8. maijā Valsts prezidents Egils Levits vainagu nolikšanas ceremonijā Rīgas Brāļu kapos, godinot nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņu, paziņoja: “Latvija nepiedalījās Otrajā pasaules karā, tas mums bija svešs karš. Mūsu puiši tika iesaukti armijās abās karojošajās pusēs, viņi karoja par svešiem mērķiem svešu armiju sastāvā, un mums bija arī ļoti daudz civilo upuru.” Valsts prezidenta izteiktais teikums, ka Otrais pasaules karš “mums bija svešs karš”, izraisīja visai plašu visdažādāko viedokļu apmaiņu.
Vispirms par elementāru loģiku. Ja sveša vara posta tavu māju, vai postījumi tad tev ir sveši vai nav? Lai arī nopostīta, bet mana māja paliek mana māja. Tā nekļūs man sveša - vienalga, vai to nopostīs sveša vai savējā vara.
Karš, kura laikā svešas un necilvēcīgas varas vairākas reizes krustu šķērsu pārstaigāja mūsu zemi, slepkavojot, postot un iznīcinot, mums neprasot atļauju, nav mums svešs. Tas bija dziļi personīgs un tiešs ikvienam, kas šajā laikā dzīvoja Latvijā. Jo svešās varas centās ikvienu piespiest izdarīt izvēli, un cilvēki nonāca apstākļos, kad izvēle bija jāizdara. Lai izdzīvotu, bija jāsadarbojas ar svešām varām. Iespēju palikt neitrālam, kaut vai pametot Latviju, tikpat kā nebija.
Tāpēc Otrais pasaules karš mums nebija svešs karš.
Kurš karš mums ir svešs karš? Manuprāt, svešs karš ir tāds, kurš notiek tik tālu, ka karadarbība nekādā veidā neskar mūsu ikdienu, Svešs karš ir tāds, kura rezultāti (vienas vai otras puses uzvara vai zaudējums) pilnīgi neko nemaina un nemainīs mūsu dzīvē. Vērtējot pēc šādiem kritērijiem Latvijai sveši kari bija gan PSRS laika internacionālās misijas (ar Latvijas vīru piedalīšanos) Afganistānā, Angolā un citviet, gan ASV kari Korejā un Vjetnamā, kuros piedalījās un gāja bojā daudzi Latvijas izcelsmes karavīri, gan arī daudzi 21. gadsimta kari - Irākas karš, NATO spēku iebrukums Afganistānā, Sīrijas pilsoņu karš u.c.
Savukārt apzīmējumu “svešs karš” attiecībā uz Latviju un Otro pasaules karu nevar lietot pat tikai ļoti šaurā - juridiskā izpratnē.
Latvijas valdība, kad 1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš, centās palikt neitrāla un deklarēja neitralitāti. Kārlis Ulmanis parakstīja neitralitātes deklarāciju jau 1939. gada 1. septembrī, bet 2. septembrī tā tika publicēta visos Latvijas laikrakstos pirmajā lapā. Atbilstoši starptautiskajām tiesībām Latvija no 1939. gada 1. septembra līdz 1939. gada 7. oktobrim, vadoties no 1907. gada Hāgas konvencijas par neitrālu valstu tiesībām un pienākumiem (Hague Convention of 1907 V Convention relative to the Rights and Duties of Neutral Powers and Persons in case of War on Land), bija neitrāla valsts.
Diemžēl, noslēdzot ar PSRS savstarpējas palīdzības līgumu, kurš noteica, ka Latvijas teritorijā tiks izvietots pret Poliju karojošas valsts (PSRS) karaspēks, Latvija atbilstoši Hāgas konvencijai zaudēja neitralitātes statusu un tika ierauta Otrā pasaules kara virpulī. Protams, tā laika apstākļos, kad lielvaras vienojās par okupāciju zonām, Latvijai nebija nekādu cerību nosargāt neitralitāti.
Tomēr atšķirīgu interpretāciju par svešu karu var iegūt, ja Otrā pasaules kara sākumu datē nevis ar 1939. gada 1. septembri, bet ar 1941. gada 22. jūniju, kad Vācija iebruka PSRS teritorijā. Tieši šis brīdis kā kara sākums (lai pēc iespējas mazāk cilvēku atminētos par Molotova-Ribentropa paktu un Polijas sadalīšanu) nemitīgi tika atkārtots padomju propagandas mašinērijā un tagad tiek atkārtots plašām tautas masām domātajos Krievijas informācijas kanālos. Ja Otrā pasaules kara sākumu datē ar 1941. gada 22. jūniju, tad Egila Levita runā parādās zināma loģika. Tajā brīdī Latvijas valsts vairs neeksistēja un interpretācija, ka šis karš Latvijai bija svešs, jau ir loģiska.
Izskatās, ka Valsts prezidentam ir nopietni robi vēsturē. Manuprāt, ne tikai viņam, bet arī viņa padomnieku komandai, derētu atkārtot ābeces patiesības par 20. gadsimta vēsturi.
