24. jūlijā Valsts prezidents Egils Levits iepazīstināja Rīgas sabiedrību ar paša iniciēto topošo latviešu zemju likumprojekta nepieciešamību un mērķiem. Valsts prezidenta oficiālajā mājaslapā tika ievietota karte, kurā ir attēlotas iecerētās “latviešu zemju” robežas. Diemžēl Valsts prezidenta oficiālajā mājaslapā ir norādīts, ka apspriešanai nodoto karti nedrīkst pārpublicēt: “Kartes pārpublicēšana bez autora – SIA “Karšu izdevniecība Jāņa sēta” – piekrišanas nav atļauta.” Autortiesības uz jauno robežu attēlojumu piederot SIA “Karšu izdevniecība Jāņa sēta”, līdz ar to diskusijas var notikt, tikai veroties uz jauno zemju attēlu prezidenta mājaslapā.
Par Valsts prezidenta izteikumu, ka jaunais likumprojekts veicināšot demokrātiju (Egils Levits: “Mūsu šīs dienas sarunas temats vienlaikus ierakstās divos savstarpēji saistītos Latvijas valsts pamatvirzienos, un tie ir demokrātija un identitāte. Abi pieder pie Latvijas valsts pamatiem. Šodien mēs konkrētāk runāsim par likumprojektu par latviešu vēsturiskajām zemēm, kas vienlaikus stiprinās gan demokrātiju, gan identitāti.”), jau ir ironizējušie daudzi.
Nav saprotams, kuras valsts identitāti Egils Levits ir domājis, piesakot likumprojektu. Līdz šim latviešu valodā tika lietots jēdziens “kultūrvēsturiskie novadi”, savukārt Vācijas Federatīvā Republika iedalās zemēs. Tagad Egils Levits piedāvā Latvijai pārņemt Vācijas administratīvi teritoriālo iedalījumu, dēvējot Latvijas kultūrvēsturiskos novadus par “zemēm”. Latviskā identitāte pēc šādas terminoloģijas maiņas pacelsies nebijušā augstumā!
Savukārt pilnīgi neizprotams ir Satversmes preambulas Tēva - Egila Levita paziņojums, ka zemju noteikšana būs “konstitucionāls likums”. Valsts prezidenta Egila Levita skaidrojums: “Šis likumprojekts ir viena daļa no manas reakcijas uz Administratīvi teritoriālās reformas sākotnējiem trūkumiem, jo reforma nevar būt tikai inženiertehnisks risinājums. Tajā jābūt iekļautiem jautājumiem par kultūru, piederību, valodu, valodas izloksnēm un dialektiem, par to, ko mēs uztveram par savu apkārtni. Tādēļ viens no uzlabojumiem šai reformai, padarot to pilnasinīgāku, pilnvērtīgāku, ir šis likumprojekts par latviešu vēsturiskajām zemēm. Es teiktu, ka šis ir konstitucionāls, tiesiska rakstura likums, lai ne tikai atzītu vēsturisko zemju eksistenci, bet arī to veicinātu.”
Arī 24. jūlija diskusijas noslēgumā Valsts prezidents uzsvēra jaunās reformas saistību ar Satversmi: “Latviešu vēsturiskās zemes ir Satversmes jēdziens, kas apzīmē divas dimensijas - kultūras un politisko.”
Te gan ir jāpiebilst, ka Latvijas Satversmes 3. pants precīzi nosaka Latvijas valsts sastāvdaļas: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.”
Turklāt atbilstoši pašlaik spēkā esošās Satversmes 77. pantam trešais pants ir grozāms tikai un vienīgi ar tautas nobalsošanu. Ar vienkāršu Saeimas balsojumu Satversmes trešais pants nav maināms! Atgādināsim, kas ir ierakstīts Latvijas Satversmes 77. pantā: “Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā.”
Līdz ar to Egilam Levitam, piedāvājot Latvijas iedalījumu, jāpaliek Satversmes trešā panta ietvarā vai arī jāgatavojas tautas nobalsošanai par ierosinātajām izmaiņām.
