Pēdējo nedēļu laikā uzkarsusi diskusija sakarā ar Saeimas apstiprināto Nacionālās drošības koncepciju, kurā paredzēts, ka sabiedriskajos medijos netiks veidots un finansēts saturs krievu valodā, sākot ar 2026. gadu.
Neskatoties uz to, ka šis dokuments izgājis visas saskaņošanas stadijas, tajā skaitā ar drošības iestādēm, ir Ministru kabineta un parlamenta apstiprināts, sabiedriskie mediji nekavējoties izplatīja viedokli, ka iebilst pret šo koncepciju kā institūcija, kas pats par sevi norāda uz to, ka šo mediju vadība neizprot sabiedriskā medija lomu un funkciju: sabiedriskajam medijam nevar būt savs viedoklis - sabiedriskā medija uzdevums ir būt platformai visiem viedokļiem, dažādībai un atspoguļot jebkuru jautājumu, norisi, notikumu maksimāli vispusīgi un neitrāli. Sabiedriskajam medijam nevar būt savs viedoklis, jo tas nav un nedrīkst būt kādas vienas partijas vai viedokļa propagandas izdevums, kurš cīnās par kādu noteiktu savu izpratni par to, kā būtu pareizi. Tā ir politisko partiju, NVO un jebkuru citu formālu vai neformālu grupu loma. Medijam, kas to nesaprot, nebūtu jānodrošina valsts finansējums kā sabiedriskajiem medijiem. Lai vai kā - sabiedrisko mediju redakcijas nekavējoties uzsāka sava viedokļa propagandas kampaņu radio un televīzijā, vairumā gadījumu pat pieklājības pēc nepieaicinot nevienu cita vai pretēja viedokļa paudēju. Valstī lielākās, bagātākās un ietekmīgākās mediju grupas viedokļu veidošanas (ne žurnālistikas) darbam, protams, sekoja rezultāts, un tagad pat Ministru prezidente izsakās tā, ka var saprast, viņa grib teikt, ka parlamenta lēmumi viņai, viņasprāt, nav obligāti. (Tas gan nebūtu nekas jauns Latvijā. Valdība un Saeima gadiem nepilda dažādus likumus.)
Lai vai kā, šajās debatēs sociālajos tīklos esmu sadūries ar jautājumu, kāds tad ir mans viedoklis kā “Mediju nama” valdes priekšsēdētājam, kura paspārnē darbojas arī krievu valodas portāls “rus.nra.lv”. Īpaši ņemot vērā, ka es esmu kritiski izteicies par nacionālās drošības koncepcijas kritiķiem, tāpēc labprāt izskaidrošu savu pozīciju, kā arī argumentus, uz kā tā balstās.
Jāsāk ar to, ka, dažādās kvalitātēs darbojoties Latvijas politikā un sekojot politiskajiem procesiem sabiedrībā, es jau kopš agriem divtūkstošajiem, bet jo īpaši pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā 2008. gadā un 20% Gruzijas teritorijas okupēšanas, esmu apzinājies un visos man iespējamos veidos paudis arī publiski, ka vieni no lielākajiem nacionālās drošības riskiem Latvijā ir lielais nelojālu Krievijas pilsoņu, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, Latvijas nepilsoņu un nelojālu krievu tautības Latvijas pilsoņu daudzums. Iedziļinoties tēmā, skaitļos, socioloģijā, runājot par šiem jautājumiem, tajā skaitā ar mūsu partnervalstu diplomātisko misiju un profesionālo aprindu pārstāvjiem, es jau divtūkstošo gadu sākumā biju nonācis pie pārliecības, ka šajos ģeopolitiskajos (toreiz to vēl nesauca par hibrīdkaru) apstākļos notiek skaidra, acīmredzama cīņa par Latvijas krievu prātiem un sirdīm starp Krievijas ārlietu ministrijas un FSB koordinētiem propagandas un dažādiem maigās varas instrumentiem un Latvijas valsti. Pareizāk sakot, nekāda cīņa nenotiek - Latvijas bez cīņas atstāj šo Latvijas drošībai tik svarīgo grupu pilnīgā un totālā Krievijas informatīvajā un ideoloģiskajā varā. Mēs zaudējām šajā cīņā, pat neiesaistoties tajā. Diemžēl neviens no šīsdienas pēkšņi jaunuzradušajiem krievu un krievu valodas aizstāvjiem, kā Spriņģe, Dragiļeva, Leitāns un tamlīdzīgie, tajos gados ne tikai nesaskatīja nekādas problēmas notiekošajā, jūs neatradīsit nevienu viņu rakstu, tvītu, nerunājot par reāliem centieniem risināt problēmu tad, kad to varēja un vajadzēja risināt. Vēl vairāk - daudzi šīsdienas aktīvisti tolaik atklāti ieņirdza par mēģinājumiem pat runāt par šīm tēmām, vieglu roku visus, kuri kaut attāli uzdrošinājās šai tēmai pieskarties, uzreiz sauca par putinistiem, Maskavas aģentiem utt.
