Jau ir apritējuši vairāk nekā trīs mēneši kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Aptuveni tikpat ilgs laiks ir pagājis, kopš pret Krieviju tika noteiktas daudz stingrākas ekonomiskās sankcijas nekā 2014. gadā. Tagad jau var bezkaislīgi novērtēt sankciju ietekmi uz Krievijas ekonomiku triju mēnešu laikā. Sankciju leģitīmais mērķis bija liegt Krievijai tehnoloģijas un finanšu resursus karadarbības uzturēšanai.
Radīt apstākļus, lai Krievijas sabiedrības vairākums sāktu vēlēties varas maiņu (ir cerība, ka, pasliktinoties Krievijas sabiedrības dzīves kvalitātei, veidosies apstākļi varas nomaiņai). Tas ir teorētiski. Bez šiem mērķiem vēl bija rietumvalstu sabiedrības pieprasījums valdībām rīkoties, lai atbalstītu Ukrainu un sodītu agresoru. Lēmumi tika pieņemti.
Uz jautājumu, vai jebkādas sankcijas pašas par sevi var izmainīt Krievijas ģeopolitisko kursu, precīzas atbildes nav. Diskusija par sankciju efektivitāti kara pirmajās nedēļās izpalika, jo tobrīd kopējā līdzjūtība un atbalsts Ukrainai bija tik liels, ka gadījumā, ja kādā ekonomiskajā analīzē autors atkāpās no trīskārtējas lozunga “Slava Ukrainai!” atkārtošanas, tad tas tika uztverts bezmaz kā Putina atbalstīšana un kopējo demokrātisko vērtību nodevība. Šobrīd jau ir brīdis, kad var racionāli izvērtēt, kādas sekas ir izraisījušas sankcijas, un prognozēt to tālāko ietekmi.
Izvērtēt sankciju ietekmi uz moderno ieroču ražošanu nav iespējams Krievijā piekoptās slepenības dēļ. Ir pamats domāt, ka tā ir ievērojami apgrūtināta. Savukārt, kas attiecas par sankciju ietekmi uz kopējiem ekonomiskiem procesiem, tad pašreizējie rezultāti atšķiras no deklarētajiem mērķiem sankciju pieņemšanas laikā.
Vispirms ir jāatzīmē, ka pat gadu desmitiem ilgi uzturētas ekonomiskās sankcijas un ekonomiskā blokāde ne vienmēr garantē cerēto rezultātu. ASV pret Kubu uzturēja ekonomiskās sankcijas un ekonomisko blokādi vairāk nekā 50 gadu. Taču pārmaiņas Kubas iekšpolitikā sankcijas neizraisīja. Pārmaiņas Kubas iekšpolitikā sākās tikai pēc tam, kad autoritārais Kubas līderis Fidels Kastro (1926-2016) vecuma dēļ vairs nevarēja valdīt, un tikai tad sākās un joprojām turpinās varas nomaiņas process, kas pakāpeniski izraisa transformācijas sākumu Kubas sabiedrībā.
Nekādas ekonomiskās sankcijas nav izmainījušas Ziemeļkorejas režīma agresīvo raksturu.
Irāna ir atslēgta no starpbanku norēķinu sistēmas (SWIFT) jau daudzus gadus, pret to ir noteiktas stingras naftas eksporta sankcijas, bet tauta nav sarīkojusi antiislāma revolūciju.
Pēc Līča kara (1990-1991) naftas eksporta aizliegums tika noteikts pret Irāku, bet tas neizraisīja režīma maiņu. Irākas diktatora Sadāma Huseina (1937-2006) nomaiņa notika tikai pēc tam, kad 2003. gadā Irāku sakāva ASV un sabiedroto karaspēks.
Tāpēc esmu ļoti skeptisks, vai jau esošās vai vēl stingrākas sankcijas izraisīs Krievijas režīma nomaiņu. Diskusijas par sankcijām, stingras sankciju politikas piesaukšana ir vairāk jāuztver kā iekšpolitika, kas ir orientēta uz vairāku ES dalībvalstu sabiedrību un vēlētājiem.
