Pēc 9. maija svinībām Rīgā es Twitter domu apmaiņā izteicos, ka Krievijā pašlaik dominējošā valsts reliģija ir nevis pareizticība, bet gan ateistiska reliģija – Ticība Lielajai Uzvarai. Pēc tam es saņēmu kritiku, jo reliģija tiekot definēta kā ticība pārdabiskiem spēkiem un to nevarot attiecināt uz reāliem notikumiem.
Te ir jāatgādina, ka valdošā ideoloģija tā dēvētajā “padomju laikā” centās izspiest reliģiju no sabiedrības dzīves, un reliģijas raksturošanai tika izmantota vulgarizēta Kārļa Marksa (1818-1883) doma par reliģijas nomierinošo ietekmi uz ticīgajiem, mazinot tautas sašutumu pret apspiedējiem. Šī marksisma pamatlicēja doma par to, ka reliģija ir opijs tautai, pēc revolūcijas uzvaras Krievijā tika pārveidota par karojošā ateisma lozungu. Tieši šādu visai deformētu izpratni par reliģiju padomju laikā skolās un augstskolās apguva daudzas paaudzes. Arī Latviešu literārās valodas vārdnīcā (Izdevniecība “Zinātne”, 1972-1996) reliģija tika definēta kā “sabiedriskās apziņas forma, kura fantastiskā veidā atspoguļo neizprastus dabas un sabiedrības spēkus un kuras raksturīgākā pazīme ir cilvēku ticība atkarībai no pārdabiskiem spēkiem”(6.2. sēj., 610. lpp.).
Tomēr šāda reliģijas definīcija ir tendencioza un maldinoša. Dieva jēdziena eksistence reliģijās nav obligāts priekšnosacījums. Ir reliģijas, kuras ir monoteiskas (Dievs ir viens), ir tādas, kuras ir politeiskas (ticība vairākām dievībām), savukārt panteisms vairāk ir reliģiski filozofiska mācība par to, ka Dievs ir visur - katrā akmenī un zāles stiebrā. Vadoties pēc vārda “ateisms” nozīmes (gr. atheos - bezdieva-), budisms ir izteikti ateistiska reliģija, kura iztiek bez Dieva jēdziena kā tāda.
Maldinoša reliģijas definīcija bija nepieciešama padomju laika ideologiem. Ja padomju laikā reliģija tiktu definēta līdzīgi, kā tā tiek saprasta mūsdienu latviešu literārajā valodā (https://tezaurs.lv/llvv/), kur reliģija ir “izpratne par svēto, tā pielūgsme un bijība pret to; ar ticību saistītie kulta rituāli un uzvedības normas”, tad PSRS valdošā marksistiski ļeņiniskā ideoloģija atbilstu reliģijas definīcijai un tālaika daudzās, pret jebkuru reliģiju vērstās kampaņas būtu jāvērš arī pret PSRS valdošo ideoloģiju. Tas nozīmētu to, ka ikvienam komunistam būtu jānoraida arī PSRS valdošā marksisma ļeņinisma ideoloģija. Savukārt reliģijas pētnieku terminoloģijā Rietumeiropā 20. gadsimta otrajā pusē šī ideoloģija jau tika definēta kā jauna tipa ateistiskas ievirzes reliģija.
Mūsdienās reliģijas jēdziena skaidrojums, piemēram, Vikipēdijā lietotais, jau ir ļoti plašs. Minimālās prasības, kādas izvirza, piemēram, Latvijas likumdošana, lai kaut ko uzskatītu par reliģiju, ir: savs ticības apliecinājums, mācība un dogmatika, kā arī kulta tradīcijas (Reliģisko organizāciju likuma 1. pants). Taču ir valstis, kurās formālas prasības ir vēl mazākas. Piemēram, Jaunzēlandē bija iespējams oficiāli kā jaunu reliģisku virzienu reģistrēt pat sava veida parodiju par reliģiju - ticību Lidojošo makaronu monstram (Flying Spaghetti Monster).
