Pretdarbība, lai ātri gāztu pie varas esošo Baltkrievijas autoritāro līderi Aleksandru Lukašenko, neizdevās. Viena no neveiksmes blaknēm ir tā, ka autoritārs līderis var īstenot kaimiņvalstīm ļoti nepatīkamu politiku un, ja autoritārs līderis pie varas aizkavēsies ilgāku laiku, lielo rēķinu par neveiksmīgo apvērsuma mēģinājumu būs jāmaksā Baltkrievijas kaimiņvalstīm ES pusē.
Pagājušajā nedēļā Aleksandrs Lukašenko paziņoja, ka Baltkrievija, atbildot uz Eiropas Savienības piemērotajām sankcijām, var bloķēt preču tranzītu uz un no Ķīnas un Krievijas un solīja turpmāk ļaut ekonomiskajiem un politiskajiem migrantiem no tādām valstīm kā Afganistāna, Sīrija un Irāka brīvi šķērsot Baltkrievijas robežu ES virzienā. “Mēs nevienu neapstādināsim,” paziņoja Baltkrievijas prezidents. Jau pirms šī paziņojuma Baltkrievija pārtrauca īpaši aizkavēt tos Tuvo Austrumu migrantus, kuri šķērsoja Lietuvas robežu. Šī gada pirmajā pusgadā Lietuvā ieradās vairāk nekā 1300 nelegālo migrantu. Visa 2020. gada laikā Lietuvu sasniedza tikai 81 nelegālais migrants. Migrantu pieplūduma dēļ Lietuva izsludināja īpašo stāvokli, lūdza ES sniegt palīdzību, sāka pagarināt un nostiprināt robežas žogus utt.
Paradoksālā kārtā tieši bēgļu plūsma bija un ir visai savdabīgs ierocis, kuru autoritāru valstu vadītāji dažkārt var izmantot pret valstīm ar demokrātisku iekārtu.
Viens no spilgtākiem gadījumiem ir Kubas bēgļu krīze Floridā 1980. gadā.
Pēc marksista Fidela Kastro nākšanas pie varas 1959. gadā Kubas un ASV attiecības saasinājās līdz pat iespējamam karam. ASV īstenoja pret Kubu ekonomisko blokādi utt. Tikai ASV prezidenta Džimija Kārtera laikā (1977-1981) starpvalstu attiecības sāka nedaudz uzlaboties. 1978. gadā ierobežotā formā tika atļauti abpusēji ceļojumi. ASV kongresmeņu delegācija apmeklēja Kubu, Kubas izcelsmes ASV pilsoņi varēja apmeklēt savas dzimtās vietas utt. Tomēr attiecibu uzlabošanās nemainīja Kubas režīma autoritāro raksturu. Daudzi kubieši, pret kuriem Fidela Kasto režīms atteicās piemērot cilvēktiesības (režīma politiskie pretinieki, seksuālās un reliģiskās minoritātes), nedrīkstēja atstāt Kubu. 1979. gada beigās un 1980. gada sākumā Kubas disidenti sāka izmantot jaunu taktiku. Viņi centās ielauzties ārvalstu vēstniecībās Havanā, pieprasot politisko patvērumu. Latīņamerikas tradīcija nosaka, ka vēstniecību teritorija ir eksteritoriāla, un, kamēr vēstniecībās bija patvērušies tikai nedaudzi patvēruma lūdzēji, notika diplomātiskas sarunas par iespējām šiem cilvēkiem brīvi pamest Kubu. Situācija saasinājās, kad Peru vēstniecības teritorijā iekļuva vairāki tūkstoši kubiešu. Beigu beigās Fidels Kastro piekāpās un atļāva, izpildot noteiktus nosacījumus, ar režīmu neapmierināto kubiešu izceļošanu. Sākumā izceļošana noritēja daudzmaz organizēti, bet 1980. gada aprīli, tiklīdz ASV paziņoja, ka ir gatavas uzņemt vairākus tūkstošus kubiešu politisko bēgļu, daudzi kubieši, negaidot vietējo varas iestāžu atļauju, ar zvejnieku laivām devās uz ASV. Tas nebija īpaši sarežģīti, jo, lai no Kubas nokļūtu Floridas pussalā ASV, ir jāpārvar tikai aptuveni simts kilometru platais Floridas jūras šaurums.
