Rīgā atkal iestājas tumšais gadalaiks. Arvien agrāk satumst, ūdens Daugavā un pilsētas kanālā kļūst aukstāks. Un atmiņā atgriežas stāsti, kas pēdējo desmit gadu laikā ar satraucošu līdzību atkārtojas.
Jauns vīrietis iziet no bāra, atvadās no draugiem vai vienkārši dodas mājup pēc darba. Nekas neliecina par nelaimi. Viņš paliek viens. Un pazūd.
Sākas meklēšana. Policija pārbauda videonovērošanas ierakstus, tuvinieki mēģina noskaidrot, kur cilvēks bijis pēdējās stundās, brīvprātīgie pārmeklē upi un tās krastus. Medijos parādās pazudušā fotogrāfijas, ziņas par viņa pēdējo zināmo atrašanās vietu un aicinājumi palīdzēt. Dažkārt pēc vairākām dienām cilvēku atrod mirušu ūdenī. Citreiz viņš paliek bezvēsts prombūtnē gadiem ilgi.
Katrs skaļāks pazušanas gadījums izraisa publikāciju vilni un diskusijas par notikušo un pilsētas drošību. Pēc tam sabiedrības uzmanība pamazām noplok.
Un atkal pienāk rudens.
Pēdējo desmit gadu laikā Rīgā vairākkārt pazuduši jauni vīrieši, kuru meklēšana piesaistījusi plašu sabiedrības uzmanību. Apstākļi un iespējamie pazušanas iemesli ir dažādi, tomēr vairākos gadījumos meklēšana beigusies ar bojāgājušā atrašanu Daugavā.
Atgādināsim dažus no skaļākajiem gadījumiem.
2017. gada decembrī 27 gadus vecais Krišjānis Zvejnieks pēc darba kolektīva pasākuma devās uz Vecrīgas bāriem. Vēlāk viņš aizgāja viens. Pēdējais viņa tālruņa signāls tika uztverts Akmens tilta un Latvijas Nacionālās bibliotēkas apkārtnē. Pēc nedēļu ilgiem meklējumiem viņa ķermeni atrada Daugavā pie AB dambja.
Jau toreiz Latvijas Radio pievērsās jautājumam par AB dambja drošību un norobežojumu trūkumu.
2023. gada pavasarī Rīgā pazuda 2002. gadā dzimušais Roberts Zāģers. Pēdējo reizi viņš bija redzēts 28. aprīlī. Pēc vairāku nedēļu meklējumiem jaunieti atrada mirušu Daugavā, Andrejostas apkārtnē.
2024. gada martā pēc nakts Vecrīgā pazuda 32 gadus vecais Roberts Miksons. Viņš bija izgājis no Latvijas 1. Rokkafejnīcas Mārstaļu ielā. Pēc divām dienām viņa ķermeni atrada Daugavā pie Mūkusalas ielas.
Pēc šī gadījuma rīdzinieks Māris Arājs publicēja fotogrāfijas ar bojātu krastmalu, kur bija redzami izdrupuši betona elementi un atsegta armatūra. Viņš brīdināja: “Šādas vietas nedrīkst būt publiski pieejamas!”
Ir arī pazušanas gadījumi, kuru apstākļi sabiedrībai joprojām nav zināmi.
2022. gada 7. decembrī pēc darba Latvijas Televīzijā Zaķusalā pazuda 22 gadus vecais Kristers Dzintars. Pēdējo reizi viņš bija redzēts Salu tilta gājēju tunelī. Meklēšanas laikā tika pārbaudīti Daugavas krasti un gultne, taču bez rezultātiem. Vēlāk publicētā intervijā Kristera māte Gunta Dzintare apliecināja, ka dēls joprojām nav atrasts.
Savukārt naktī uz 2023. gada 1. janvāri pazuda 20 gadus vecais Helvijs Kursītis. Ķengaraga promenādes apkārtnē pie Daugavas tika atrastas viņa personīgās mantas. Jaunieti meklēja policija, brīvprātīgie un ūdenslīdēji. Pēdējās publiski atrodamajās ziņās viņa pazušanas apstākļi vēl nebija noskaidroti.
