo viņš dalās ar desmitiem gadu novērotajām likumsakarībām dabā un prognozē laikapstākļus. Kad kāds «pareizais» laika prognozētājs par viņa vērojumiem un secinājumiem rauc degunu, Vilis neskumst. «Es eju savu ceļu,» viņš saka.
Skaidrs kā diena, ka Vilim Bukšam nevar nepajautāt to, cik ilgi ziema rādīs zobus un kad gaidāms pavasaris. Vilis rāmi noteic, ka dabā procesi norit cikliski. Pērnziem vizbulītes ziedēja, toties šogad ir tik sniegota ziema, kāda bijusi 2013. gadā. Attiecīgi - jāgatavojas paliem. Un sniegu varētu sagaidīt arī turpmākajās ziemās. Bet šopavasar līdz Lieldienām tāds īsts pavasaris nav gaidāms. Jāpagaida, jāpaciešas. Lāstekas ir garas, arī tas norāda uz samērā vēlu pavasari, bet jauku vasaru. Būšot pērkona negaisi un karstas dienas. Vilis rosina baudīt ziemu, kamēr tā ir visā krāšņumā, jo pēc tam varēsim novērtēt vasaru. «Priecāsimies, ka saule spīd! Ja esam šeit bijuši, tad būsim arī turpmāk - tā dabā nolikts,» viņš mierina visus, kuriem kovidapstākļi radījuši stresu un pārdzīvojumus
Viņš ir pensionārs, vairs nav noteiktas darba stundas jānostrādā, tāpēc beidzot var pilnībā izmantot brīvo laiku un doties garos pārgājienos. Pirms vairākiem gadiem Vilis laikrakstam «Neatkarīgā» stāstīja: «Darbs Viļakas bibliotēkā, kur esmu datorspeciālists, paņem savas stundas. Taču diezgan regulāri izstaigāju tādu apli - vidēji 14-18 kilometru. Maijā, kad man ir atvaļinājums, tad vispār dzīvoju dabā.» Būdams algots darbinieks, viņš ik gadu maijā devās brīvsolī. «Nometu lieko apģērbu, arī apavus un staigāju šortos un basām kājām - kurpes neuzvelku līdz pat Miķeļiem. Tā es ar strauju lēcienu ieeju vasarā. Pat tad, ja vasara nav ļoti saulaina un jauka, maijā es noķeru to dabas fluīdu. Savu artavu dod arī tas, ka savulaik aktīvi sportoju un cenšos savu ķermeni arī tagad uzturēt možu. Tas dod izturību, ko lieku lietā, ejot garos pārgājienos.»
Man nav viegli norunāt telefonisku tikšanos, jo Vilim dienas režīms kā karavīram: būšot mājās pēc pusnakts, nebūšot runājams līdz trijiem dienā... «Jā, gadās, ka ap otrajiem gaiļiem tik eju gulēt,» viņš neslēpj. Tas viss tālab, lai varētu vērot norises dabā, īpaši zīmīgajās dienās, kad iespējams veidot prognozes ilgākam periodam. Viņam ir savas vietas, ko regulāri apmeklē, lai konstatētu pazīmes, pēc kurām spriest par gaidāmo vasaru, pavasari, ziemu vai rudeni.
Telefonsarunā laikazīmju vērotājs stāsta, ka iepriekšējā vakarā esot nobridies pa sniegu, lauzies caur puteni, jo līdz pulksten 10 vakarā taču jātiek mājās. Komandantstunda! Tas nekas, ka cilvēkos viņš neiet, tomēr valstī noteiktos ierobežojumus Vilis ievēro.
Pirms diviem gadiem viņš katru dienu gāja peldēties. Un tā visu gadu. Tagad - periodiski, pēc vajadzības. Iegremdējas uz pāris minūtēm un sprūk laukā no ūdens. Uzreiz cita jauda visai dienai. Pats gan saka: kad izlien no ūdens un saģērbjas, tad ātrā riksī jānostaigā divi kilometri, tikai pēc tam siltums ielīst kaulos. Toties katra diena viņam beidzas ar kontrastdušu. «Es jau Vēža zīmē dzimis, man ūdens patīk,» smejas Vilis.
