Latvijas Bankas vadlīnijas dabas daudzveidības sargāšanai tiek prezentētas kā praktisks instruments bankām. Lauksaimniecības organizācijas šo dokumentu sauc par zemas kvalitātes darbu un brīdina par riskiem kreditēšanai, eksportam un birokrātiskajam slogam. Zemnieku saeimas vērtējumā tiešais kaitējums nozarei var sasniegt Latvijai grūti iedomājamu mērogu – vismaz vienu miljardu eiro.
Dokumenta nosaukums ir “Vadlīnijas dabas daudzveidībai nelabvēlīgās un labvēlīgās saimnieciskās darbības identificēšanai”. Tā mērķis, kā norādīts anotācijā, ir palīdzēt kredītiestādēm noteikt, kuras klientu darbības var uzskatīt par dabas daudzveidībai labvēlīgām vai nelabvēlīgām. Dokumentā iekļauta lauksaimniecība, lopkopība, mežsaimniecība, enerģētika un būvniecība.
Formāli tas nav likums. Lauksaimniekam rīt neviens neaizliegs art zemi, ganīt lopus vai ņemt kredītu. Taču tieši šeit arī sākas problēma: dokuments tulko dabas aizsardzības kritērijus banku valodā. Saimniecībai tas vairs nav abstrakts strīds par bioloģisko daudzveidību, bet gan naudas jautājums: kā banka novērtēs klientu, kādas izziņas prasīs, kurš apmaksās pārbaudi un vai jaunā dokumenta punkti nepārvērtīsies par jaunu izdevumu sarakstu zemes, tehnikas un ganāmpulka īpašniekam.
Ja šāda veida dokumentus bankas sāks izmantot praksē, tas vissmagāk skars mazās un vidējās saimniecības. Lielajiem spēlētājiem ir vairāk administratīvo resursu: juristi, grāmatveži, konsultanti un pieredze darbā ar banku prasībām. Mazai saimniecībai tas pats prasību saraksts var nozīmēt nevis vēl vienu anketu, bet reālus papildu izdevumus.
Kāpēc Latvijas lauksaimnieki ir sašutuši par jauno centrālās bankas dokumentu? Lauksaimniecībā, tāpat kā citās ekonomikas jomās, katra jauna prasība ātri pārvēršas naudā. Mēslošanas līdzekļu jautājums pēc krīzes ap Hormuza šaurumu vairs nav tikai cenu jautājums, bet arī jautājums par pašu sēju: ko sēt, cik daudz mēslot, kad pirkt mēslojumu un vai vispār to iespējams nopirkt par cenu, pie kuras saimniecība neaiziet pa bankrota ceļu.
Tieši šajā situācijā Latvijas Banka piedāvā vadlīnijas, kurām jākļūst par orientieri komercbankām klientu vērtēšanā. Tas kļūst par vēl vienu papildu prasību saimniecībām, kuras jau tā darbojas izmaksu kāpuma, laikapstākļu un tirgus spiediena apstākļos.
Nozares nostāja
Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome (LOSP) jau ir aicinājusi Latvijas Banku pārstrādāt dokumentu, iesaistot lauksaimniecības nevalstiskās organizācijas, Zemkopības ministriju, Lauku atbalsta dienestu un citus nozares speciālistus. LOSP brīdina, ka šāda pieeja var ietekmēt finansējuma pieejamību, radīt jaunus nosacījumus kreditēšanas politikā, palielināt birokrātiju un mazināt Latvijas lauksaimnieku konkurētspēju.
Komentārā “nra.lv” Zemnieku saeimas ārpolitikas eksperts Valters Zelčs organizācijas vārdā pauda vēl asāku vērtējumu. Viņš norādīja, ka dokuments “absolūti neatbilst augsta līmeņa eksperta sniegumam” un drīzāk atgādina “vidēji labu pamatskolas zinātniski pētnieciskā darba nodevumu”. Zemnieku saeimas vērtējumā vadlīnijas pilnībā ignorē ekonomiskos un sociālos ilgtspējas aspektus, turklāt ievērojama daļa dokumentā iekļauto punktu vispār nav attiecināma uz dabas daudzveidību.
Zemnieku saeima uzskata, ka dokuments nav praktiski izmantojams instruments bankām. Organizācija norāda, ka tas ir pārpildīts ar nepilnībām, neizmērāmām vērtībām un kļūdām. Turklāt daļa kritēriju ir piesaistīta lauksaimnieku dalībai pašreizējās Lauku atbalsta dienesta ekoshēmās, lai gan pēc 2027. gada šādi pasākumi līdzšinējā veidā var vairs nepastāvēt.