Šie stāsti nav vienādi. Ne visi pazuduši Vecrīgā vai naktī, un ne vienmēr ir zināms, kas noticis pēc tam, kad cilvēks pēdējo reizi redzēts. Tomēr Daugava, tilti un krastmalas šajās meklēšanās parādās atkal un atkal.
Šā gada septembrī Rīgā pazuda 22 gadus vecais Norvēģijas tūrists Sondre Schwemcke Lersbryggen. Jaunietis bija ieradies Latvijā kopā ar tūristu grupu, vakarā devies uz Vecrīgu un viesnīcā neatgriezās.
16. septembrī BEZVESTS.LV brīvprātīgie kopā ar uzņēmuma EPRONS speciālistiem pārmeklēja Rīgas pilsētas kanāla gultni, izmantojot zemūdens meklēšanas aprīkojumu. Viņi noteica vietu, kuru pēc tam pārbaudīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ūdenslīdēji. Tur jaunieti atrada mirušu.
Pēc notikušā BEZVESTS.LV pārstāvji pievērsa uzmanību arī pilsētvides drošībai.
Sarunā ar “nra.lv” organizācijas pārstāve norādīja, ka jaunieši un ārvalstu tūristi var pat nenojaust, ka Rīgas centrā ir vietas, kur pietiek paiet dažus soļus sāņus no ierastā maršruta, lai tumsā nonāktu pie nenorobežotas ūdenstilpes. Viņasprāt, šādām vietām Latvijas galvaspilsētas centrā nevajadzētu būt.
BEZVESTS.LV pārstāvis Aleksandrs Faminskis rakstiskā atbildē “nra.lv” īpaši piemin vietu, kur tika atrasts Norvēģijas pilsonis.
“Piemēram, vieta, kur mūsu pēdējās meklēšanas laikā tika atrasts pazudušais Norvēģijas pilsonis, no cilvēka, kurš praktiski strādā uz ūdens, skatpunkta šķiet diezgan neparasta un liek aizdomāties par drošību.”
BEZVESTS.LV publicētajās meklēšanas darbu fotogrāfijās redzama labiekārtota divlīmeņu krastmala. Augšējo daļu norobežo metāla margas, bet apakšējais gājēju celiņš ved tieši gar ūdeni. Gar tā malu izvietoti atsevišķi lodveida akmens stabiņi, nevis nepārtraukts nožogojums.
Tur ir soliņi, bruģēts segums, taktilā vadjosla un apgaismes stabi. Viss izskatās pēc parastas pilsētas pastaigu vietas.
Par gājēju ceļa beigām brīdina vien neliela dzeltena zīme ar uzrakstu: “UZMANĪBU! GĀJĒJU CEĻŠ BEIDZAS”.
Zīme nav atsevišķi izgaismota. Uzraksts ir tikai latviešu valodā.
Cik labi šo brīdinājumu iespējams pamanīt tumsā? Un vai cilvēks, kurš pilsētu nepazīst, vispār sapratīs, ka dažu soļu attālumā ir atklāts ūdens, no kura izkļūt var būt ļoti grūti?
Šī nav nomaļa, pamesta teritorija. Tā ir labiekārtota pastaigu vieta pašā Rīgas centrā, kur cilvēki pārvietojas arī vakaros un naktīs.
2026. gada janvārī Rīgā atklāja atjaunoto Mūkusalas krasta promenādi. Vairāk nekā divu kilometru garumā nostiprināts Daugavas krasts, ierīkoti gājēju un velosipēdistu ceļi, jauns apgaismojums un atpūtas zonas.
Promenādē izveidotas arī vietas ar tiešu piekļuvi ūdenim - skatu platformas, laivu piestātnes un pontoni. Pašvaldība norāda, ka drošībai uzstādītas 52 glābšanas kāpnes un 13 glābšanas riņķi.
Taču vai visās Rīgas krastmalās cilvēks, kurš nejauši iekritis ūdenī, spētu atrast vietu, kur izkļūt krastā? Īpaši naktī, aukstumā un spēcīgas straumes apstākļos?
Aleksandrs Faminskis uzskata, ka iespējamās bīstamās vietas varētu apzināt arī bez sarežģītiem pētījumiem.