Viņš atceras kādu ļoti aukstu ziemu, kad tik un tā katru dienu braucis ar velosipēdu. Spelgonī ritenim pārsprāgusi riepa. Kad braucamo nesis iekšā, Vilis to nobučojis. «Man visas lietas ir dzīvas, es tā pasaku paldies,» viņš saka. Protams, lūpas pielipušas pie metāla, tikai pēc 15 minūtēm ticis vaļā no šīs bučas gūsta. Reiz sievai gribējis ausi aiznest. Savējo. Atkal jau staigājis gargabalus lielā aukstumā, ausis nosalušas. «Tā nosala, ka domāju - nokritīs,» viņš gardi smejas.
Vilis labprāt dalās ar savu pieredzi. «Vislabāk sākt gada atskaites punktu martā, nevis 1. janvārī. Tas ir labākais laiks norūdīt organismu, priecēt acis un sildīt dvēseli. Izmantot katru brīvu brīdi un iet dabā. Regulāri. Tas ritms ļaus atspirgt, nokratīt sārņus, un būs vieglāk pārvarēt stresus un grūtības. Mēs taču esam dzīvība, nevaram būt atrauti no dabas. Ja tā notiek, tas līdzi nes depresijas, visādas kaites. Katrā ziņā - jāiet laukā atvērtām acīm. Uzliec roku uz asniem un jūti, kā tur iekšā dzīvība mutuļo. Iemet mutē pa kādai tikko uzplaukušai lapiņai, nātrītei, pienenītei. Tavs organisms būs pateicīgs par to. Rokas noberz ar mālu un noskalo tekošā ūdenī. Viss dabiskais dod spēku. Visi elementi jābauda: ūdens, uguns, gaiss, zeme. Esi iekšā procesā - tā ir dzīve, piedzīvojums. Dabā esi patiess, jo tā neliekuļo, bet ir tāda, kāda ir. Un vēl ko iesaku - tveriet laimīgos mirkļus! Tās ir vislētākās un visiedarbīgākās zāles. Un kustēties vairāk. Var jau teikt - dumjš kas dumjš. Bet man patīk pašam kustēt, nevis sēdēt mašīnā. Just adrenalīnu.»
«Jā, kāds varbūt domā, ka esmu jocīgs, bet eju savu ceļu. Sievai visgrūtāk pie manām dīvainībām, ēverģēlībām pierast, bet jau četrdesmit gadus esam kopā,» saka laika pareģis. «Galvenais, lai jūties pats labi un citiem nedari sliktu. Cenšos, lai mani neaiztiek, un es citus respektēju. Uzskatu: nejaucies otra lietās! Cenšos mācīties no dabas, jo daba ir gudra. Kā sieviete, kura nepārtraukti mīl pārģērbties.»
Saikne ar dabu viņam veidojusies bērnībā. Sešu gadu vecumā puika nogalinājis mazu vardīti. Tas viņu izmainīja. Sācis raudāt, un tad noticis lūzums. Modusies līdzjušana vājākajam. Tas viņu vada visu dzīvi. Tagad viņš iet pārgājienos, ierauga bitīti grāvī, izceļ, palaiž lidojumā.
Vilis ir pārliecināts, ka katram cilvēkam ielikts savs ģenētiskais kods. Kādam patīk lidot, viņš kļūst par pilotu. Bet Vilim tā ir dabas vērošana. «Man tas no vecmammām, mammas un tēva. Man kopš bērnības šis interesē. Tolaik dzīvoju fantāzijās, vēroju, kas notiek dabā. Dzīvē jau arī ir kā dabā - esmu sapratis, ka tagad atgriežos pie tā, kā bija bērnībā. Tā ir bijis mūžu mūžos, vissarežģītākās lietas ir visvienkāršākās. Es varu stundām nosēdēt pie viena zieda un vērot - tur ir sava galaktika. Man tas palīdz saprast visu, kas apkārt. Es tā dzīvoju. Mani no bērna dienām pievilka apvārsnis. Skrienu, skrienu, tas tikai atkāpjas. Tagad nomierinājos un sapratu, ka viss ir tepat. Mūžīgās vērtības iet savu gaitu. Cilvēks ir tikai puteklītis, nekas vairāk. Mēs nevaram izmainīt neko sev apkārt, tikai paši sevi. Esmu apmierināts un laimīgs, ka varu tā dzīvot.
