Esmu uzņēmēja. Uzņēmēja, kura strādā legāli, maksā nodokļus, investē savu naudu un laiku. Mani produkti ir uzskaitīti, mani darījumi ir redzami, un nodokļi, ko maksāju, nonāk Latvijas budžetā. Tāda ir legālas uzņēmējdarbības cena, un es to maksāju apzināti, jo uzskatu, ka tieši tā tirgum ir jāstrādā.
2025. gada 1. janvārī Latvijā stājās spēkā jaunas prasības tabakas aizstājējproduktiem - tika aizliegti aromatizēti produkti, izņemot tos, kas rada tabakas smaržu vai garšu, un noteikta maksimālā nikotīna koncentrācija 4 mg uz gramu. Nozarei tās nebija kosmētiskas izmaiņas. Būtisku daļu līdzšinējā sortimenta legāli vairs nedrīkstēja piedāvāt, un uzņēmējiem bija jāpārskata krājumi, piegādes un biznesa plāni.
Valsts primārais uzdevums ir aizsargāt bērnus, regulēt atkarību radošus produktus un veicināt sabiedrības veselību. Par to nav ne strīda, ne jautājumu. Nikotīns rada atkarību, un nepilngadīgajiem šie produkti nav domāti - ne veikalā, ne internetā, ne kur citur. Atbildīgam uzņēmējam tas ir tikpat skaidrs kā likumdevējam.
Jautājums, ko publiskajā diskusijā, manuprāt, uzdodam pārāk reti: kas notiek ar tirgu, kad legālais piedāvājums tiek būtiski ierobežots, bet pieprasījums nepazūd un joprojām ir atvērts Eiropas Savienības tirgus?
Latvija nav sala. Mēs esam daļa no Eiropas vienotā tirgus, kurā cilvēki un preces pārvietojas brīvi, bet tabakas aizstājējproduktu regulējums dažādās dalībvalstīs atšķiras. Produkts, ko Latvijā legāli vairs nopirkt nevar, var būt pieejams citā valstī, interneta veikalā vai ceļojuma laikā. Regulējums var mainīt to, kur un kā cilvēks iepērkas, bet tas ne vienmēr maina to, ko viņš vēlas iegādāties.
Satversmes tiesa 2025. gada oktobrī atzina šos ierobežojumus par Satversmei atbilstošiem. Tātad runa nav par to, vai likums ir jāievēro - likums ir jāievēro. Satversmes tiesas spriedums ir galīgs, un tiesiskā valstī tas ir jārespektē. Mans uzņēmums likumu ievēro -gan tad, kad tas ir ērti, gan tad, kad tas maksā dārgi.
Taču tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu vērtēt tā sekas.
Likuma atbilstība Satversmei un likuma ietekme reālajā dzīvē ir divi dažādi jautājumi. Satversmes tiesa vērtēja, vai likumdevējs drīkstēja šādus ierobežojumus noteikt. Bet to, kā šie ierobežojumi darbojas praksē, kādu labumu tie dod un kādas blaknes rada, var parādīt tikai dati, kas tiek vākti pēc likuma stāšanās spēkā.
VID dati rāda, ka 2025. gada pirmajos sešos mēnešos Latvijā patēriņam nodoto tabakas aizstājējproduktu apjoms samazinājās no 17 186 kg līdz 6773 kg jeb par 60,6%. Akcīzes ieņēmumi no šiem produktiem samazinājās par 54,7 procentiem.
Tie nav mazi skaitļi. Legāli patēriņam nodotais apjoms saruka vairāk nekā divarpus reizes. Tik straujš kritums nav ierasta tirgus svārstība, un tas laikā sakrīt ar jaunā regulējuma stāšanos spēkā.
Es nesaku, ka šie 60,6% automātiski ir nonākuši nelegālajā tirgū. To no šiem datiem nevar secināt, un būtu negodīgi to apgalvot. Daļa cilvēku, iespējams, tiešām ir atteikušies no nikotīna - un, ja tā, tas ir rezultāts, ko varam tikai apsveikt.
Kur palika šis patēriņš?
Ja valsts vēlas saprast, vai regulējums sasniedz savu mērķi, šie jautājumi ir jāizmēra, nevis jāatstāj pieņēmumu līmenī. Bez datiem diskusija par regulējumu kļūst par pārliecību sacensību: viena puse saka, ka viss strādā, otra - ka nekas nestrādā, un neviena to nevar pierādīt. Labs regulējums nav tas, kuram ticam. Labs regulējums ir tas, kura rezultātu varam izmērīt.
Ja legālais uzņēmējs maksā nodokļus, nodrošina preču uzskaiti un ievēro visas prasības, valstij ir iespēja šo tirgu kontrolēt. Ir zināms, kas produktu ražojis, kas to ievedis, kāds ir tā sastāvs un kur tas pārdots. Pārdevējam ir jāpārbauda pircēja vecums, un par pārkāpumu viņš riskē ar sodu un savu biznesu. Tieši legālajā tirgū darbojas visi valsts noteiktie ierobežojumi, arī nikotīna koncentrācijas robeža.
Nelegālajā tirgū šādas kontroles iespējas nepastāv. Tur neviens nejautā pircēja vecumu un neviens negarantē, cik nikotīna produktā patiesībā ir. Tur nav ne nodokļu, ne uzskaites, un neviens neatbild, ja kaut kas noiet greizi. Un tur nedarbojas neviens no ierobežojumiem, ko likumdevējs ir ieviesis.
