Visvairāk pret mežu izciršanu iebilstošie Saeimas deputāti, aicināti uz mežu iepazīties ar tur notiekošo, ņēma un no pasākuma izvairījās. Ap ciršanas noteikumu uzlabošanu saceltās publiskās diskusijas savā būtībā ir par koku veselības uzlabošanu, ko pašreizējie noteikumi neveicina — tā izriet no mežā notikušās profesionālās sanāksmes, uz kuru ieradās nozares speciālisti, zinātnieki un profesionālo organizāciju pārstāvji, bet ne uzaicinātie Saeimas deputāti.
Tā kā Latvijā visizplatītākos egļu mežus arvien vairāk pārņem astoņzobu mizgrauzis un citi kaitēkļi, Zemkopības ministrija aicina samazināt egļu zāģēšanas vecumu no 81 līdz 51 gadam, jo arvien lielāks egļu skaits nemaz nenodzīvo līdz tādam vecumam. Pie reizes plānots samazināt ciršanas vecumu arī dažiem citiem kokiem, bet nemainīt ozoliem un lapeglēm, to saglabājot 101 gada apmērā, kā arī osim, liepai, gobai, vīksnai un kļavai, kam tas paliks 81 gads.
Neapzinoties, ka jautājums vairāk attiecas uz mežu veselību un klimata pārmaiņu mazināšanu, vairākas grupas ir sākušas paust negatīvus viedokļus par pieteiktajām izmaiņām. Tas noveda pie arvien asākas vārdu pārmaiņas koalīcijas partneru — ZZS un “Progresīvo” — starpā, līdz zemkopības ministrs Armands Krauze izplatīja paziņojumu ar aicinājumu doties aplūkot dažādu vecumu mežu paveidus dabā un uzzināt, kas tos apdraud. Saeimas deputāti ne no vienas frakcijas uz piektdienas pasākumu neieradās.
Ciršanas vecuma maiņai, kā izrietēja no mežkopju teiktā, ir bēdīgs statistisks pamats. Ja kādā egļu mežā iemetas mizgrauzis, tad nekavējoties jāuzsāk sanitārā cirte un jāizzāģē inficētie koki, kamēr kukainis nav nolēmis nāvei pārējos. Šāda nepieciešamība diemžēl nozīmē, ka jau tagad vidējais egļu ciršanas vecums no vismaz 80 gadiem nokrities līdz 57, tātad plānotais samazinājums līdz 51 gadam izskatās loģisks. Mizgraužu sērga diemžēl tikai pastiprināsies, jo klimata izmaiņas ir izdevīgas šiem un citiem kaitēkļiem. Meža veselību apdraud arī ošiem, ozoliem un citām koku sugām bīstamas sērgas, tāpēc meža īpašniekiem (un Latvijā lielākais mežu īpašnieks ir valsts) vienmēr pašiem jāseko līdzi, vai nav jāizzāģē slimie koki.
Latvijā trešdaļa no mežiem ir tāda, kurā ir aizliegts veikt jebkādu zāģēšanu — šie meži domāti dabiskās bioloģiskās daudzveidības vairošanai. Bet visos pārējos ir jāievēro normatīvi. Meža stāvokli valstī regulāri mēra 16 tūkstošos punktu, kur katra izmērs ir pushektārs. Vienā no tādiem Zemkopības ministrijas meža departamenta direktors Dr. Āris Jansons demonstrēja tīšuprāt nekoptu ieplaku, par kuru konkrēti zināms, ka tajā ciršana pēdējo reizi noritējusi pirms 167 gadiem. “Šis skaitās egļu mežs, bet varat paši redzēt — egles te ir tikai dažas. Tādas te kādreiz augušas, sen nodzīvojušas savu laiku, vietā iesējušās tikai dažas, bet vietā saauguši krūmi, lapu koki, pamežs.” Viņš demonstrēja pētījumu kopsavilkumu, ka egle intensīvi aug līdz aptuveni 40 gadu vecumam, piesaistot ogļskābo gāzi no atmosfēras, līdz sasniedz maksimālo garumu. Ja koks iet bojā kaitēkļu, slimību, vētru, bebru uzpludināta purva utt. dēļ, tad sapūdams tas atbrīvo uzkrāto oglekli, tāpēc nekopts, slimīgs, kaitēkļu nomocīts mežs var izlaist gaisā lielāku daudzumu siltumnīcefektu gāzu nekā piesaistīt. Līdz ar to klimats ir pat lielāks ieguvējs no veselīgiem mežiem nekā to tiešais īpašnieks.
VAS “Latvijas valsts meži” vadošie speciālisti Dagnis Dubrovskis, Jānis Krūmiņš un Ģirts Abizārs atskatījās uz iemeslu, kāpēc valsts mežu platībās ir neproporcionāli lielas egļu platības: pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados padomju vadība lēma dubultot egļu stādījumus, jo plānoja lielu pieprasījumu pēc egles papīrmalkas. Bet realitātē izrādījās, ka jau deviņdesmitajos tieši Latvijā pēc tās kritās pieprasījums, un tagad sakarā ar vispārēju ekonomikas digitalizēšanos papīra izmantošana mazinās, bet kartonu iepakojumam labāk ražot no šķirotā iepakojuma un otrreizēji pārstrādājamās makulatūras. Tāpēc šīs mākslīgās plantācijas agri vai vēlu jāzāģē nost, jo mūsdienās ikviens dod priekšroku dabiskam mežam, nevis taisnās rindās sastādītai monokultūrai. Tāda patīk vienīgi mizgraužiem.
