Otrajā maijā Latvijas Ārlietu ministrija izplatīja stingru brīdinājumu Latvijas valstspiederīgajiem neceļot uz Piedņestru un nekavējoties to pamest: “Ņemot vērā Krievijas militāro uzbrukumu Ukrainai un Krievijas bruņoto spēku karadarbību netālu no Moldovas robežas, kas rada šobrīd neprognozējamu drošības situācijas attīstību tuvākajā nākotnē, stingri aicinām neceļot uz Piedņestras reģionu un tajā esošos Latvijas valstspiederīgos pamest Piedņestras reģionu.
Tāpat lūdzam ņemt vērā, Latvijai ir ierobežotas iespējas sniegt konsulāro palīdzību Latvijas valstspiederīgajiem Piedņestras reģionā.”
Viens no iemesliem bija Moldovas Republikas parlamenta lēmums, “ņemot vērā pastāvošos reģionālos un valsts drošības draudus”, pagarināt ārkārtas stāvokli visā Moldovas teritorijā uz 60 dienām. Jau pēc Moldovas Republikas parlamenta lēmuma Piedņestrā notika vairāki sprādzieni, bojājot Krievijas Federālā drošības dienesta filiāles biroju un retranslācijas radio torni, kas pārraida Krievijas raidījumus. Savukārt, pēc Ukrainas bruņoto spēku ģenerālštāba informācijas, Krievija gatavojas sākt karadarbību šajā reģionā, jo jau tiek veikti priekšdarbi Piedņestrā izvietoto Krievijas karaspēka virsnieku ģimeņu evakuācijai.
Dņestras upes kreisajā krastā izvietotās Piedņestras nonākšana Moldovas sastāvā ir cieši saistīta ar PSRS līdera Staļina ambīcijām atgūt visas pēc Pirmā pasaules kara zaudētās Krievijas impērijas teritorijas.
Moldova tika Pievienota Krievijas impērijai 1812. gadā. Izmantojot jukas Krievijā, kuras izraisīja cara gāšana un boļševiku apvērsums, Rumānija 1918. gada martā anektēja Moldovu. Krievija (PSRS) nekad neatzina Moldovas pievienošanu Rumānijai. Tāpēc, lai gatavotos Moldāvijas atgūšanai kaut kad nākotnē, 1924. gadā Ukrainas teritorijā, Dņestras kreisajā krastā, kur dzīvoja neliela (aptuveni 30%) moldāvu minoritāte, tika izveidota moldāvu autonomija. Šīs autonomijas mērķis bija sagatavot moldāviski runājošus speciālistus, kuri pārņemtu varu Moldovā, kad PSRS to okupētu. Šāds brīdis pienāca 1940. gada jūnijā. Desmit dienas pēc Baltijas valstu okupācijas PSRS tanki iegāja Moldovā. Moldovu apvienojot ar Piedņestru, tika izveidota Moldāvijas PSR.
Sākoties PSRS sabrukumam, Piedņestras vadība deklarēja vēlmi nodalīties no Moldovas. 1990. gada 2. septembrī Piedņestras vietējā vara deklarēja, ka paaugstina savas teritorijas statusu līdz PSRS savienotās republikas līmenim, un pasludināja, ka sarauj saites ar Moldovu. 1990. gada novembrī Piedņestrā sākās bruņotas sadursmes starp Moldāvijas policiju un vietējiem separātistiem. Sadursmes 1991. gada sākumā pārauga reālā karadarbībā. Tā kā Tiraspolē no 1984. gada tika izvietots PSRS 14. armijas ģenerālštābs un ieroču noliktavas, saņemot ieročus no padomju armijas, Piedņestras separātisti bija daudz labāk bruņoti, salīdzinot ar Moldovas policijas vienībām.
Moldovas spēki no Piedņestras tika atspiesti, un 1992. gadā tika noslēgts pamiers. PSRS armijas daļas pārtapa par Krievijas armiju, un nu jau Krievijas armija oficiāli kļuva par miera uzturētāju Piedņestrā. Krievijas armijas daļas Piedņestrā atrodas joprojām.
Neviena ANO dalībvalsts nav atzinusi Piedņestras Moldāvu republiku. Piedņestrā ir trīs oficiālās valodas - krievu, ukraiņu un moldāvu valoda ar rakstību kirilicā (Molovā lieto latīņu alfabētu).
2006. gadā Piedņestrā notika Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas neatzīts referendums, kurā 97% dalībnieku nobalsoja par virzību uz neatkarību, lai tālākajā nākotnē pievienotos Krievijas Federācijai. 2014. gada martā, kad Krievija anektēja Krimas pussalu, Piedņestras parlaments (Augstākā padome) vērsās ar aicinājumu Krievijas Valsts domei izstrādāt likumu, kas ļautu Piedņestrai iestāties Krievijas Federācijā. No 2016. gada Piedņestras vadība sāka gatavoties integrācijai Krievijas Federācijā, pieskaņojot savu iekšējo likumdošanu Krievijas Federācijas likumdošanai. Tā kā no aptuveni 460 tūkstošiem Piedņestras iedzīvotāju vairāk nekā pusei - 270 tūkstošiem - jau ir Krievijas pilsonība, tad, deklarējot kā ieganstu savu pilsoņu aizsardzību, Krievija jebkurā brīdī var pārcelt karadarbību uz Moldovas teritoriju. Turklāt ir pamats uzskatīt, ka viens no Krievijas agresijas mērķiem Ukrainā ir koridora iekarošana, kas ļautu savienot jau iekarotās Ukrainas teritorijas ar Piedņestru. Tāpēc pašlaik ir ļoti augsts risks, ka Krievijas agresija tiks vērsta ne tikai pret Ukrainu, bet karā var tikt ierauta arī Moldova.