Tāpēc ir svarīgi saprast, vai, ierobežojot legālo piedāvājumu, mēs dažos gadījumos nepārbīdām pieprasījumu uz tirgus daļu, kuru valstij ir daudz grūtāk kontrolēt. Tas ir jautājums ne tikai par uzņēmējiem un nodokļiem, bet arī par patērētāju un jauniešu aizsardzību. Paradoksālā kārtā tieši jaunieši, kurus regulējums visvairāk vēlas pasargāt, var izrādīties visvieglāk sasniedzami tiem tirgotājiem, kuri vecumu nepārbauda un darbojas tur, kur pieaugušo uzraudzība ir vismazākā.
Mēs sakām jaunietim: dibini uzņēmumu. Maksā nodokļus. Ievēro likumus. Investē. Radi darba vietas.
Tie ir pareizi vārdi, un es tiem ticu - tieši tā es pati strādāju. Taču uzņēmējam nepieciešama arī paredzama uzņēmējdarbības vide. Telpas, krājumi, darbinieki, līgumi ar piegādātājiem - tas viss tiek plānots vairākus gadus uz priekšu. Kad noteikumi būtiski mainās, uzņēmējam paliek saistības, kuras viņš uzņēmās, paļaujoties uz iepriekšējiem noteikumiem.
Likumi drīkst mainīties. Arī uzņēmējam ir jāspēj pielāgoties. Neviens nevar sagaidīt, ka noteikumi paliks nemainīgi mūžīgi un nozare, kurā strādāju, ir un būs regulēta. Pielāgošanās ir daļa no uzņēmēja darba.
Taču, ja cilvēks legāli investē savu naudu konkrētā nozarē, valstij būtu jāvērtē ne tikai tas, ko jaunais regulējums atrisina, bet arī kādas blaknes tas rada. Ja godīgs uzņēmējs redz, ka viņa legālais bizness sarūk, bet nav pierādījumu, ka pieprasījums pēc šiem produktiem būtu pazudis, viņam rodas neērts jautājums: kas tad šo pieprasījumu apmierina? Tam seko vēl neērtāks jautājums: vai godīgums šajā situācijā vispār atmaksājas?
Valstij būtu ļoti jāuzmanās, lai atbilde uz to nekļūtu par “nē”. Jo šo atbildi redz arī jaunieši, kuriem mēs sakām: dibini uzņēmumu, maksā nodokļus, ievēro likumus.
Gribu, lai mani saprot pareizi. Regulējums ir pieņemts, Satversmes tiesa to ir atzinusi par Satversmei atbilstošu, un tas ir jāievēro.
Es neaicinu ļaut tirgot visu un visiem. Nikotīna produktiem ir jābūt regulētiem un to tirdzniecībai - stingri uzraudzītai.
Es neaicinu ignorēt jauniešu veselības riskus. Tie ir reāli, un tieši tāpēc tie ir jāuztver nopietni - ne tikai likuma tekstā, bet arī tā darbībā ikdienā.
Es aicinu mērīt rezultātu un skatīties uz visu tirgu kopumā - gan legālo, gan nelegālo, gan to, kas notiek pāri robežām.
Mums būtu jāzina un jāveic regulārs monitorings par to, kas tieši attiecas uz visneaizsargātāko sabiedrības daļu - jauniešiem. Vai pēc regulējuma izmaiņām nikotīna produktu lietošana jauniešu vidū ir samazinājusies? Kur viņi šos produktus iegūst? Cik viegli tos ir nopirkt, neuzrādot personu apliecinošu dokumentu?
Tāpat mums būtu jāzina:
Daļa šo datu jau tiek vākta - piemēram, VID uzskaita patēriņam nodotos apjomus un akcīzes ieņēmumus. Taču atsevišķi skaitļi dažādu iestāžu pārskatos vēl nedod pilnu ainu. Tie ir jāsaliek kopā, jāsalīdzina un regulāri jāpublisko, lai gan politikas veidotāji, gan sabiedrība redzētu, kas notiek visā tirgū, nevis tikai tā legālajā daļā.
Tikai ar šādiem datiem mēs varam objektīvi izvērtēt, vai pašreizējais regulējums sasniedz savu mērķi. Tas būtu ne tikai jāzina, bet arī jāvērtē un nepieciešamības gadījumā jāveic izmaiņas tur, kur kaut kas nestrādā.
Regulējums nav akmenī cirsts. Tas ir instruments, kura iedarbība ir jāpārbauda tāpat kā jebkuras citas valsts politikas iedarbība: vai tas dara to, kam ir paredzēts, un vai tā cena nav pārāk augsta. Ja dati parādīs, ka regulējums strādā, tas būs pierādīts, un uz to varēs droši balstīties. Ja dati parādīs, ka kaut kas nestrādā, tas ir jālabo. Abos gadījumos ieguvēji būsim mēs visi, jo lēmumu pamatā būs fakti, nevis pieņēmumi.
Tāpēc mans jautājums nav tikai par manu uzņēmumu vai nozari, kurā strādāju. Tas ir daudz plašāks:
Jo dažkārt, aizverot vienas durvis, mēs neiznīcinām pieprasījumu.
Mēs vienkārši piespiežam to meklēt citas durvis.
Šīs citas durvis ne vienmēr ir tur, kur valsts tās spēj redzēt, kontrolēt vai aizslēgt.
Un no tā rodas jautājums: ja legālajam uzņēmējam durvis aizveras - kurš atver durvis nelegālajam tirgum?