Par spīti pandēmijai un ierobežojumiem, Latvijai tomēr izdevās veiksmīgi noorganizēt Eiropas čempionātu rogainingā, kas 22. un 23. augustā notika Tukuma un Engures novadā.
Vladimiram Visockim ir dziesma par klinšu kāpēju ‒ puisis iemīlas alpīnistē un iepazīšanos sāk ar jautājumu: “Kāpēc jūs kāpjat kalnos?” Es pieļauju, ka visiem, kuri aizraujas ar rogainingu, var uzdot jautājumu: “Kāpēc jūs to darāt?” Jau labu laiku es saviem attāliem radiem vairs nestāstu, ko nozīmē rogaininga sacensības. Kad ļaudis, kas visu mūžu ir strādājuši smagu darbu, uzzina, kā izpaužas rogainings, tad viņi uzreiz jautā: “Cik jums par to maksā?” Atbilde, ka nevis mums nemaksā, bet mēs maksājam desmitus un dažreiz pat simtus eiro par dalību sacensībās, jautātāju samulsina vēl vairāk, un nevilšus rādītāja pirksts tiek likts pie deniņiem.
Jā, patiešām! Kāpēc mēs to darām? Rogainings ir fiziskās izturības ziņā viens no grūtākajiem sporta veidiem. Sacensības notiek aptuveni 200 kvadrātkilometru lielā teritorijā, kur mežu biezokņus, purvu vidū, kalnu virsotnēs vai ielejās tiek izvietoti kontrolpunkti. Sacensību dalībnieki trīs stundas pirms starta saņem kartes ar kontrolpunktu izvietojumu. Kontrolpunktiem ir atšķirīga vērtība. Parasti tie, kas ir grūtāk sasniedzami, ir ar lielāku vērtību. Katra komanda izvēlas, kurus kontrolpunktus meklēt, kurus nemeklēt, to, vai pārvietoties visu distances laiku, arī nakts stundās, vai arī nakts laikā taisīt pauzi - gulēt un atsākt punktu meklēšanu, tiklīdz jau ir gaišs, utt. Rogainingā ir pilnīga brīvība, pa kuru ceļu un kādā secībā apmeklēt kontrolpunktus, kad un cik ilgas taisīt pauzes un kad finišēt. Distances laiks ir 24 stundas, bet jebkura komanda var finišēt ātrāk, galvenais ir nefinišēt pēc kontrollaika, jo tad ir lieli soda punkti.
12.00 tiek dots kopējs starts, un uzvar tā komanda, kura 24 stundu laikā savāc visvairāk punktu. Distancē ir aizliegts lietot mobilos telefonus, soļu skaitītājus, GPS, izmantot jebkādus telefona sakarus un internetu, kā arī saņemt palīdzību no citiem. Drīkst tikai iet un skriet, ja nav īpaši aizliegts, tad drīkst šķērsot upes peldus. No palīglīdzekļiem drīkst izmantot tikai vienkāršu pulksteni, lineālu, kompasu un karti. Drīkst izmantot apgaismošanas ierīces (tradicionāli tiek lietots t.s. ciklops, uz pieres piestiprināms lukturītis). Ikvienam dalībniekam starptautiskās sacensībās ir obligāti jāpārvietojas ar čempionāta organizatoru izsniegtu GPS raidītāju, kas tiesnešiem ļauj pārbaudīt, kā tiek veikta distance un vai nenotiek blēdīšanās.
Lai tiktu pie kaut cik cienījama rezultāta, rogainingā ir jādarbojas arī nakts laikā.
22. augustā saule norietēja ceturksni pirms deviņiem, bet saullēkts bija nedaudz pēc sešiem. Deviņas stundas ir tumšais laiks. Līdz ar to, lai tiktu pie laba rezultāta, ir jāspēj orientēties mežos un purvos nakts laikā. Šogad distances apstākļus apgrūtināja lietus. 22. augustā jau pāris stundas pēc pusdienas sāka līt un ar neilgiem pārtraukumiem lietus līņāja līdz pat pusnaktij. Savukārt no pusvieniem līdz pusdiviem naktī jau bija kārtīgs gāziens. Pēc tam debesis noskaidrojās, un tiem, kuriem distancē nebija līdzi sausu drēbju kārta, nācās nemitīgi kustēties, lai nenosaltu, vai arī bija jātērē laiks un jāiet uz sacensību centru, lai pārģērbtos. Lietus un ļoti blīvās mākoņu segas dēļ mežā karti bez apgaismojuma īsti nevarēja saskatīt jau stundu pirms saules rieta. Lai orientētos naktī, ir jāpaļaujas uz lukturīti kartei un spēcīgāku lukturi, kas var izgaismot apkārtni vismaz 100 metru attālumā. Turklāt pat tas maz palīdz, lai atrastu kontrolpunktu, kas ir noslēpts aiz koka vai dziļā ieplakā. 24 stundu distances otrajā pusē lielākā problēma nav fiziskais nogurums, bet gan tie brīži, kad negulētas nakts iespaidā uznāk tāds miegs, ka var aizmigt pat ejot. Tāpēc rogainings ir komandu sporta veids, lai komandas biedri viens otram palīdzētu grūtos brīžos.
