Pagājušajā nedēļā vairākas Krievijas komercbankas atsāka brīvi konvertējamas valūtas apmaiņu pret Krievijas rubļiem.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un Rietumu sankcijām - atslēdzot lielākās Krievijas bankas no pieejas starptautiskajai starpbanku norēķinu sistēmai (SWIFT) - notika katastrofāla Krievijas rubļa apmaiņas kursa krišanās. Pēc oficiālā Krievijas Centrālās bankas kursa 2021. gada beigās viens eiro bija 84 Krievijas rubļu vērts. Neilgi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā (22. februārī) viens eiro bija 87,3 rubļus vērts. Kad sākās sankcijas un lielākās Krievijas bankas tika atslēgtas no pieejas starptautiskajai starpbanku norēķinu sistēmai (SWIFT), rubļa kurss strauji kritās. Pēc oficiālā Krievijas Centrālās bankas kursa 2022. gada 11. martā rubļa apmaiņas kurss bija tikai 133,2 rubļi par vienu eiro, bet 15. martā 127 rubļi par vienu eiro. Jā! Tā bija. Bet tā jau ir pagātne. 2022. gada 3. jūnijā Krievijas Centrālās bankas oficiālais kurss jau bija 64,9 rubļi par vienu eiro un 61,6 rubļi par vienu ASV dolāru.
Diemžēl rietumvalstu noteiktie norēķinu ierobežojumi komplektā ar ekonomiskajām sankcijām palīdzēja Krievijai stabilizēt finanšu situāciju.
Oficiālie Krievijas statistikas dati ļoti daudzās pozīcijās, piemēram, dabasgāzes eksporta apjoms, dabasgāzes eksporta ieņēmumi u.c., vairs netiek publiskoti.
Tomēr, atbilstoši britu raidsabiedrības BBC mājaslapā ievietotajai informācijai, Krievija 2021. gadā katru dienu ES piegādāja 2,2 miljonus barelu jēlnaftas un 1,2 miljonus barelu naftas produktu. Atbilstoši BBC aplēsēm no naftas, tās produktu un arī no dabasgāzes eksporta uz Eiropu Krievijas ieņēmumi 2021. gadā bija 400 miljardi eiro. Tas ir pamats dažādos pretkara lozungos izmantot saukli, ka ES Krievijai pārskaita miljardu dolāru dienā, kuru Putins var izmantot pret Ukrainu vērstā kara finansēšanai. Līdz ar to secinājums ir vienkāršs. Apturot naftas un gāzes eksportu no Krievijas uz Eiropu, Putinam vajadzētu pietrūkt vismaz vienam miljardam dolāru katru dienu pret Ukrainu vērstā kara finansēšanai.
Dzelžaina loģika.
Taču daudzas pasaules valstis - Ķīna, Turcija, Indija u.c. - nav pievienojušās visām sankcijām, kuras ir noteikušas rietumvalstis. Tās turpina un turpinās iepirkt Krievijas naftu un gāzi. Tās turpina importēt Krievijas ogļūdeņražus, bet, lai to uzņēmumi netiktu pakļauti ASV sankcijām, tās neizmanto dolāru norēķinus, bet pāriet uz Krievijas rubli vai uz bartera (klīringa) metodēm. Tā kā Krievijas agresijas dēl ogļūdeņražu cenas globālajos tirgos ievērojami pieauga, eksportējot barelos un kubikmetros mērāmu, bet pat mazāku apjomu, Krievija eiro un dolāros var iegūt pat lielākus ienākumus.
Tomēr galvenais. Tas, ka lielākās Krievijas bankas tika atslēgtas no pieejas starptautiskajai starpbanku norēķinu sistēmai (SWIFT), faktiski izbeidza Rietumu valstu plaša patēriņa preču eksportu uz Krieviju.
Tāpēc Ukrainas kara pirmajos trīs mēnešos Krievijas izdevumi par importu katru dienu bija par 1,3 miljardus dolāriem mazāki nekā 2021. gadā. Lai gan Krievija neiegūst kādu daļu ienākumu no tās kādreizējā naftas un gāzes eksporta apjoma uz rietumvalstīm, tā kā Krievijas izmaksas par rietumvalstu luksusa un plaša patēriņa preču importu samazinājās daudz straujāk, Krievijas rublis tā nostiprinājās, ka Krievijas uzņēmēji sāk aicināt rubli devalvēt, bet Krievijas komercbankas apsver iespēju noteikt negatīvas procentu likmes no valūtas rēķiniem un par valūtu depozītiem.
Morāle ir saprotama. Tiem, kas nosaka Latvijas un ES politiku, ir pēdējais laiks apjēgt, ka ir uzsākta cīņa ar ļoti nopietnu pretinieku. Tas nozīmē, ka primitīvas un uz iekšpolitiku - Latvijas gadījumā tās ir šī gada vēlēšanas - orientētas shēmas un lozungi patiesībā var nākt pat par labu Krievijas militārajai mašinērijai. Ir laiks sākt apjēgt, kā ar Krievijas agresijas riskiem sadzīvot ilgtermiņā.