Uz citu īpatnību norādīja AS “Latvijas finieris” padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis: “Abi pasaules kari savulaik negatīvi ietekmēja mūsu mežus, jo tie gan tika nopostīti karadarbībā, gan tika pastiprināti izcirsti nākamajos desmit gados, jo bija jāatjauno karā nopostītās ēkas.” Mūsdienās Latvijas mežkopji jau tagad palīdz saviem ukraiņu kolēģiem ar zināšanām, kas palīdzēs atjaunot frontes līnijā nopostītos, izdedzinātos, ar spridzekļiem un lādiņiem piesārņotos aptuveni trīs miljonus hektāru.
Tradicionāli izmantošanai celtniecībā vajadzēja lielus, resnus baļķus, no kuriem iespējams izzāģēt milzīgas brusas. Šodien kokmateriāli tiek līmēti un stiķēti kopā, kas nozīmē, ka pēc ļoti resniem kokiem krīt pieprasījums. Mežinieku profesionālās organizācijas pārstāvošais Kristaps Klauss ziņoja: “Tagad tirgū vislielāko cenu piedāvā par baļķiem ar diametru 18 līdz 28 centimetriem. Bet, kad koks sasniedzis 80 vai 100 gadus, cena mazinās, jo tik vecam kokam, lai arī tas ir resnāks, ir lielāka iespējamība, ka tur jau var būt iekšā kaitēkļi, var būt ietrupējis sāns vai vidus, nomelnējušas nokaltušo zaru vietas. Tāpēc par 40 centimetru diametru cena būs zemāka nekā par 30 cm. Latvijas pārstrādātājiem vajag zāģbaļķus un finierklučus, nevis zemākas kvalitātes papīrmalku, kuru pie mums nemaz nepārstrādā. Mākslīgi liekot audzēt visus kokus ilgāk, samazinās to vērtība gan bioloģiski, gan saimnieciski.”
Uldis Biķis: “Lielus, resnus stumbrus grūtāk ir gan nozāģēt, gan izdabūt pie ceļa un izvest no meža, gan pēc tam pārkraut un izgrozīt uz iekārtām, lai sazāģētu. Tāpēc mēs dodam priekšroku ne tiem resnākajiem kokiem, jo uz dažām iekārtām baļķu kustība var sasniegt pat vairākus simtus metru minūtē.”
Nav nekāds noslēpums, ka aizvadīto simt gadu laikā mežu platības Latvijā vismaz dubultojušās, bet — tā kā mežs aug ne tikai uz sāniem, bet arī uz augšu — koksnes krāja palielinājusies pat 2,8 reizes. Tas notiek arī patlaban, un vidēji katru gadu ap 6000 hektāriem aizaug ar mežu. Vismaz 52% no Latvijas teritorijas tagad jau klāj meži. Aptuveni puse no tiem ir valsts vai pašvaldību īpašumā.
“Padomju laiku vienlaidus kailcirtes vairs nav populāras mūsdienās, tagad pārsvarā notiek kopšanas, izlases, sanitārās cirtes. Būtiski ir saprast: koka nozāģēšana nav atmežošana. Izcirsts klajums uzreiz sāk atjaunoties un ataugt, jau pēc gada izlīduši jaunie kociņi pat tad, ja tos speciāli nestāda. Atmežošana notiek vienīgi tad, ja nocirstā meža vietā uzbūvē ēkas, “Rail Baltica” trasi vai asfaltētu laukumu,” saka Āris Jansons.
Ministrs Armands Krauze ļāva runāt speciālistiem un pats izteicās maz: “Esmu agronoms un lauksaimnieks, bet ne mežkopis. Tāpēc izpētīju Skandināvijas praksi, un izrādās, ka tur mežu īpašnieki paši lielākoties var izlemt, kad un ko cirst. Ja Zviedrijā meža īpašnieks konstatē kaitēkļus, viņš par to paziņo ierēdnim un piecu dienu laikā var sākt sanitāro cirti bez nekādas atļaujas, ja vien nesaņem rakstisku aizliegumu to darīt. Bet ļaut nokaltušām, astoņzobu mizgrauža bojātām eglēm stāvēt, kamēr tās vējā nokrīt pāri ceļiem, elektrolīnijām un apdraud cilvēkus — to nevar saukt par zaļo politiku.”
Ko par to domā “Progresīvie”, uzzināt nebija iespējams, jo, kā jau minēts, tie mežā uz sarunu ar speciālistiem neieradās, lai arī izbraukums bija apzināti organizēts piektdienā, kad Saeimā nenotiek sēdes un deputātiem pieejams laiks tieši šādām darbībām. “Kamēr nav bijusi šī saruna, tā ir tāda vienpusēja iespītēšanās, un mums ir jānonāk pie kopsaucēja. Jo es ar vides organizācijām runāju, bet savukārt, kā es redzu, “Progresīvie” ar meža nozares organizācijām un profesionāļiem nevēlas runāt,” komentēja ministrs.