Asākais vērtējums attiecas uz iespējamajām ekonomiskajām sekām. Zemnieku saeima norāda: modelējot vadlīniju potenciālo ietekmi uz Latvijas ekonomiku, var ātri nonākt pie secinājuma, ka gadījumā, ja visi Latvijas uzņēmēji vēlētos tām sekot, valsts eksports saruktu vismaz par vienu miljardu eiro. Organizācija tieši jautā, vai Latvijas Banka ir gatava likt savu vārdu zem šāda dokumenta bez jebkāda ietekmes novērtējuma uz ekonomiku.
Pļava ar vardēm lopbarības bāzes vietā?
Viens no punktiem, kas īpaši sanikno lauksaimniekus, attiecas uz lopkopību. Dokumentā intensīvāka ganīšana - vairāk nekā viena liellopu vienība uz hektāru - var tikt vērtēta kā dabas daudzveidībai nelabvēlīga. Zemnieku saeimā šādu loģiku vēl varētu saprast attiecībā uz bioloģiski vērtīgiem zālājiem. Taču dokuments to attiecina arī uz parastiem zālājiem, kuros īpašas dabas vērtības nav konstatētas, kā arī uz intensīvi sētiem lopbarības zālājiem.
Organizācija min vienkāršu piemēru: ja lauksaimnieks labā augsnē ir iesējis auzeņu, timotiņa un āboliņa maisījumu, šo zālāju kopj un mēslo, tajā var noganīt divas, trīs un pat četras liellopu vienības bez pārganīšanas riska. Ja šāds zālājs tiešām tiek pārganīts, lauksaimnieks to pārsēj. Tomēr Latvijas Bankas dokuments šo normālo saimniecisko procesu izslēdz. Dokuments paredz ļoti zemu ganīšanas slieksni un nešķiro bioloģiski vērtīgu dabisku pļavu, parastu zālāju un intensīvi sētu lopbarības platību. Rezultātā ražošanas prakse, kas lauksaimniekam ir normālas lopkopības sastāvdaļa, bankas vērtējumā var nonākt blakus nelabvēlīgai ietekmei uz dabas daudzveidību.
Rodas iespaids, ka labākā pļava jaunā dokumenta skatījumā ir nevis lopbarības bāze ganāmpulkam, bet gandrīz neskarta dabas teritorija — vēlams ar vardēm kā redzamu bioloģiskās daudzveidības marķieri. Kā pie šādas loģikas lauksaimniekiem vienlaikus nodrošināt valsts iedzīvotājus ar pārtiku, saglabāt lopkopību un uzturēt lauku ekonomiku, dokumentā netiek paskaidrots.
Dārgā “zaļā pareizība”
Ne mazāk interesanta ir dokumenta loģika attiecībā uz precīzo lauksaimniecību. Uz papīra viss izskatās saprātīgi: precīza mēslošanas līdzekļu un augu aizsardzības līdzekļu lietošana tiešām var samazināt slodzi uz augsni, ūdeņiem un vidi. Taču lauksaimniekam tā nav skaista frāze no vides metodikas, bet dārga tehnika, aprīkojums, programmatūra, lauku kartes, apmācība un serviss.
Rodas apburtais loks. Ja saimniecībai šādas tehnoloģijas jau ir, tā bankai izskatās “zaļāka”. Ja to nav, saimniecība riskē izskatīties sliktāk. Taču, lai šīs tehnoloģijas iegādātos, lauksaimniekam vajadzīgs kredīts.
Sanāk, ka pāreju uz precīzāku un videi saudzīgāku saimniekošanu dokuments aplūko nevis kā finansēšanas mērķi, bet gandrīz kā priekšnoteikumu labam bankas profilam. Galvenais jautājums: kurš apmaksās šo pāreju, pirms banka atzīs saimniecību par pietiekami “labvēlīgu” dabai?
Lielai saimniecībai tas var kļūt par kārtējo investīciju uzdevumu. Mazai vai vidējai - par reālu barjeru. Jo lauksaimniekam vajag ne tikai nopirkt tehniku, bet arī pierādīt bankai, ka tā atbilst dokumenta loģikai. Un tas atkal nozīmē dokumentus, pārbaudes, konsultantus un laiku.
Tā arī ir viena no galvenajām vadlīniju vājajām vietām: tās apraksta vēlamo saimniecības stāvokli, bet gandrīz neatbild uz jautājumu, kā saimniecībai līdz tam nonākt. Īpaši tad, ja nauda šai pārejai jāsaņem no tās pašas bankas, kura tagad vērtēs saimniecību pēc jauniem dabas aizsardzības kritērijiem.
Vēl viena problēma ir dokumenta vājā piesaiste Latvijas ainavai. Daļa kritēriju izskatās pārņemti no plašāka Eiropas konteksta, kur tie radīti daudz lielākiem, vienveidīgākiem un intensīvāk izmantotiem lauksaimniecības masīviem. Latvija nav ne Normandija, ne Bavārija. Šeit lauki vēsturiski ir daudz sadrumstalotāki, mežs bieži sākas turpat aiz lauka malas, bet dabas elementi daudzviet jau ir daļa no ainavas. Tas, kas Rietumeiropas lielajos monokultūru laukos var būt nepieciešama dabas atjaunošanas korekcija, Latvijas saimniecībā var kļūt par vēl vienu lauksaimnieciskās ražošanas platības zudumu - turklāt situācijā, kad īsts mežs, grāvis vai krūmāja josla atrodas dažu desmitu metru attālumā.