Stāsts ir daudz garāks, bet sausais atlikums tāds - vistuvāk tam, lai pārlauztu nelabvēlīgo situāciju un sāktu vismaz ceļu uz to, lai panāktu pozitīvu dinamiku Latvijas krievu vairākuma attieksmē pret Latviju un latviešu valodu, mēs bijām 2011. gadā, taču tieši tad arī sekoja būtisks atkritiens atpakaļ, kas tiešā veidā noveda pie referenduma par otru valsts valodu 2012. gadā, proti, visu (pirmskara) laiku zemākā punkta latviešu un krievu attiecībās kopš interfrontes laikiem. Situācija tomēr turpināja būt vadāma, un pat 2014. gadā, pēc Krimas okupācijas, vēl aizvien nelojālo krievu grupu radikalizācija netika pieļauta, "krimnašistu" balsis faktiski neskanēja vai tika nekavējoties marginalizētas. Kas tobrīd bija liels, bet neviena nenovērtēts panākums.
Situācijai tomēr jau tad bija bīstami negatīva dinamika. Lūk, ko es par to rakstīju 2014. gadā žurnālā “Klubs”. Kad mana balss šajā tēmā bija uzkrītoši vientuļa, neskatoties pat uz to, ka mūsu partnervalstu dienesti caur diplomātiskajiem un profesionālajiem kanāliem turpināja paust savu satraukumu, un tas nebija nekāds liels noslēpums nevienam nacionālās drošības jautājumos ieinteresētajam. Vēl vairāk, esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī visādām spriņģēm ir bijuši kontakti vēstniecībās un dažādos citos forumos, kuros mūsu partnervalstu satraukums un apsvērumi ir tikuši skaidri pausti.
Tātad manis rakstītais par šo 2014. gadā.
“Pēc pilsonības un migrācijas pārvaldes datiem, pagājušajā gadā 5763 Latvijas nepilsoņi ir pieņēmuši Krievijas pilsonību. Ilustrējot šo skaitli, varētu teikt, ka divas Latvijas pilsētas, tādas kā Zilupe un Viļāni, vienā gadā ir pārgājušas Krievijas pilsonībā. Īpaši satraucoša ir dinamika, jo šis skaitlis ir divas reizes lielāks nekā gadu iepriekš. Ņemot vērā nepilsoņu skaitu Latvijā (326 735) un to, ka katru gadu 500 jaundzimušo tiek reģistrēti kā nepilsoņi, kā arī to, ka Krievijas pilsonību pieņem arī Latvijas pilsoņi, šim skaitlim ir liels potenciāls augt.
Vai par to ir jāuztraucas? Negribu teikt, ka ievērojams Krievijas pilsoņu skaits uzreiz radīs analoģisku situāciju, kāda izveidojās, piemēram, Osetijā, taču divas lietas uzdrošinos apgalvot. Ja kādu dienu liels Latvijas iedzīvotāju skaits izrādīsies Krievijas pilsoņi, tas Krievijai dos tādus spiediena un ietekmes instrumentus, kādi pret Latviju tai vēl nekad nav bijuši. No Latvijas nacionālās drošības interešu viedokļa grūti iedomāties riskus, kuri būtu pelnījuši vēl lielāku uzmanību un analīzi.
