Šī gada 7. septembrī Liepājā tiesnesis Renars Jūrmalis atstatīja sevi no tā dēvētās "Latvijas dzelzceļa" amatpersonu krimināllietas skatīšanas "KNAB procesuālā huligānisma dēļ", kā tas tika raksturots tiesas sēdē. Šajā krimināllietā apsūdzēti ir Edvīns Bērziņš, Eriks Šmuksts, Uģis Magonis un Aivars Strakšas.
Savu lēmumu tiesnesis pamatoja šādi: "KNAB ieskatā, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu un pieņemot lēmumu par KNAB sākotnējā lēmuma atcelšanu, tiesnesis esot iestājies pretējās puses interesēs, un minētais radot pamatotas šaubas par tiesneša objektivitāti."
Šāds apgalvojums tiesiskā valstī izklausās pilnīgi absurds. Nav taču iespējams iedomāties, ka valsts iestāde, kuras mērķis, uzdevums un pastāvēšanas jēga ir likumības ievērošana, tiesiskās kārtības stiprināšana, iestāde, kurā strādā profesionāli juristi, varētu apgalvot, ka, ja kāds tiesnesis lemj kādā lietā pretēji viņu pozīcijai, tad tas nozīmē neobjektivitāti. Ja tā uzskatītu prokuratūra, tad valsts paliktu bez tiesnešiem dažu mēnešu laikā. (Patiesību sakot, dzīvē nācies redzēt prokurorus, kas tā domā, un pat ģenerālprokurors ir izteicies divdomīgi, bet tas cits stāsts).
Tātad, vai tiešām KNAB uzskatījis, ka, ja lēmums nav viņiem labvēlīgs, tad tiesa ir neobjektīva, kas liecinātu par pilnīgu tiesisko nihilismu un juridisko analfabētismu vai arī vienkāršu visatļautību un uzspļaušanu jebkādam tiesiskumam?
Lai saprastu, nepieciešams atkāpties ārpus konkrētās krimināllietas rāmjiem.
Šī gada sākumā ar KNAB priekšnieka lēmumu konkrētajam tiesnesim ir uzlikts administratīvais sods. (Viņš atvaļinājuma laikā neatļauti strādājis, guvis ienākumus, un tie ir jāatmaksā, kaut kas tāds). Tiesnesis šo lēmumu ir pārsūdzējis, un par to šobrīd notiek tiesvedība. Tas notika maijā. Kopš tā brīža tiesnesis ir skatījis KNAB lietas, lemjot KNAB labvēlīgi, bet vienā no tām lēmums tomēr nebija par labu KNAB - proti, kā jau tiesnesim pienākas, izvērtējot katras konkrētās lietas apstākļus.
Viss bija labi, kamēr tiesnesis lēma KNAB labvēlīgi. Taču tiklīdz citā administratīvajā lietā tiesnesis pieņēma KNAB nelabvēlīgu lēmumu, tā KNAB pieteica viņam noraidījumu, jo šis lēmums liecinot par to, ka tiesnesis ir neobjektīvs, un tāds viņš esot tāpēc, ka pašam norit iepriekš aprakstītā tiesvedība strīdā ar KNAB.
Saņemot noraidījumu ar šādu KNAB argumentāciju administratīvajā lietā, tiesnesis loģiski secina, ka viņš "pēc definīcijas" tiek uzskatīts par neobjektīvu visās lietās, kurās iesaistīts KNAB, un tāpēc atstata sevi arī dzelzceļa amatpersonu krimināllietā. Tiesneša rīcība vismaz cilvēciski ir saprotama. Tas, kas rada daudz jautājumu, ir KNAB rīcība. Ja jau KNAB uzskata, ka jebkurš tiesnesis, kuru viņi ir administratīvi sodījuši, nevar skatīt lietas, kuras izmeklējis KNAB, tad viņiem būtu šāds noraidījums ar minēto argumentāciju jāpiesaka uzreiz, vēl pirms jebkāda nolēmuma pieņemšanas, cenšoties atstatīt tiesnešus, tiklīdz viņi atļaujas demonstrēt objektivitāti, nevis jāpriecājas, neko nedarot, ja lēmums ir KNAB labvēlīgs.
Šāda KNAB rīcība, manuprāt, ir uzskatāma nevis par vienkāršu procesuālo huligānismu, bet gan par klajiem, neslēptiem mēģinājumiem izdarīt spiedienu uz tiesu. Ja šādu praksi atzītu par tiesisku un pieņemamu, tad tādā veidā KNAB varētu turēt iespaidojamā stāvoklī objektīvi lemjošus tiesnešus ar pret viņiem ierosinātām administratīvām lietām (cik tā vispār pamatota, piemēram, konkrētajā gadījumā, mēs nezinām, jo tiesvedība tajā ir tikko uzsākta) un, kā minimums, censties atstatīt viņus no savām lietām, novirzīt savas lietas pie sev vēlamiem tiesnešiem utt.
Ja kaut ko šādu vai kaut attāli tam līdzīgu censtos darīt KNAB procesuālie oponenti, tādu darbību klaji nelikumīgais raksturs būtu acīmredzams. Tad jautājums ir - kā un kāpēc kaut kas tamlīdzīgs tiek pieļauts KNAB izpildījumā?
Un visbeidzot, kad galu galā mēs nonāksim pie izpratnes, ka ar nelikumīgām un netīrām metodēm nav iespējams panākt taisnīgu un labu rezultātu, ka ar nelikumīgām un netīrām metodēm nav iespējams veidot tiesiskāku un labāku valsti. Vēl vairāk, paļaujoties uz nelikumīgām metodēm, aizstājot izmeklētāju kompetenci, skrupulozu, kvalitatīvu darbu ar brutālu varas izmantošanu un nelikumīgām vai puslikumīgām metodēm, nav iespējams panākt pat to pašu visu slikto puišu notiesāšanu, kuru tik ļoti gribējās panākt. Vai pēdējo divdesmit gadu pieredze tiešām nevienam neko no šī nav mācījusi?
Lai vai kā, gadījums ar tiesneša Renara Jūrmaļa atstatīšanos dzelzceļa amatpersonu lietā man šķiet sīkākas izpētes vērts, un es ceru, ka tas pievērsīs juristu un atbildīgo amatpersonu uzmanību.