Manuprāt, jādzīvo kārtīgi, godīgi, atklāti, un viss. Tas dara laimīgu. Mūsos ir septiņas dziņas, kumeļi. Mūsu uzdevums ir tos savaldīt - visas tās iekāres un kāres. Dzīvot mērenībā, līdzsvarā ar dabu. Ja dzīvo kārtīgi, tad arī guli mierīgi. Es sapņos redzu dabu.
Es vēroju dabu un visu salīdzinu. Un redzu, ka senči ir pateikuši to, ko saskatu es. Man nereti pārmet - ko tu ar tām zīmēm, tās jau tagad ir sajauktas, nav kā senāk. Es jau arī neko neapgalvoju, es prognozēju. Esmu vēl ceļā uz tām zinībām, kas bija mūsu senčiem. Tās ir apputējušas, un daudz kas ir aizmirsts. Es sevī jūtu nepieciešamību tos putekļus palēnām notraust, ieskatoties dabā. Jo nav tā, ka tā galīgi neko nesaka. Mēs vienkārši esam attālinājušies un tās zīmes nesaprotam.»
Savā dzīvē viņš velk paralēles ar dabu. Pavasarī dzīvie organismi kļūst aktīvāki, viss zeļ un plaukst, enerģija strāvo. Cilvēka dzīvē ir tāpat - ir klusāki un aktīvāki posmi. Atmodas laikā - 1988. gadā tika izveidota Balvu rajona Tautas frontes nodaļa, un Vili ievēlēja par politiskās komitejas vadītāju. Viņš darbojās laikrakstā «Balvu Atmoda», organizēja 1991. gada barikāžu laikā grupas no Viļakas braukšanai uz Rīgu, piedalījās Tautas frontes dibināšanas kongresā.
Pēc daudziem gadiem, kad aktuāls kļūs jautājums par privilēģijām 1991. gada barikāžu dalībniekiem, Vilis sacīs, ka laukos Latvijas Tautas frontes koordinācijas centros tika veidoti saraksti ar cilvēkiem, kuri brauks uz barikādēm Rīgā. Cilvēks, kurš to darīja, uzņēmās atbildību par tiem, kuri piedalījās Latvijas neatkarības aizstāvēšanā, un arī par godīgu barikāžu dalībnieku sarakstu iesniegšanu apbalvošanai. «Deputāti, kas balsoja par neatkarību, ir novērtēti, bet cilvēki uz vietām arī daudz ko darīja. Piekrītu, ka visādi var gadīties, bet sarakstus var pārbaudīt, lai ordeņus nežvadzina tie, kas ne tuvu nav stāvējuši barikādēm,» viļakietis noteica.
Atmodas laikā sācis gleznot un rakstījis dzeju. Vārdi un krāsas lauzušies uz papīra un audekla. Atnācis mājās no darba un sēdies pie molberta, vienlaikus galvā skanējušas dzejas rindas. Tā tapušas ap 100 gleznu, kuras bijušas izstādēs Balvos, Viļakā, Šķilbēnos, Stāmerienā. 2000. gadā Vilis apkopojis 19 Balvu novada dzejnieku darbus grāmatā «Domas». Pats raksta filozofiskas pārdomas un dzeju, kas apkopotas nelielās burtnīcās «Es», «Tu», «Mēs». Interesējas par austrumu filozofijām, nodarbojas ar jogu.
Apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka goda zīmi. 2011. gadā Vilis Bukšs par netradicionālu un radošu Viļakas novada kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu un novada simbolikas izveidi apbalvots ar Viļakas novada atzinības rakstu.
Jautāju, vai laikazīmju vērojumi tiks izdoti grāmatā. Vilis atteic, ka piedāvājumi bijuši, tomēr viņš uzskata: ja ideja nobriedīs, tad būs. Un arī kā vietējā slavenība viņš nejūtas, jo kopš bērnības bijuši ļoti atšķirīgi dzīves posmi: bērnībā bijis noslēgts, vēlāk - ļoti aktīvs, tad arī meties Atmodā iekšā. Tagad - vairāk ar sevi. «Ir tūkstošiem cilvēku, ar kuriem esmu ticies. Aprunājos par laiku, par dabu ar biteniekiem, medniekiem. Ieklausos viņos.»
CV
|
Brīvdienu žurnālu "Vakara Ziņas" ērti var abonēt šeit.