Diemžēl jāatzīmē, ka nacionālās drošības intereses pat formulēt Latvijas politiķiem un dienestiem ir visai lielas grūtības. Nesenais Ministru prezidenta ziņojums par nacionālo drošību tam ir viens no apliecinājumiem gluži tāpat kā nekompetentā attaisnošanās ar slepenību. (Nez kāpēc attīstīto valstu parlamentiem nekas netraucē pēc būtības diskutēt par nacionālo drošību.) Arī tie, kuri parlamentā kritizēja Ministru prezidentu, nepiedāvāja nekādus savus apsvērumus.
Lielā mērā šāda situācija saistīta ar to, ka Latvijas sabiedriskās domas noteicēju vidū valda pilnīgi maldīgs uzskats, ka atrašanās NATO un ES pasargā Latviju no jebkādiem draudiem tās nacionālajai drošībai. Taču tā tas nebūt nav. NATO mūs ir apņēmies pasargāt no tieša militāra iebrukuma, ar to patiesi samazinājis tāda iespējamību līdz minimumam, taču militārs iebrukums nav vienīgais veids, kā pazaudēt nacionālu valsti. Par Eiropas Savienību pat runāt nav vērts. Latviešu tautas un valodas izdzīvošana nedz Vācijā, nedz Lielbritānijā, Francijā vai Polijā nav un nekad nebūs augstas prioritātes problēma, kuras dēļ upurēt kaut jotu savu nacionālo interešu.
Lielāku vai mazāku, mākslīgi izprovocētu vai spontāni uzplaukušu etnisku konfliktu risks Latvijā pastāv gluži tāpat kā lielākajā daļā Eiropas valstu, taču Latvijā ir problēmas, kādu citur nav. Proti, Krievijas ļoti iespējamā vēlme tā vai citādi iejaukties potenciālos etniska rakstura sarežģījumos. Ja vēl šādos hipotētiskos konfliktos būtu iejaukts liels daudzums Krievijas pilsoņu, situācijas attīstības scenāriji nāk prātā tikai visdramatiskākie."
Ar to visu es gribu teikt, ka atšķirībā no daudziem šodienas jaunizceptajiem krievu aizstāvjiem esmu profesionāli, daudz un padziļināti nodarbojies ar šo problēmu, runājis par to arī publiski, arī tad, kad tas nemaz nebija kaut kāds progresīvās modes vilnis, un tā ir tēma, kurā es kopumā orientējos.
Tagad par šodienu.
Karš visu izmainīja vienā dienā. Visi mūsu plāni, apsvērumi, iestrādnes vienā dienā kļuva neaktuālas. Kas nu bija vai nebija izdarīts visus iepriekšējos gadus, tas nu bija. Un, kā jau es teicu, izdarīts nebija faktiski nekas nevienā no jomām, ne izglītībā, ne integrācijā, ne informācijas un kontrpropagandas laukā. Ja pirms kara vēl kāds varēja domāt, ka, arī neko nedarot, problēmas kaut kā pašas uzsūksies un atrisināsies, kaut kad piecdesmit vai septiņdesmit gadu laikā, tad karš izmainīja arī šo.
2022. gada 24. februārī mēs pamodāmies pavisam citā realitātē, kurā valda pavisam citi likumi. Gan latviešiem, gan krieviem. To nav iespējams mainīt, ar to nav iespējams nerēķināties.