Tad arī var uzdot jautājumu, bet kāpēc jūs to darāt? Patiešām, ikviens, kurš ir rogaininga distancē var jebkurā brīdi pārtraukt meklēt punktus un pa tuvāko ceļu doties uz sacensību centru un finišēt. Sacensību centrā ir silts ēdiens, karsti dzērieni, augļi, iespēja nomazgāties un pagulēt siltumā, kā arī nomainīt slapjās drēbes pret sausām.
Taču lielākā daļa, kuri ir distancē, neļaujas kārdinājumam finišēt agrāk, bet strādā līdz pat pēdējām minūtēm. Kāpēc rogaininga sacensību dalībnieku simti neizvēlas pārtraukt distanci?
Man nav viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu. Acīmredzot daudziem ir nepieciešams laiku pa laikam izvirzīt sev ļoti grūtu pārbaudījumu un to izturēt. Lielākajās pasaules reliģijās ticīgajiem ir laiku pa laikam jādodas grūtos svētceļojumos vai ir jāievēro ilgi gavēņi. Rogainings un garo distanču pārgājieni vai skrējieni, kalnu tūrisms un citi pārbaudījumi ir ar līdzīgu ievirzi. Ikdienas dzīve reizi gadā tiek papildināta ar ļoti grūtu pārbaudījumu. Iespējams, ka tā arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc jūs ejat kalnos vai dodaties nakts laikā meklēt kontrolpunktus meža biezokņos. Acīmredzot ir svarīgi no ikdienas dzīves laiku pa laikam nonākt pilnīgi citu vērtību sistēmā, kurā par visiem civilizācijas labumiem daudz vērtīgāks ir ūdens malks vai silta pajumte.
Kā Covid laiks ietekmēja Eiropas čempionātu? Distancē to vispār nevarēja pamanīt. Par to, ka kaut kas ir nedaudz savādāk, liecināja tikai aicinājumi ievērot distancēšanos reģistrējoties, ēdināšanas, karšu saņemšanas un starta laikā. Latvijas sportistiem bija jālieto sejas maskas līdz brīdim, kad tika iesniegti dokumenti un apliecinājumi, ka nav ceļots uz Covid-19 bīstamām valstīm. Pēc tam sejas maskas nebija obligātas. Ārvalstu sportistiem no Covid-19 bīstamām zemēm nācās ievērot Ministru kabineta noteikumus. Bija jāiesniedz negatīvs Covid-19 tests. Tad jāveic Covid-19 tests uz vietas (uz sava rēķina) un, gaidot testa rezultātus, vajadzēja uzturēties karantīnas zonā. Ja tests bija negatīvs, tad ārvalstu sportists varēja piebiedroties pārējiem sacensību dalībniekiem. Savukārt distancē saskarsmes iespējas starp dalībniekiem ir minimālas. Iztēlojieties ‒ 200 kvadrātkilometru lielā teritorijā pārvietojas 300 komandas (600 sportisti). Katrai komandai ir savs maršruts un sava taktika. Ir iespējams pārvietoties vairākas stundas, tā arī nesatiekot nevienu cilvēku. Protams, pie tuvākiem un vērtīgākiem punktiem var sastapt arī citas komandas, bet, jau tuvojoties finiša laikam, uz sacensību centram tuvākajiem ceļiem būs manāmas izkliedētas grupas ar sportistiem. Tas arī viss. Rogainingā distancēšanās ir mērāma kilometros, nevis metros. Šis bija iemesls, kāpēc es vasaras sākumā daudzkārt izteicu sašutumu par Latvijas epidemiologu kategorisko aizliegumu nepieļaut orientēšanās sacensības nakts laikā.
Eiropas čempionāts rogainingā šogad 22. un 23. augustā notika Tukuma un Engures novadā. Mērenās joslas meži un purvi dod izcilas priekšrocības sportistiem no valstīm ar līdzīgu reljefu un līdzīgiem mežiem. Tāpēc nebija pārsteigums, ka absolūtajā vērtējuma vīriešiem un sievietēm uzvarēja Igaunijas sportisti, bet jaukto komandu grupā - Krievijas pārstāvji. Latvijas sportistiem lielākie panākumi bija veterānu grupās ‒ Eiropas čempionu titulu vīriešu veterānu komandām (vecumā virs 40 gadiem) izcīnīja Einārs Masteiko un Jānis Viškers, jauktajā superveterānu komandu grupā (vecumā virs 55) gadiem) Jānis Nāgelis un Baiba Ozola, sieviešu ultraveterānu komandu grupā (vecumā virs 65 gadiem) Ligita Grunde un Alīda Ābola, bet jaukto ultraveterānu komandu grupā pie Eiropas čempionu titula tika Viesturs Ziediņš un Gunta Lebedoka.
