Komerciāla reālās ekonomikas uzņēmuma mērķis ir palielināt vai saglabāt savas produkcijas vai savu pakalpojumu pārdošanas apjomus. Interneta vietnes ir tikai veids, kā atrast klientus, noformēt pasūtījumu un veikt pirkumu. Atkarībā no pakalpojumu vai produkcijas veida, no daudzuma, kā arī no apstākļiem, kādos pakalpojumi tiek sniegti, bet preces piegādātas, interneta vietne ļoti bieži ir ārkārtīgi efektīvs instruments. Produkcijas vai pakalpojumu pārdošana var notikt arī tradicionāli ar telefona zvanu, klātienes pirkumu, sūtījumiem pa pastu, SMS, e-pastu un jebkurā citā komunikācijas formā.
Reālās ekonomikas uzņēmumiem interneta vietne ir tikai viens no līdzekļiem pamatdarbības nodrošināšanā.
Pilnīgi cita koncepcija ir uzņēmumiem, kuriem galvenais mērķis ir informācijas, informācijas pakalpojumu vai digitālo produktu piedāvāšana vai pārdošana. Lietotāju skatījumu skaits, liela skatījumu plūsma veicina ienākumu pieaugumu un nodrošina pamata biznesu.
Pēc ienākumu veida ir divas lielas grupas:
1. Maksas saturs jeb informācijas pakalpojumu un digitālo produktu tieša pārdošana.
Tiek pārdota informācija vai arī tiek pārdota pieeja darbībai ar informāciju. Formas ir dažādas. Abonēšanas maksa uz noteiktu termiņu ar pieeju noteiktam informācijas apjomam. Maksa par tiesībām lejuplādēt konkrētu informācijas vienību (zinātnisko rakstu un grāmatu digitālā tirdzniecība). Maksa par straumēšanu u.c. Šādas informācijas pakalpojumu platformas gūst ienākumus no tiešas informācijas pārdošanas vai pārdodot tiesības lietot (piekļūt) informāciju vai digitālo saturu.
2. Pieeja informācijai, pakalpojumiem vai digitālajiem produktiem tiek piedāvāta bez tiešas samaksas par abonēšanu vai par vienību.
Šādi uzņēmumi galvenos ienākumus gūst no reklāmu vai komerciālu paziņojumu ievietošanas savā platformā. Netiešā samaksa par šādu platformu izmantošanu ir maksa par datu plūsmu un piekrišana mērķētu reklāmu un komerciālu paziņojumu saņemšanai. Ja ir šāds biznesa modelis, tad galvenais mērķis ir iegūt pēc iespējas lielāku skatītāju, lasītāju un klausītāju plūsmu, kuru pēc tam var pārvērst reklāmas ienākumos.
Ir arī biznesa modelis, kas paredz kombināciju no abām pieejām. Daļa no informācijas un digitālajiem pakalpojumiem ir pieejami pakalpojumu bezmaksas blokā, un ir noteikts informācijas un digitālo pakalpojumu vai produktu apjoms, kas tiek piedāvāts par samaksu.
Lai informācijas bizness digitālajā sfērā varētu noritēt sekmīgi, komerciāliem uzņēmumiem ir jāsadarbojas ar lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem un jāievēro to diktētie satura izplatīšanas noteikumi.
ES un Latvijas digitālais informatīvais bizness ir pakļauts lielo tehnoloģiju monopolistu noteiktajām prasībām.
Reklamējot informācijas pakalpojumus un digitālos produktus, ir jārēķinās arī ar lielo tehnoloģiju gigantu lietoto cenzūru, neatļaujot reklamēt saturu, kas nav atbilstošs monopolista formulētajām ētiskajām prasībām vai globālās politikas nostādnēm.
Kad Austrālijā veiktajā izpētē tika konstatēts, ka no katriem 100 dolāriem, kas tiek iztērēti par interneta reklāmām, “Google” iegūst 53 dolārus, bet “Facebook” - 28 dolārus, austrāliešu likumdevēji ieviesa pirmos likumdošanas papildinājumus, lai mazinātu lielo tehnoloģiju gigantu milzīgo dominanci tirgū. Latvijā šāda likumdevēja nostāja ir vēl tāls sapnis. Kad marta sākumā “Facebook” cenzūra izdzēsa dzejnieces Māras Zālītes eseju par premjerministru Krišjāni Kariņu, tikai tad daži Latvijas vadošie politiķi sāka “pamanīt” problēmas, kuras rada tehnoloģiju gigantu visspēcība un to milzīgā tirgus vara.
Pašlaik visiem, kas veic uzņēmējdarbību digitālajā vidē, ir jārēķinās ar lielo tehnoloģiju gigantu izvirzītajām prasībām. Šo prasību neievērošanas sekas ir risks tikt pilnībā “nobanotam”, kas nozīmē biznesa beigas.
Tāpēc daudzi no tiem, kas darbojas digitālās informācijas jomā, saskaroties ar tehnoloģiju gigantu bezkompromisa prasībām, ir spiesti piekāpties.
Šāds globālo tehnoloģiju gigantu spiediens uz informācijas uzņēmumu saturu nozīmē, ka brīva viedokļu apmaiņa par daudziem jūtīgiem jautājumiem jau tagad var notikt tikai ārpus globālo tehnoloģiju gigantu platformām. Tātad tie jautājumi, kuru brīvu apspriešanu ierobežo un ierobežos tehnoloģiju gigantu īstenotā cenzūra, tiks skatīti un izlemti citās formās tradicionālajos medijos u.c. Par tiem varēs brīvi diskutēt tie, kuru ienākumi nav saistīti ar ienākumiem no biznesa digitālajā informatīvajā vidē un kuriem darbošanās sociālajās platformās ir vaļasprieks vai uzskatu izpausmes forma.
Kaut kas lielo tehnoloģiju monopolu un digitālās informatīvās vides biznesa attiecības varētu mainīties, ja ES pārņemtu Austrālijas pieredzi un īstenotu reformas, kas mazinātu lielo tehnoloģiju monopolistu tirgus varu.