Un, lai arī es morāli un filozofiski esmu kategoriski pret jebkādu kolektīvo atbildību, viena no kara realitātēm ir tā, ka neatkarīgi no tā, cik tas ir vai nav taisnīgi katrā atsevišķā gadījumā, neatkarīgi no tā, ko par to domāju es vai kāds cits, atbildības smagums ir uzgūlies uz katru krievu tautības cilvēku visā pasaulē, ļoti līdzīgi tam, kā tas bija ar vāciešiem Otrā pasaules kara laikā. Tam ir milzīgas konsekvences, ar kurām nav iespējams nerēķināties. Tam klāt ir nācis arī tas, ka riski, kurus līdz karam novērtēja un aicināja pamanīt tikai dažas balsis, pēkšņi un pamatoti, lai arī nereti pārspīlēti ir kļuvuši par plašas sabiedrības uztraukuma iemeslu. Protams, arī mūsdienu tehnoloģiju un politikas procesa veicinātie neiecietības naratīvi, nabadzība, sociālā nevienlīdzība, kas vienmēr ir auglīga vide visu veidu konfrontācijai un asumiem. Rezultātā nekāda iecietība pat pret smalkākajām Krievijas impēriskuma notīm, kur nu vēl kādu īpašu statusu, privilēģijām, priekšrocībām vairs nav vienkārši iespējama. Latentais konflikts, par kura pieaugošo līmeni uztraucas drošības dienesti, ir konflikts, kas pastāvējis vienmēr, tikai tagad tas ir kondensējies. Kļuvis pavisam taustāms, konkrēts. Attiecīgi jauna realitāte prasa adaptēt vai pilnībā mainīt mūsu domāšanu, stratēģijas, plānus. Piemēram, pavisam jaunu svaru ir ieguvusi nepieciešamība atbalstīt krievu tautības cilvēku vidū tādas identitātes stratēģijas kā viena dzimtā valoda dažādas identitātes (proti, tas, ka tu esi krievs, nenozīmē, ka tev jābūt Putina krievam vai Krievijas krievam, līdzīgi kā tas, ka tava dzimtā valoda ir vācu, nenozīmē, ka tev jābūt vācietim, ja tu esi dzimis Austrijā, un tamlīdzīgi).
Latvijas nacionālās drošības interesēs vēl aizvien ir tas, lai Latvijā dzīvojošie Latvijas pilsoņi būtu lojāli Latvijai, nevis atbalstītu Putinu un viņa impēriskos plānus un genocīdu. Jā, Latvijai vēl aizvien ir svarīgi strādāt ar šo auditoriju, censties samazināt Latvijai nelojālo Latvijas pilsoņu skaitu, cik nu tas iespējams. Nacionālā drošības koncepcija nekādā veidā arī neapgalvo, ka tas nebūtu jādara. Tas, par ko tikpat kā nerunā sabiedriskie mediji, ir tas, ka koncepcija nav pret medijiem krievu valodā, tā tikai saka, ka tiem nav jābūt sabiedriskajiem medijiem. Tam nešaubīgi var piekrist. Sabiedrisko mediju krievu redakcijas ir nejēdzīgi dārgas, ar mazām auditorijām un nekādā veidā nepilda uzdevumu padarīt šo iedzīvotāju grupu lojālāku Latvijai. Tieši otrādi, ļoti bieži šķiet, ka tās uztur un iedrošina tieši pretējus noskaņojumus. Un, ņemot vērā, ka nevienam no politikas veidotājiem nav iespējams ietekmēt šo mediju darbu, to nekādi nav iespējams kontrolēt vai mainīt, tad loģisks ir lēmums šo kaitniecisko darbību pārstāt finansēt no nodokļu maksātāju naudas. Vēl vairāk, stingri ņemot, sabiedriskais medijs pēc definīcijas nav piemērota platforma pēc būtības ideoloģiskam un propagandas vai kontrpropagandas uzdevumam. Lai arī Latvijā tāda doma šķiet eksotiska, sabiedriskais medijs nedrīkst nodarboties ar mērķtiecīgu sabiedriskās domas veidošanu, arī ne kādā konkrētā auditorijā un konkrētā veidā. Visbeidzot jāmin arī tas, ka, ja mēs runājam par domas veidošanu, par cīņu par sirdīm un prātiem, tad tikai ļoti tālu no šīs jomas stāvoši cilvēki var iedomāties, ka esošās sabiedrisko mediju krievu redakcijas vispār jelkā šobrīd ir spēlētāji šajā laukā. Pats šis lauks patiesībā ļoti lielā mērā atrodas pavisam citur - “Telegram” kanālos un “Tik tok” algoritmos, “Youtube” un “Facebook”, un nešaubīgi arī vienā otrā privātā medijā Latvijā. Ja šim jautājumam pieietu kaut cik profesionāli un ja kādu tiešām interesētu rezultāts, nevis tikai savas aldziņas saglabāšana un tamlīdzīgi, tad jārunā būtu par to, kā valsts nacionālās drošības interesēs nodrošina savu klātbūtni un intereses tur, kur tiešām sabiedriskā doma un noskaņojumi veidojas, aug un barojas. Kā to darīt, ir zināms, un ar tādiem budžetiem, kādus šobrīd notērē sabiedrisko mediju redakcijas, diezgan daudz ko arī varētu sasniegt un izdarīt.
