Pašlaik jau ir noslīpēta klasiska metode, kā Rietumu lielvaras rīkojas, ja rodas vajadzība nomainīt autoritārus režīmus citviet pasaulē.
ATRODIET ATŠĶIRĪBU
Ja režīms apkalpo Rietumu lielvaru intereses (kā Saūda Arābijas totalitārisms, kas drīkst nogalināt un izšķīdināt skābē režīma pretinieka līķi jebkurā NATO dalībvalstī), tad to neaiztiek. Taču kad kāds autoritāras ievirzes režīms izrāda pretestību tiktāl, ka rodas vajadzība to nomanīt, tad varas maiņas metode jau ir noslīpēta. No ārienes tiek finansiāli un informatīvi atbalstīta pret režīmu vērsta opozīcija. Brīdī, kad par kādu problēmu parādās masu neapmierinātība, opozīcija iesaistās protestu organizācijā, bet tā, lai protestu laikā noteikti aizsāktos vandalisms un vardarbība. Režīma policijas un drošības spēki sāk pretdarbību, lai apturētu laupītājus, varmākas un dedzinātājus, bet jebkura policijas vai citu drošības spēku darbība globālajos medijos tiek pasniegta kā pierādījums režīma brutalitātei, diktatorisma un nedemokrātiskuma izpausmēm.
Ja neapmierinātība ar režīmu pieaug tiktāl, ka pārsniedz policijas spēju notikumus kontrolēt, vai policija atsakās palielināt spēka lietošanas apjomu, tad režīma nomaiņa var notikt. Tomēr ne vienmēr mērķis ir protestu organizēšana, lai gāztu varu. Dažkārt ir bijis daudz svarīgāk globālajos medijos kompromitēt kādas valsts iekšējo vai ārējo politiku un pienaglot šīs valsts vadītājus pie kauna staba. Lūk, šie nelieši pret miermīlīgiem, demokrātiskiem protestiem lieto asaru gāzi vai gumijas lodes. Parasti aiz kadra paliek tas, ka policija lieto spēku pret vandaļiem, kas dedzina un izlaupa tirdzniecības kvartālus un jau ir sakropļojuši desmitiem policistu, kuri tos mēģināja apturēt.
Precīzi šāds scenārijs tika īstenots pret Honkongu, kad Ķīna atteicās padoties ASV tirdzniecības ultimātam. Honkongas miermīlīgās demonstrācijas pēkšņi pārauga vardarbības un vandalisma pilnos grautiņos. Kad “propekiniskā” Honkongas administrācija mēģināja varmākas ierobežot, aizturēt un sodīt, to apsūdzēja autoritārismā, totalitārismā un nedemokrātiskumā.
Taču pēdējās divās nedēļās (pēc ASV policijas aizturētā afroamerikāņa Džordža Floida nogalināšanas) vardarbība un grautiņi ir pārņēmuši ASV un Eiropas lielpilsētas. Vairākās ASV lielpilsētās policija pret bandītiem bija nesaudzīga. Laupītājus un dedzinātājus pat sita ar stekiem un aizturēja. ASV prezidents Donalds Tramps vardarbīgos masu nekārtību dalībniekus pat atļāvās nosaukt par teroristiem un piedraudēja to lielpilsētu gubernatoriem, kuri ļaus varmākām terorizēt vietējos iedzīvotājus, ievest šajās lielpilsētās ASV bruņotos spēkus, lai atjaunotu kārtību.
ASV drošības spēku rīcība, lai apturētu noziedzību un vardarbību protestu laikā, bija vienāda ar Parīzes policijas vai Honkongas drošības spēku rīcību laikā, kad miermīlīgas protesta demonstrācijas pārauga vardarbības orģijās.
Taču, ja ASV pret varmākām, laupītājiem un dedzinātājiem, kas piesedzas ar taisnīgiem protestiem, lieto samērīgu spēku, tad nedz ASV, nedz ES politiķiem nav nekādu morālu tiesību pārmest jebkurai citai valstij, ka tās drošības spēki nepieļauj un aptur noziedznieku izdarības miermīlīgu protestu laikā ‒ vai tas būtu Parīzē vai Honkongā. ASV pārvaldes modeļa propagandistiem vairs nav nekāda ideoloģiska pamata apsūdzēt Honkongas vai Francijas varas struktūras pārmērīga spēka lietošanā pret vardarbīgiem demonstrantiem.
Ir normāli un sapratīgi, ka ikviena civilizēta valsts aizsargā savus iedzīvotājus no varmākām, laupītājiem, dedzinātājiem un vandaļiem, neatkarīgi no tā, kuras rases (vai pret kuru rasi vērstas diskriminācijas) vārdā tie veic savus noziegumus. Standartam ir jābūt vienādiem visiem. Tie, kas pārkāpj vardarbības robežu, ir jāaptur ar adekvātu spēku gan Vašingtonā, gan Honkongā, gan Briselē un arī Rīgā.