Pašapliecinājumi vai jauna maksas ekspertīze?
Nākamais problemātiskais bloks ir pašapliecinājumi. Dokuments daudzos gadījumos piedāvā paļauties uz paša klienta apliecinājumu. Pirmajā brīdī tas samazina birokrātiju: lauksaimnieks pats paziņo, ka izmanto vajadzīgās metodes vai tehnoloģijas. Taču praksē šāda shēma ātri pārvēršas par izvēli starp diviem sliktiem variantiem.
Ja banka pieņem pašapliecinājumu kā pietiekamu pierādījumu, visa bioloģiskās daudzveidības vērtēšana lielā mērā kļūst formāla. Klients uzrakstīja - banka pievienoja lietai. Ja savukārt banka nolemj, ka ar vienu apliecinājumu nepietiek, būs vajadzīgi speciālisti: agronomi, ekologi, mežsaimnieki, ārējie auditori, kartes, fotofiksācija, atzinumi un pārbaudes uz vietas - tā jau ir pavisam cita cena šim pasākumam.
Pašapliecinājums samazina administratīvo slogu tikai tik ilgi, kamēr tas tiek atzīts par pietiekamu. Ja aiz tā sāk sekot prasība pēc ekspertu apstiprinājuma, dokuments rada jaunu obligātās pārbaudes tirgu. Kurš maksās? Banka? Klients? Galu galā šādas izmaksas tāpat nonāks kredīta cenā, komisijās, pieteikuma izskatīšanas termiņos vai prasībās pēc plašākas dokumentu paketes.
Zemnieku saeima tieši brīdina: ja kāds mēģinās šīs vadlīnijas ieviest, tas novedīs pie būtiska birokrātijas pieauguma. Būs jādzenā informācija starp bankām un valsts iestādēm, klientiem būs jāraksta nepieciešamie pašapliecinājumi, bet kredītiestāžu pusē kādam tas viss būs jāapstrādā, jāvērtē un jāpieņem lēmumi. Pašlaik organizācija gan neuzskata to par tuvāko draudu tieši tāpēc, ka netic, ka tik zemas kvalitātes dokuments varētu tikt nopietni ņemts vērā.
Kur palikusi ekonomika?
Dokumentā gandrīz nav redzama atbilde uz galveno jautājumu: kā visas šīs prasības savienot reālā saimniecībā. Kā lauksaimniekam vienlaikus uzturēt pārtikas ražošanu, eksportu, kredītspēju, lopbarības bāzi, klimata noturību un vēl pierādīt bankai, ka katrs viņa saimnieciskās prakses punkts pietiekami labi izskatās no bioloģiskās daudzveidības viedokļa?
Kāpēc centrālās bankas dokuments tik viegli pārvērš sarežģītu saimniecisko realitāti tabulā ar atzīmēm “labvēlīgi” un “nelabvēlīgi”, neparādot, cik izmaksās atbilstība šai tabulai un kurš par to maksās.
LOSP prasa dokumentu pārstrādāt, iesaistot lauksaimniecības NVO, Zemkopības ministriju, Lauku atbalsta dienestu un citus nozares speciālistus. Zemnieku saeima komentārā “nra.lv” norāda, ka šādas vadlīnijas pašreizējā formā ir liekas. Organizācija skaidro, ka sarunās ar kredītiestādēm secināts: bankām ir savi kritēriji, un tās neapsver iespēju sekot šādam faktiski neizmantojamam dokumentam. Dokumenta galvenā vājā vieta ir tā, ka kritērijus, no kuriem daudzi jau ir strīdus raisoši Eiropas lauksaimniecības politikā, tiek piedāvāts pārcelt banku praksē bez pietiekamas pielāgošanas Latvijas realitātei, saimniecību struktūrai, zemes cenai, lopkopībai, eksportam, klimata spiedienam, mežsaimniecībai un jaunās ekspertīzes izmaksām.
Dokuments mēģina mācīt bankām redzēt dabu. Taču pagaidām tas pārāk vāji parāda, kā bankām redzēt saimniecību šajā dabā.
Dokuments tapis ar plaša ekspertu loka līdzdalību un balstās uz nopietnām starptautiskām pieejām dabas riskiem. Taču pareizas atsauces un spēcīgi vārdi dokumentu neglābj, ja praktiskajā daļā tas nešķiro bioloģiski vērtīgu zālāju un intensīvi sētu lopbarības platību, reālu ietekmi uz dabu un dalību ekoshēmā, ekoloģisku risku un normālu saimniecisko procesu.
