29. jūnijā notika Ķīnas Tautas Republikas vēstniecības Latvijā rīkotais seminārs par Ķīnas attīstību un jaunām iespējām Ķīnas un Latvijas attiecībās. Ķīnas Tautas Republikas vēstnieks Latvijā Lians Dzjaņcjuaņs uzsvēra, ka semināra datums ir izvēlēts tāpēc, ka 1. jūlijā Ķīnas Komunistiskā partija atzīmēs savas dibināšanas 100. gadadienu.
Ķīnas vēstnieks uzsvēra, ka Ķīna jau drīz sasniegs pirmās simtgades mērķi - pabeigs mēreni pārtikušas sabiedrības veidošanu un sāks virzīties uz nākamās simtgades mērķi - līdz šī gadsimta vidum izveidot mūsdienīgu sociālistisku valsti. Ķīnas vēstnieks Latvijā aicināja, veidojot attiecības starp Ķīnu un Latviju, atteikties no aukstā kara mentalitātes un ideoloģiskiem aizspriedumiem, neiesaistīties un neveidot blokus, bet balstīties uz 21. gadsimta izpratni, respektējot atšķirīgus valstu attīstības modeļus un pieejas sabiedrības interešu realizācijai.
Lielākā daļa no semināra dalībniekiem norādīja uz pozitīvajiem sasniegumam Latvijas un Ķīnas attiecībās. To, ka šīs attiecības nav vienkāršas, uzsvēra Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. Viņš norādīja, ka Latvijai vienai pašai nav nekādu problēmu veidot labas attiecības ar Ķīnu, bet, tā kā Latvija ir “daļa no kopējās NATO un ES ģimenes”, tad mums ir jārēķinās ar ģimenes kopējām vērtībām, turklāt pašlaik ir visai sarežģītas attiecības starp Latvijas svarīgāko stratēģisko - ASV - un Ķīnu, un tas nevar neietekmēt Latvijas un Ķīnas attiecības oficiālā līmenī.
Lielā mērā no Andra Sprūda ļoti pragmatiskā skaidrojuma rodas principiāls jautājums, vai Latvijas interesēs ir vienmēr sekot jebkuram aicinājumam, kuru izsaka kāda Latvijai svarīga lielvara? Tā kā pašlaik gan Latvijā, gan ES politiskajā līmenī izskan aicinājumi piemērot vienādu sankciju un ierobežojumu režīmu gan pret Krieviju, gan pret Ķīnu, tad tomēr ir jāatgādina, ka no Latvijas interešu viedokļa ir milzīga asimetrija starp Ķīnu un Krieviju.
Ķīnas Tautas Republika neapdraud un nedz tuvākajā laikā, nedz ilgtermiņa perspektīvā neapdraudēs Latviju, turklāt ne politiski, ne ekonomiski, ne militāri.
Salīdzinājumam. Ir ļoti liela iespēja, ka Krievija, teorētiski var pat tuvākajā laikā un arī ilgtermiņa perspektīvā apdraudēt Latviju gan politiski, gan ekonomiski, gan militāri.
Līdz ar to Latvijas interesēs nav atbalstīt vienādu sankciju vai pretdarbības režīmu pret Krieviju un Ķīnu.
Tomēr Latvijai ir jārēķinās, ka pasaulē ir lielvaras, kuru līderi uzskata, ka Ķīnas ietekmes pieaugums var apdraudēt šo lielvaru dominanci globālajā politikā.
Viens piemērs - starptautiskā organizācija G-7. 1975. gadā, kad tika dibināta šī organizācija, pasaules septiņas industriāli visattīstītākās valstis (pēc kopējā IKP faktiskajās cenās) bija ASV, Japāna, Vācija, Francija, Lielbritānija, Itālija un Kanāda. 1975. gadā pasaules lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita Ķīna bija 8. vietā, rēķinot IKP kopējo masu. Savukārt 2019. gadā G-7 dalībvalstis vairs nebija pasaules septiņas visattīstītākās valstis. 2019. gadā, pēc faktiskā IKP, 2. vietā pasaulē bija Ķīna, 5. vietā - Indija, bet 9. vietā - Brazīlija. Kanāda 2019. gadā bija tikai desmitajā vietā pasaulē. Turpinoties šādām tendencēm, Ķīnas, Indijas, Brazīlijas, kā arī citu valstu ekonomiskā un politiskā ietekme pasaulē pieaugs, apsteidzot kādreizējo G-7 lielvaru ietekmi.
Latvijas pievienošanās jebkuras G-7 valsts pusē, cenšoties mazināt Ķīnas, Indijas, Brazīlijas un citu valstu ekonomiskās un politiskās ietekmes pieaugumu, nekādā mērā nemainīs globālās tendences. Latvijas ekonomiskā un politiskā, bet jo īpaši militārā nozīme un ietekme ne tikai uz globālo, bet pat uz ES ekonomiku ir tik niecīga, ka tas nemainīs spēku līdzsvaru. Turklāt, un tas ir vissvarīgākais Latvijas interesēm, Latvijas nostāšanās jebkuras G-7 valsts pusē ekonomiskajā konfrontācijā ar Ķīnu nesniegs Latvijai nekādus tiešus ekonomiskus vai politiskus ieguvumus.
Konstruējot Latvijas attiecību modeli ar Ķīnu vai jebkuru citu lielvaru, ir jāņem vērā izmēru asimetrija. Tik neliela valsts, kāda ir Latvija, salīdzinot ar lielvarām, nekad nebūs tikpat svarīgs ekonomisks un politisks partneris, kādas Ķīnai vai jebkurai cita lielvarai var būt Vācija, Francija, Lielbritānija vai Krievija. Tāpēc Ķīnas piedāvātais sadarbības formāts Austrumeiropai - 17+1 vai šobrīd 16+1 ir racionāls veids, kā līdzsvarot nelielu valstu lieluma asimetriju sadarbībā ar tik milzīgu ekonomisku lielumu, kāda ir mūsdienu Ķīna.
Latvijas interesēs nav īstenot jebkādu vienpusēju politisku soli attiecībā pret Ķīnas Tautas Republiku pat gadījumā, ja uz to aicina kādas Latvijai svarīgas G-7 dalībvalsts vadība.
Latvijas interesēs nav arī pretdarboties ES kopējām interesēm. Tā kā Latvija ir ES dalībvalsts, tad tieši dalība ES nodrošina vislielāko Latvijas interešu aizstāvību un pārstāvniecību attiecībās ar visām trešajām valstīm, tostarp arī ar Ķīnas Tautas Republiku, kā arī ar globālajām korporācijām. Latvijas interesēs ir ievērot ES kopējos protokolus un direktīvas un kopējo ekonomisko interešu aizsardzības sistēmu.
Ņemot vērā ES noteikto ekonomisko attiecību ietvaru, Latvija var realizēt savām interesēm atbilstošu ekonomisko politiku, piedāvājot Ķīnas pusei abpusēji izdevīgus ekonomiskus projektus. Šādi projekti jau ir iezīmēti “Rail Baltica” attīstības koncepcijā, “Latvijas pasta” un lidostas “Rīga” attīstības koncepcijā, kā arī plānojot Latvija lielāko ostu iespējamo specializāciju nākotnē.
