Marta pirmajā pusē notika Ķīnas Nacionālā tautas kongresa ikgadējā sesija. Ķīnas Nacionālais tautas kongress ir valsts augstākais likumdevējs. Ķīnas Komunistiskās partijas vadības sagatavotie lēmumu projekti formāli iegūst likuma spēku, kad tos apstiprina Ķīnas Nacionālais tautas kongress.
2021. gada kongress apstiprināja Ķīnas nākamas piecgades plānus un uzdevumus, par kuriem Neatkarīgā jau rakstīja (https://neatkariga.nra.lv/komentari/juris-paiders-3/331506-kina-paliks-atverta-pasaulei-tacu-nakotnes-attistibu-balstis-iekseja-paterina-pieauguma), kā arī nosprauda valsts attīstības virzienus un uzdevumus šim gadam. Tā kā ir vērojama tautsaimniecības attīstības uzlabošanās no Covid-19 pandēmijas izraisītās krīzes, 2021. gadā tiek plānota ekonomiskā izaugsme virs 6%. gadā. Līdztekus valsts attīstības virzieniem un mērķiem Ķīnas Nacionālais tautas kongress apstiprināja Honkongas vēlēšanu sistēmas reformu. Reformas nozīmīgāka izmaiņa nosaka, ka vēlēšanās nevarēs piedalīties kandidāti, kuri nav lojāli Ķīnai. Honkongas vēlēšanu komiteja turpmāk varēs ietekmēt Honkongas Likumdošanas padomes locekļu nominēšanu.
Uzreiz pēc kongresa lēmuma, ES augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos Žuzeps Borels izteica brīdināja Ķīnai, ka ES var spert “papildu soļus” sakarā ar lēmumu par Honkongas vēlēšanu sistēmas mainīšanu, kas paredz “Pekinai piešķirt tiesības noteikt veto Honkongas vēlēšanu kandidātiem.” ES augstā pārstāvja paziņojumā ir teikts, ka “ES pievērsīs pastiprinātu uzmanību situācijai Honkongā”.
Papildus Žuzepa Borela teiktajam tiek pausta kritika, ka vēlēšanu sistēmas izmaiņas sagraus Honkongas demokrātiskās opozīcijas atliekas, jo pēc izmaiņām Honkongas Likumdošanas padomē būs tikai vienas Ķīnas idejai uzticīgi politiķi.
Iespējams, ka sistēma, kad kādā zemē par augstākā likumdevēja pārstāvi var kļūt šai zemei nelojāla persona, ir augstākā demokrātijas izpausme, taču praktiski visās demokrātiskajās valstīs augstākajā likumdevēja orgānā var darboties tikai savai valstij uzticīgi un pilsoņi. Piemēram, Latvijā likumdevēju lojalitāte sākotnēji tika nodrošināta ar uzticības zvērestu (svinīgo solījumu). Latvijā par Saeimas deputātu (Satversmes 18. pants) nevar kļūt persona, kas nezvēr (vai atsakās dod svinīgu solījumu) būt uzticīgs Latvijai, apņemoties ievērot Latvijas Satversmi un likumus.
Mūsdienās Latvijā ir vēl stingrāks lojalitātes siets. Latvijā demokrātiski ievēlētu un zvērestu devušu deputātu lojalitāti vēl papildus pārbauda Satversmes aizsardzības birojs, kurš var uzlikt veto jebkura deputāta virzībai valsts vai Saeimas augstākajā pārvaldē, ja slepena un sabiedrībai nepieejama informācija liecinās par šīs personas nelojalitāti. Tāpēc Latvijas valdībai nav morālu tiesību iejaukties to valstu iekšējās lietās, kurās izlūkdienests vai kāda cita institūcija nosaka pilsoņiem aizliegumus attiecībā uz augstākā līmeņa politisko darbību.