Attiecīgi tā ir tikai racionāla un loģiska doma šos līdzekļus neturpināt bezjēdzīgi tērēt veidā, kā tas tiek darīts līdz šim, un, ja ir nepieciešamība, tad strādāt konkrētu informatīvu vai sabiedriskās domas ietekmēšanā vērstu uzdevumu izpildei, izmantojot attiecīgi instrumentus, kas ļauj prasīt rezultātu, un būt elastīgiem, finansējot to, kas strādā, kamēr tas strādā, bet galvenais - nodrošinot iespēju gan kontrolēt, gan vadīt, gan panākt efektivitāti, radot konkurenci.
Kas attiecas uz “rus.nra.lv”.
Ir pat nedaudz jocīgi, ka nākas paskaidrot, ka privātie mediji ir kaut kas cits nekā sabiedriskie. Privātajiem medijiem neviens nedod nodokļu maksātāju naudu šādu vai citu valstisku mērķu īstenošanai (dažiem gan dod, jāatzīst, tas tad atkal cits stāsts). Sabiedrisko mediju uzdevums nav pelnīt naudu, un nodokļu maksātāju nauda ļauj tiem nepiedalīties reklāmas tirgū. Attiecīgi tiem nav nekādu citu rūpju kā vien uzturēt kvalitatīvu, objektīvu žurnālistiku. Privāto mediju dzīve ir pavisam citāda. Mūs uztur lasītāji un reklāmdevēji. Privātie mediji dzīvo citā pasaulē, kurā reklāmdevēji, lasītāju daudzums, minūtes un sekundes, kuras lasītājs pavada vietnē, un daudzi citi šādas dabas jautājumi ir burtiski pastāvēšanas un spējas izmaksāt algas jautājumi. Protams, “Mediju namam” tāpat kā “Delfi”, “Tvnet” un citiem ir sava krievu valodas versija, un mēs plānojam to attīstīt, vēršoties pie auditorijas visā Baltijā. Mums sava nauda ir jānopelna, un mums ir svarīgs lasītāju daudzums, attiecīgi mums nav iespēju ignorēt to, ka Latvijā vēl aizvien ir liela auditorija gan bilingvālu, gan tikai krievu valodā lasošu cilvēku. Katra privātā medija sirdsapziņas, vērtību un patriotisma jautājums ir tas, kādu saturu šajās krievu versijās mēs publicējam. Mana atbildība ir tā, ka mēs piedāvājam un piedāvāsim saturu, kurš ir un būs nevainojams no Latvijas nacionālo interešu viedokļa. Nevainojams no Ukrainas interešu viedokļa, un tajā neparādīsies nekas no tā, kas varētu jelkā veicināt vai atbalstīt Krievijas propagandas vēstījumus, kur nu vēl atkārtot tos. Mēs nepublicējam un nepublicēsim neko tādu, kas saturiski nebūtu piemērots arī latviešu versijai, tulkosim materiālus no latviešu versijas un darīsim visu, ko ļauj mūsu daudz ierobežotākie līdzekļi, lai izpildītu arī valstisko interešu uzdevumu, proti, visu iespējamo, lai Latvijā dzīvojošie krievi, kas šobrīd atrodas Krievijas ietekmē, ar katru dienu vairāk savās identitātes stratēģijās un lojalitāšu prioritātēs nosliektos par labu Latvijai, Eiropai un ar katru dienu skaidrāk, asāk un atklātāk nosodītu Krievijas iebrukumu Ukrainā un tur īstenoto genocīdu. Proti, to, ko sabiedriskie mediji par daudz lielāku naudu ne tikai nedara, bet acīmredzami nav tam nedz organizatoriski, nedz institucionāli, nedz intelektuāli piemēroti.
Tāds ir mans viedoklis un plāns.