Protams, ļoti būtiska nozīme ir tam sankciju blokam, kas attiecas uz Krievijas nepielaišanu pie augstākajām tehnoloģijām un šo nozaru produkcijas, kura ir izmantojama mūsdienīga bruņojuma ražošanā. Ilgtermiņā tas noteikti samazinās Krievijas iespējas masveidā ražot vismodernākos ieročus.
Savukārt ar sankcijām, kuras attiecas uz ekonomiku - importa un eksporta (īpaši naftas un gāzes) ierobežojumi, norēķinu ierobežojumi - visas sankcijām pakļautās autoritārās valstis ar laiku iemācījās sadzīvot. Tā pašlaik notiek arī ar Krieviju Tiem, kuri bija pieraduši pie importa produkcijas patēriņa, tiem, jā - nokritās dzīves līmenis. Savukārt lielai daļai Krievijas ļaužu ārpus Pēterburgas un Maskavas lielu izmaiņu patēriņā nav un tās nevar notikt. No 2014. gada, kad sākās pirmais sankciju vilnis, Krievija atbalstīja programmas, lai sasniegtu pašnodrošinājumu ar svarīgākajiem pārtikas produktiem. Cūkkopībā, putnkopībā u.c. nozarēs šāds līmenis jau ir sasniegts. Protams, jau tagad 2022. gada papildu sankcijas (kuru dēļ ir paralizēti starpbanku norēķini) izraisa dažādu komponentu iztrūkumu Krievijas vietējās produkcijas ražošanā.
Krievijai ir savs dzirkstošais vīns, bet nav savu korķozola pudeļu korķu (tie tika iepirkti Portugālē -100% imports), un nav savas stieples korķu nostiprināšanai uz pudeles. Liels pudeļu ražotājs ir Ukraina, tāpēc pietrūkst taras utt. Izeja - lētākā gala produkcija tiks pildīta alus bundžās. Cita starpā Vācijā (un ne tikai tur) to dara jau sen, arī bez jebkādām sankcijām.
Sulas tetrapakām izejvielas ir, nav krāsu (100% imports). Sulas pakas tiks ražotas baltas, bet produkcijas nosaukumu ar marķējumu drukās uz papīra un pie sulas pakas pielīmēs utt.
Līdz ar to nevajadzētu pārspīlēt un uzdot vēlamo par esošo. Pašreizējais un vēl stingrāks sankciju apjoms neizraisīs revolūciju autoritārajā Krievijā ar iespējamo varas nomaiņu. Tieši pretēji - Krievija izmanto Rietumu sankcijas ksenofobijas uzkurināšanai, pasludinot ASV, NATO un ES par visas Krievijas gan esošo, gan sen ielaisto ekonomisko problēmu cēloni. Turklāt Krievijas vadība cer, ka pretkrievijas sankciju ekonomiskās sekas daudzās ES dalībvalstīs būs tik nepatīkamas, ka ar laiku var izraisīt iekšpolitiskas problēmas, pirmām kārtām jau vislielākajā ES dalībvalstī - Vācijā.
Taču neatkarīgi no racionāliem argumentiem vairums ES dalībvalstu sabiedrības aicina savas valdības sodīt Krieviju un atbalstīt Ukrainu, tāpēc gaidāms, ka sankciju apjoms netiks mazināts, bet tiks diskutēts par papildu ierobežojumiem.
Lai gan ir maz ticams, ka sankcijas izmainīs Krievijas ģeopolitiskās ambīcijas, tomēr tās iekustinās svarīgu reformu procesu ES.
Vislielākais ES dalībvalstu ieguvums no pašlaik īstenotās politikas būs Krievijas ietekmes samazināšana gan ES, gan Austrumeiropā. Energoresursu piegādes tiks diversificētas, un notiekošās pārmaiņas veicinās gan ciešāku ES integrāciju, gan atteikšanos no pārmērībām un daudz racionālāka ekonomiskās attīstības modeļa izveidi.
Par sankciju ietekmi uz rubļa apmaiņas kursu un Krievijas finanšu stabilitāti nākamajā reizē.