Tikmēr ASV jau pilnās burās noritēja ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa. Toreizējais ASV prezidents Džimijs Kārters savā priekšvēlēšanu kampaņā iekļāva Kubas bēgļu jautājumu. Maija sākumā savā runā Sieviešu vēlētāju līgas nacionālajā konferencē (The League of Women Voters National Convention) ASV prezidents paziņoja, tā kā Amerika ir izveidojusies kā bēgļu valsts, līdz ar to arī visi Kubas bēgļi tiks uzņemti “ar atvērtu sirdi un atplestām rokām” (Edward Walsh “U.S. Will 'Open Arms' to Cuban Exiles, Carter Says” “Washington Post” May 6, 1980).
1980. gada Kārtera runai un šīs runas izraisītajām sekām ir zināma līdzība ar Vācijas kancleres Angelas Merkeles 2015. gada 31. augustā teikto runu, kurā viņa apsolīja, ka pret Sīrijas bēgļiem, kuri ieradīsies Vācijā, netiks piemērota Dublinas konvencija (bēgļus neizraidīs uz to ES valsti, no kuras tie ieradīsies Vācijā).
Kubas līderi Fidelu Kastro (1926-2016) Kārtera runa ļoti aizkaitināja un Kubas autoritārā līdera atbildes reakcija bija negaidīta un asimetriska. Fidels Kastro paziņoja, ka ikviens, kurš vēlas doties uz ASV, netiks aizkavēts. Negaidīto iespēju pamest Kubu izmantoja daudzi ar režīmu neapmierinātie, kā arī vajāto minoritāšu grupas. Uz ASV pārcēlās homoseksuālisti, Septītās dienas adventisti un citas Kubā vajātas minoritāšu grupas. Taču Fidels Kastro pavēlēja piedāvāt uz ASV pārcelties arī noziedzniekiem recidīvistiem un psihiatrisko klīniku pacientiem. 1980. gada maijā un jūnijā Floridā ieradās vairāk nekā simt tūkstoši kubiešu migrantu. Kad amerikāņi aptvēra, kāds pārceļotāju kontingents ierodas viņu zemē, ka bēgļu laivās kopā ar patiesiem reliģiskiem un politiskiem bēgļiem, atrodas arī kriminālnoziedznieki un psihiski slimi ļaudis, Floridas piekrastē tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Kubiešu laivas tika pārtvertas, lai bēgļus nogādātu filtrācijas punktos utt. Lēš, ka kopumā ASV varas iestādes identificēja aptuveni 2000 bīstamu noziedznieku, kuriem ASV nekādu patvērumu nevelējas piešķirt. Gan šīs, gan citu politisko neveiksmju rezultātā ASV prezidenta velēšanās 1980. gada novembrī Džimijs Kārters piedzīvoja vislielāko zaudējumu ASV prezidenta vēlēšanu vēsturē. Viņa pretinieks Ronalds Reigans vēlēšanās ieguva 489 elektoru balsis, bet Džimijs Kārters tikai 49. Ronalda Reigana (1911-2004) administrācija izmisīgi centās panākt, lai Kuba uzņem atpakaļ ASV nonākušos kriminālos elementus. Neilgi pirms savas prezidentūras beigām Ronalds Reigans vienojās ar Fidelu Kastro, un nelielu daļu no ASV nokļuvušajiem slepkavniekiem un varmākām Kuba uzņēma atpakaļ.
Morāle ir vienkārša. Nevajag novērtēt par zemu stūrī iedzītus harismātiskus autoritāros līderus, jo viņu rīcība var būt asimetriska un pretiniekiem negaidīta.