Ja mēs pielietojam kaut vai minimālās prasības, kas tiek izvirzītas Latvijas likumdošanā, lai formāli atzītu reliģisko konfesiju, tad Ticība Lielajai Uzvarai ir definējama kā jauna reliģija, jo tai ir savdabīgs ticības apliecinājums, mācība un dogmatika. Konspektīvi tā būtu raksturojama šādi: Lielajā Tēvijas karā (Otrajā pasaules karā) Krievija (PSRS) uzvarēja absolūto ļaunumu (kuru personificēja Sātana paradīšanās zemes virsū Hitlera izskatā). Lai uzvarētu absolūto ļaunumu, Krievija (PSRS) drīkstēja atkāpties un neievērot cilvēcības un pat taisnīguma principus, tāpat arī jebkura noziedzība vai nejēdzība no PSRS puses (Molotova ‒ Ribentropa pakts, represijas pret tautām un citādi domājušajiem utt.) ir attaisnojama, jo bez tās absolūtais ļaunums nevarētu tikt iznīcināts. Iznīcināt absolūto ļaunumu bija Krievijas likteņa misija. Visai cilvēcei, bet jo īpaši kaimiņvalstu iedzīvotājiem, ir jābūt mūžīgā pateicībā par šo Krievijas upuri. Jebkuras darbības, ko veica Staļina režīms kara laikā, ir attaisnojamas, jo tās tuvināja Lielo uzvaru. Jebkura atšķirīga interpretācija ir vēstures falsifikācija, un tie, kas izplata alternatīvu interpretāciju, ir savu dvēseli pārdevuši absolūtajam ļaunumam.
Jaunajai reliģijai ir savi rituāli: 9. maija parāde, Brāļu kapu un nezināmā kareivja kapa apmeklējumi, Mūžīgās uguns godināšana, kara laika relikviju, apbalvojumu, piemiņas medaļu, fotoattēlu glabāšana goda vietā utt.
Mazinoties, faktiski jau izzūdot, Svētā kara tiešo dalībnieku skaitam, rituālos ir jāpiedalās Svētā kara dalībnieku mazbērniem, nesot Svētā kara dalībnieka palielinātu fotoattēlu no kara laika, vai kara dalībnieka attēlu ar karā iegūtajiem apbalvojumiem. Jaunais rituāls saucas “Nemirstīgo pulks”.
Līdz ar to Krievijā ir izveidojusies pilnīgi jauna ateistiska reliģija - Ticība Lielajai Uzvarai. Šai reliģijai ir savi svētumi, rituāli un tradīcijas. Krievijas valsts Ticību Lielajai Uzvarai aizsargā ar kriminālsodiem, kas maz atšķiras no Islāma valstu sodiem par Dieva zaimošanu. Tāpēc ir bezjēdzīgi jaunās reliģijas fanātiskajiem piekritējiem mēģināt iestāstīt kaut ko pretēju viņu reliģijas dogmām. Tas būtu tieši tas pats kā mēģināt musulmaņiem iestāstīt, ka Allāha nemaz nav vai Muhameds nemaz nav bijis pravietis, vai arī aicinājums dziļi ticīgiem katoļiem noliegt Jēzus Kristus vēsturisko eksistenci.
Tiem, kas svēti tic Lielajai Uzvarai jebkuri racionāli argumenti, kas apdraud viņu ticības pamatus, būs absolūtā ļaunuma inspirēti, jo viņi tic, ka absolūtais ļaunums ar pret Krieviju noskaņotu cilvēku palīdzību laiku pa laikam mēģina atjaunot savu ietekmi.
Ticība Lielajai Uzvarai Krievijā ir jauna reliģija, taču ja attiecībā uz Krieviju mēs nevaram iejaukties kaimiņvalsts iekšējās lietās, tad Latvija ir mūsu zeme un lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju Lielās Uzvaras ticīgo dogmas ir kategoriski nepieņemamas, jo tās ir pilnīgā pretrunā ar mūsu vēsturisko pieredzi, kurā absolūtā ļaunuma iemiesojums ir padomju totalitārisms ar Staļinu priekšgalā. Tāpēc Latvijā ir pilnīgi nepieņemami slavināt un glorificēt tos, kuri ir pastrādājuši noziegumus pret cilvēci gan Otrā pasaules kara laikā, gan pēc Latvijas okupācijas. Apsverot veidus, kā neļaut šīs reliģijas piekritējiem palielināt tās ietekmi Latvijā, šis aspekts būtu jāņem vērā, un, iespējams, līdzās tiesībsargājošām iestādēm, problēmas izpētē būtu piesaistāmi arī citu nozaru speciālisti.