“Man šķiet, ka šeit pat nav obligāti jāsāk ar sarežģītu pētījumu. Var vienkārši izbraukt gar kanālu un krastmalām ar velosipēdu vai elektroskūteri un paskatīties uz šīm vietām ar parasta cilvēka acīm: kur nav norobežojumu, kur ir slikts apgaismojums, kur cilvēkam būtu grūti izkļūt no ūdens un kur tuvumā pēc nakts izklaides vietu apmeklējuma pārvietojas liela cilvēku plūsma.”
Viņš aicina pievērst lielāku uzmanību ne tikai pazudušo meklēšanai, bet arī nelaimes gadījumu novēršanai. Bīstamākajās vietās būtu vērts apsvērt papildu norobežojumus, labāku apgaismojumu, glābšanas kāpnes, ārkārtas palīdzības pogas un videonovērošanu.
Faminskis runā arī par gadījumiem, kad cilvēks ūdenī var būt nonācis pašnāvības mēģinājuma rezultātā. Viņa pieredzē šādas meklēšanas ir emocionāli īpaši smagas.
“Cilvēks var pieņemt lēmumu ļoti spēcīgu emociju iespaidā. Taču pēc tam, kad viņš jau ir nonācis ūdenī, viņam var vienkārši vairs nebūt iespējas atgriezties atpakaļ.”
Tieši tāpēc, viņaprāt, šādi drošības pasākumi var glābt dzīvību.
“Taču šādu jautājumu es noteikti uzdotu: ja kaut vienā gadījumā papildu kāpnes, kamera vai iespēja ātri izsaukt palīdzību dos cilvēkam iespēju izglābties, tad tas jau būs bijis tā vērts.”
Līdzīgas traģēdijas pētītas arī Amsterdamā — pilsētā, kuras centrā kanāli, tilti un krastmalas ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa.
2018. gadā žurnālā “Journal of Forensic and Legal Medicine” publicēts pētījums par nelaimes gadījumiem Amsterdamas ūdeņos no 2011. līdz 2015. gadam. Šajā periodā reģistrēti 515 slīkšanas gadījumi bez letāla iznākuma un 88 nāves gadījumi.
Pētījuma dati liecina, ka 82% noslīkušo bija vīrieši. Līdz 55% bojāgājušo atradās alkohola vai narkotisko vielu ietekmē. Savukārt Amsterdamas kanālu rajonā 67% noslīkušo nebija oficiāli pilsētas iedzīvotāji - viņu vidū bija gan tūristi, gan cilvēki bez pastāvīgas dzīvesvietas.
Pētījumā uzmanība pievērsta arī iespējām izkļūt no ūdens. Augstās kanālu krasta sienas var apgrūtināt cilvēka patstāvīgu izglābšanos, tāpēc pētnieki uzsvēra nepieciešamību uzlabot drošību vietās, kur negadījumi atkārtojas.
Pētījums: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/29772452/
Rīgā plašāku sabiedrības uzmanību parasti piesaista gadījumi, kad pazudušo sāk meklēt tuvinieki, draugi vai kolēģi. Tieši šādi stāsti nonāk ziņu virsrakstos.
Taču cik cilvēku Rīgas ūdeņos iet bojā, par kuriem plašāka sabiedrība tā arī neuzzina? Cik viņu vidū ir vientuļu cilvēku, ārvalstu viesu vai cilvēku bez pastāvīgas dzīvesvietas?
Kā “nra.lv” norādīja Valsts policija, atsevišķa statistika par šādām personu grupām netiek apkopota.
Arī kaimiņvalstīs tiek meklēti risinājumi drošības uzlabošanai pie pilsētas ūdenstilpēm.
2025. gada oktobrī Viļņā pie Neres upes un citām pilsētas ūdenstilpēm tika izvietoti 18 publiski pieejami glābšanas aprīkojuma komplekti. Tajos ietilpst glābšanas riņķi ar virvēm un citi palīglīdzekļi, kurus aculiecinieki var izmantot, lai palīdzētu cilvēkam, kurš iekritis ūdenī, vēl pirms glābēju ierašanās.
Glābšanas līdzekļi izvietoti arī pie tiltiem un zem tiem - vietās, kur palīdzība var būt nepieciešama īpaši ātri.