Ir vēl viena kritika. Ķīnas Nacionālā tautas kongresa lēmums veikt Honkongas velēšanu sistēmas reformu tiek interpretēts kā Pekinas atteikšanās ievērot solījumu saglabāt Honkongas iekšējo autonomiju 50 gadu laikā pēc Honkongas pievienošanās Ķīnai.
Te ir jāatgādina, ka 19. gadsimta beigās, kad Ķīnas centrālā vara (imperatora pārvalde) bija vāja, Rietumu koloniālās lielvaras un Japāna piespieda Ķīnas valdību parakstīt daudzus nelīdztiesīgus un koloniāla rakstura līgumus. Viens no šādiem līgumiem bija par Honkongas nodošanu Anglijai uz 99 gadiem.
Lai gan Honkongas sagrābšana bija koloniāla un nelīdztiesīga, tomēr visas Ķīnas valdības gan Ķīnas Republika, gan vēlāk Ķīnas Tautas Republika ievēroja līgumu ar Lielbritāniju līdz tā termiņa beigām. Termiņam noslēdzoties, Honkongai bija jākļūst par Ķīnas daļu. Ķīna vienojās ar Lielbritāniju par to, ka Honkongas iekļaušana Ķīnā (1997. g.) notiks, balstoties uz principu - “viena valsts divas sistēmas”. Pārejas posms tika noteiks uz 50 gadiem, bet nekādas detalizētas saistības, ko nekādā gadījumā nedrīkstētu mainīt Honkongā, Ķīna nav uzņēmusies. Turklāt līgums par Honkongas nodošanu Ķīnai ir divpusējs un attiecas uz Lielbritānijas un Ķīnas savstarpējām attiecībām. Kamēr Lielbritānija bija ES sastāvā, tikmēr Ķīnas un Lielbritānijas attiecības bija jāņem vērā, veidojot ES ārpolitiku. Kopš Lielbritānija ir izstājusies no ES, Eiropas Savienībai nav nekādu, pat netiešu iemeslu vērtēt, vai iejaukties Lielbritānijas un Ķīnas attiecībās. Diemžēl Lielbritānijas un Ķīnas attiecības šogad ir saasinājušās, neveicinot kopēju saskarsmes punktu meklējumus. Februāra sākumā Lielbritānijas elektronisko mediju regulators "Ofcom" anulēja angļu valodā raidošajam Ķīnas televīzijas ziņu kanālam "China Global Television Network" (CGTN) izsniegto apraides licenci. Nedēļu vēlāk Ķīnas elektronisko mediju regulators aizliedza translēt britu sabiedriskās raidorganizācijas ziņu kanālu "BBC World News" utt.
Tas var patikt, var nepatikt, bet jebkāda Lielbritānijas vara pār Honkongu izbeidzās 1997. gadā. Atbilstoši starptautiskajām tiesībām Honkonga, lai gan ar plašu autonomiju, ir Ķīnas Tautas Republikas daļa un Ķīnas Nacionālajam tautas kongresam ir suverēna vara pār visu Ķīnu, autonomos apgabalus un autonomās teritorijas ieskaitot.
Ir labi saprotams, ka spēki, īpaši ASV, kuri kā savu mērķi ir izvirzījuši centienus mazināt Ķīnas ekonomisko un starptautisko ietekmi, reformas Honkongā var izmantot, lai noteiktu sankcijas vai ierobežojumus pret Honkongu un Ķīnu. ASV Honkongas nemierus jau izmanto, lai vērstu ierobežojumus pret Honkongas ārējo tirdzniecību. Tikai ir jāsaprot, ka ar šādiem ierobežojumiem vispirms tiek sagādāti zaudējumi Honkongas iedzīvotājiem un ka Honkongā šāda palīdzība ilgtermiņā radīs rūgtumu pret tiem, kuri savas ģeopolitiskās vajadzības mēģina sasniegt, samazinot Honkongas iedzīvotāju dzīves līmeni. Ilgtermiņā ASV sankcijas pret Honkongu mazinās atbalstu ASV politikai un palielinās vienotās Ķīnas piekritēju skaitu.
