Pēdējā laikā īpaši ES līmenī arvien lielāku ietekmi gūst politiskais virziens, kas izceļas ar īpašu izturēšanos pret visiem cilvēka saimnieciskajā apritē iekļautajiem dzīvniekiem. Šī virziena agresīvākie pārstāvji pat pieprasa visiem piekopt to dzīvesveidu, kādu ievēro viņi, un uzstāj, lai pilnīgi visi pārņemtu viņu vērtību sistēmu attiecībās ar dzīvo dabu. Vulgarizējot dažkārt tiek likta vienlīdzības zīme starp agresīvajiem dzīvnieku tiesību aizstāvjiem un vegāniem, kā arī tiem, kas nelieto pārtikā gaļu un aicina citus sekot viņu paraugam.
Tā kā vairākās intervijās esmu izteicies, ka laikā, kad man nav iespējams veikt fiziskās aktivitātes, es esmu vegāns, daudzi mani paziņas mani ir piepulcinājuši šis diētas grupas piekritējiem. Patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Lai saglabātu līdzsvaru cilvēka ķermenī, pārtikas uzņemšanas daudzumam ir jābūt tieši proporcionālam patērētas enerģijas apjomam (fiziskai slodzei). Pirms vairākiem gadiem es nomainīju dzīvesveidu un atbrīvojos no 30 kilogramiem lieka svara. Dzīve, nenēsājot visur līdzi 30 kilogramus smagu “vēdersomu”, tik patīkami atšķiras no iepriekšējā dzīves posma, ka tagad rūpīgi sekoju, lai ķermeņa līdzsvars saglabātos puslīdz nemainīgs. Līdz ar to laikā, kad man ir ļoti lielas fiziskas slodzes, es ēdu, ko vēlos un cik daudz vēlos. Savukārt nonākot apstākļos, kad fiziskās aktivitātes ir grūti īstenojamas, piemēram, dalība konferencē lielpilsētas centrā, es samazinu uzņemamās pārtikas daudzumu līdz patiešām nepieciešamajam. Šādos gadījumos es, aizpildot konferences pieteikumu, jautājumā par diētu dažkārt ieķeksēju lodziņu iepretim vegānu diētai, un nekad to neesmu nožēlojis. Iesaku arī citiem pamēģināt. Daudz garšīgāk, salīdzinot ar reliģiski neitrālās vistas gaļas diētu. Taču, tiklīdz esmu atpakaļ dzīves ritmā, kad ir iespējama regulāra fiziska slodze, savā pārtikā iekļauju arī dzīvnieku izcelsmes produktus.
Lai kādi būtu uzskati, taču cilvēks pieder pie zīdītāju sugas, kura organisms nevar sintezēt visas organismam nepieciešamo olbaltumvielu aminoskābes. Cilvēka organisms nevar sintezēt deviņas no olbaltumvielās ietilpstošajām aminoskābēm - fenilalanīnu, valīnu, treonīnu, triptofānu, metionīnu, leicīnu, izoleucīnu, lizīnu un histidīnu. Tās ir jāuzņem ar pārtiku.
Kā pie neaizstājamām aminoskābēm tiek zālēdāji? Zālēdāju - atgremotāju (piemēram, parastās govis) gremošanas sistēma ir simbioze starp dzīvnieka organismu un daudzu baktēriju un vienšūņu koloniju, kura visas dzīvnieka dzīves laikā mīt dzīvnieka priekšējos kuņģa nodalījumos. Gotiņa sasmalcina augu barību, baktērijas un sēnes sašķeļ celulozi par glikozi, no tās pārtiek vienšūņi, kuri no augu olbaltumvielām sintezē visas vajadzīgās aminoskābes, savukārt šos vienšūņus ar viņu radītajām olbaltumvielām sagremo govs, šādi iegūstot visas nepieciešamās aminoskābes. Tās nonāk pienā, un, lietojot pienu vai piena produktus, cilvēks var uzņemt pilnīgi visas nepieciešamās aminoskābes cilvēka muskuļu, smadzeņu un citu audu atjaunošanai. Gaļu lietot pārtikā nav obligāti. Indijas civilizācijā simtiem miljonu cilvēku jau desmitiem paaudžu nekad pārtikā nav lietojuši gaļu. Viņi lieto pienu un piena produktus, un šādas diētas modelis ir sevi pierādījis ilgtermiņā.
Teorētiski gandrīz visas neaizstājamās aminoskābes var uzņemt ar augu valsts produktiem, īpaši tad, ja pārtikā ir iekļauta soja. Ir tikai viens izņēmums. Lizīns augstā koncentrācijā ir sastopams dzīvnieku proteīnā, bet zemā koncentrācijā augu valsts produktos. Lizīna trūkums, to mēģinot uzņemt tikai ar augu valsts pārtiku, ir galvenais arguments pret pilnīgu dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu izslēgšanu no cilvēku pārtikas. Piekopjot tikai vegānu diētu, nedaudz lizīna tomēr nonāks cilvēka gremošanas sistēmā, ja pārtikā lietotie augu izcelsmes produkti netiks pārāk stipri mazgāti, skaloti, plaucēti vai nomizoti. Uz parastas salātu lapas, ja tā netiks pārmēru skalota, būs ar aci neredzami vienšūņi, laputis, kukaiņu oliņas u.c. “dzīvnieku” izcelsmes produkti, kas satur pilnu aminoskābju komplektu, tiesa, ļoti nelielos daudzumos.
Govis un citi zālēdāji nepieciešamās aminoskābes iegūst no vienšūņiem, kuri dzīvo šo dzīvnieku kuņģī. Cilvēkam neaizstājamās aminoskābes ir jāuzņem ar barību. Savukārt visīpatnējākais veids, kā tikt pie neaizstājamām aminoskābēm, ir zaķveidīgajiem.
Zaķveidīgie - Latvijā mīt divas sugas: baltais zaķis un pelēkais zaķis - ir tipiski augēdāji. Pārnadžiem baktēriju, sēnīšu un vienšūņu kolonija, no kuras dzīvnieks iegūst gan visas barības vielas, gan neaizstājamās aminoskābes, atrodas priekškuņģa maisos, bet zaķveidīgajiem šāda baktēriju un vienšūņu kolonija mīt aklajā zarnā un zarnu trakta lejas daļā, kas atrodas jau visai tālu aiz kuņģa. Šajā zarnu posmā vairs nav fermentu, kuri varētu sašķelt olbaltumvielas par aminoskābēm. Attiecīgie fermenti zaķveidīgajiem ir, bet tie ir aktīvi kuņģī un zarnu traktā uzreiz aiz kuņģa. Līdz ar to visi vienšūņi un to nesašķeltās barības vielas tiek izvadītas kopā ar izkārnījumiem, nesadalītas un organismā neizmantotas. Kā zaķveidīgajiem tikt pie neaizstājamām aminoskābēm? Pareizi! Ir jāapēd izkārnījumi. Tā arī dabā ir iekārtots. Zaķiem ir izteikti raksturīga savu ekskrementu ēšana jeb koprofāgija. Līdz ar to
zaķi, kuri perfekti ievēro vegānu diētu, lai to organisms normāli funkcionētu, ir spiesti apēst savus ekskrementus.
Cilvēkiem tomēr ir daudz plašāka izvēle.