Par šo pasākumu ziņoja Lietuvas Ugunsdzēsības un glābšanas departaments.
Avots: https://pagd.lrv.lt/lt/naujienos/vilniuje-prie-vandens-telkiniu-irengtas-gelbejimo-priemones-RvU/
Rīgā glābšanas aprīkojums ir uzstādīts arī atjaunotajā Mūkusalas promenādē. Taču jautājums ir plašāks par vienu labiekārtotu krastmalu: vai glābšanas līdzekļi ir pietiekami pieejami arī citās vietās, kur cilvēki naktī var nonākt ūdenī?
Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Gita Gžibovska, atbildot uz “nra.lv” jautājumiem, skaidro, ka lielākā daļa bezvēsts pazudušo cilvēku Latvijā tiek atrasti dzīvi. Pazušanas iemesli ir dažādi - pieaugušie mēdz aizbraukt uz ārzemēm vai slēpties tepat Latvijā, cenšoties izvairīties no sadzīves problēmām, savukārt jaunieši nereti vēlas izbaudīt brīvību.
Gadījumos, kad pazudušos atrod mirušus, visbiežāk notikuši nelaimes gadījumi vai pašnāvības. Līdzīga aina vērojama arī Rīgas centrā.
Policija katru šādu gadījumu izmeklē, pārbaudot videonovērošanas kameru ierakstus, veicot ekspertīzes un iegūstot liecības.
“Nekāda tieša saistība mirušo personu atrašanas gadījumos Rīgas centrā nav konstatēta. Taču likumsakarīgi, ka pēc pastiprinātas alkoholisko dzērienu lietošanas Vecrīgas bāros risks ciest nelaimes gadījumos palielinās. Šādi nelaimes gadījumi biežāk notiek ar vīriešiem, jo vīrieši biežāk mēdz pārmērīgi lietot alkoholu un būt neapdomīgāki.”
Gžibovska arī norāda, ka Rīgas centrā reģistrēti pašnāvības gadījumi, cilvēkiem nolecot no tiltiem. Pēdējos gados bijuši arī daži gadījumi, kad to izdarījušas sievietes.
Valsts policija ikdienā sadarbojas ar pašvaldību un pašvaldības policiju. Informācija par bīstamām vietām, tostarp vietām, kur nepieciešamas videonovērošanas kameras vai citi drošības pasākumi, tiek nodota Rīgas valstspilsētas pašvaldības Civilās aizsardzības pārvaldei, kas lemj par nepieciešamo rīcību.
Policija nesaskata tiešu saistību starp šiem traģiskajiem gadījumiem, taču informāciju par bīstamām vietām nodod pašvaldībai. Kas notiek pēc tam - kādi drošības pasākumi tiek veikti un kur -, paliek atklāts jautājums.
Arī “bezvests.lv” pārstāvis Aleksandrs Faminskis uzsver, ka organizācijas uzdevums ir cilvēku meklēšana, nevis nāves cēloņu noteikšana. Viņa komanda meklēšanas darbu laikā nav novērojusi acīmredzamas pazīmes, kas ļautu runāt par vardarbību šādos gadījumos.
Tomēr Faminskis rosina izvērtēt, vai Rīgā ir konkrētas vietas, kur cilvēki ūdenī nonākuši atkārtoti. Šādam izvērtējumam būtu nepieciešami policijas dati par vairākiem gadiem.
Desmit gadu laikā Rīgā daudz kas ir mainījies. Krastmalas tiek atjaunotas, ierīkotas jaunas kāpnes, margas un apgaismojums. Taču cilvēki, kuri paši piedalās pazudušo meklēšanā, joprojām norāda uz vietām, kuru drošība rada jautājumus.
Kad pazūd cilvēks, pilsēta atkal mobilizējas. Policija meklē, brīvprātīgie pārmeklē upi un tās krastus, žurnālisti raksta par pazudušā pēdējām stundām. Seko diskusijas un paziņojumi. Pēc kāda laika ziņas pamazām pazūd no mediju dienaskārtības.
Un atkal pienāk rudens. Atkal agri satumst. Cilvēki atgriežas mājās no bāriem, satiekas ar draugiem, pastaigājas gar Daugavu. Un viņu priekšā atkal ir tās pašas pilsētas krastmalas.
