Pieci montieri sarkanos kombinezonos, viens pacēlājs, trīsis un knaibles — ar to pietiek, lai nolikvidētu pēdējo fizisko Latvijas sasaisti ar Krievijas elektrotīkliem. Tomēr ceļš līdz šim kniebienam sācies pirms 15 gadiem.
Sestdien pusastoņos no rīta cilvēki sāk pulcēties pie VAS “Augstsprieguma Tīkls” (AST) apakšstacijas Rēzeknē. Pie vietējiem augstsprieguma elektrotīklu meistariem atbraukuši ne tikai Klimata un enerģētikas ministrijas cilvēki, AST vadītājs un bariņš ar žurnālistiem (zīmīgi — viņu vidū apmēram uz pusi Rīgas un ārzemju mediji, bet neviens no vietējiem Latgales laikrakstiem), kā arī trīs zemessargi katram gadījumam.
Pirmais moments ir vienīgās atlikušās 330 kilovoltu līnijas L-309 (faktiski tā sastāv no trim 110 kV līnijām, kas sakarinātas paralēli) noslēgšana Rēzeknes pusē, kura no šejienes iet uz Krieviju. Agrāk bijušas arī citas līnijas, kas savienojušas Latviju ar Baltkrieviju, taču tās jau iepriekš izvestas no ekspluatācijas ar pamatojumu “vajadzīgi remontdarbi” vai ko tamlīdzīgu. Tagad visi aukstumā uzmanīgi filmē, pa to laiku dispečers no sava siltā kabineta nospiež uz tastatūras vajadzīgo pogu. Sarkana svītra mazā lodziņā kļūst par zaļu aplīti — tas nozīmē, ka bīstamā strāva ir izslēgta, kļuvis droši strādāt ar vadiem. Kā arī to, ka Latvija atslēgusies no Krievijas elektrotīkliem.
Laiks intervijām un paziņojumiem — klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis skaidro, kā neatkarība no Krievijas elektrotīkliem nodrošinās Latvijas enerģētisko stabilitāti, nebūs vairs iespējas izmantot enerģētiku provokācijām. AST valdes priekšsēdētājs Rolands Irklis slavē savus darbiniekus, kas visu perfekti sagatavojuši. Atsaucoties uz aicinājumu “sniegt pēdējo interviju par elektrolīnijas noslēgšanu”, ministrs atsaucas ar vārdu spēli: “Cerams, ka tā nebūs pēdējā, bet gan noslēdzošā intervija!”
Par notiekošo visvairāk ir satriekts kāds Rietumu medijos strādājošs krievu TV operators, kuru darba devēji pirms divarpus gadiem evakuējuši no Krievijas un kurš joprojām nevar pierast pie latviešu vienkāršības: “Krievijā pirms ministra ierašanās visus žurnālistus sadzītu rindā, ļautu nofilmēt tikai viņa runu, bet jautājumus uzdot vispār nevarētu. Pie jums viss otrādi!” Nākamās pusstundas laikā viņš vispār paliek bez valodas, redzot, kā ministrs apspriežas ar elektrolīniju večiem, dzer kafiju un joko ar viņiem, kad visi savācas siltumā apakšstacijas kantora ēkā, jo ārā mīnusi kļūst veselībai nepatīkami.
Tad no kādām sāndurvīm pēkšņi izlien AST valdes priekšsēdētājs Rolands Irklis un paziņo: “Krievija savā pusē arī noslēguši strāvu! Lielākais pārsteigums šodien ir bijis tas, ka nav nekādi pārsteigumi.” Lai uzsāktu savienojuma demontāžu, ir vajadzīgs, lai Krievija tāpat savā pusē norautu lielo, sarkano slēdzi — atslēgšanās Rēzeknē neļautu kāpt stabā, ja līnija paliktu zem sprieguma no Pleskavas apgabala puses. Kāds elektriķis Melnim un Irklim atbild: “Šodien gan viss notiek zibenīgi — parasti, lai kādu līniju atslēgtu remontdarbu vajadzībām, bez trim stundām galā netiek!”
Atslēdzamā 330 kV līnija no Rēzeknes iet uz ziemeļiem, kur no Baltinavas uz augšu iet gandrīz paralēli robežai, tāpēc fiziskā demontāža notiek vietā, kur vadi pirmoreiz karājas pāri jaunuzbūvētajam robežas žogam — krietnus 15 kilometrus no vietas, kur līnija pilnībā ieiet Krievijā. Jau septiņos no rīta Lietuva atslēgusi vadus uz Baltkrieviju un Kaļiņingradas apgabalu, sekojusi Rēzekne, bet igauņi (nu protams!) ir palikuši pēdējie, strāvu savām līnijām uz Krievijas robežas atslēdzot deviņos. Netiek konstatēts pilnīgi neviens incidents vai grūtības elektroenerģijas lietotājiem.
Divi montieri iekāpj pacēlāja grozā, vispirms sazemē bez strāvas palikušos vadus, tad nokniebj cilpas, kuras savieno lielos, garos kabeļu posmus, karādamies zem izolatoriem. Ar to pietiek, lai strāva vairs nekad neplūstu no Latvijas uz Krieviju. “Pašu augstsprieguma līniju L-309 mēs nost nejauksim, jo vietējie atjaunojamo energoresursu ražotāji ziņo, ka viņiem būs nepieciešama jaudas aizvadīšana pie patērētājiem jau pēc dažiem gadiem,” amatpersonas stāsta. “Lielos gaisvadu posmus tāpat nav jēga noņemt — nevar jau viņi te pēc tam mētāties zemē.” Tiesa gan, pēc tam, kad montieri nolaiž zemē noņemtos vadu posmus, no kuriem tiek simboliski izkniebts gabals par piemiņu, kļūst redzams — resnie vadi ir no alumīnija. Tātad, ja tos mēģinātu noņemt un atstāt uz lauka kaut uz nakti, vienīgais jautājums būtu — tos no rīta varētu meklēt Balvu vai tomēr Kārsavas “Tolmetā”.
Tālākās 29 stundas ieplānots eksperiments, kurā Baltijas valstis pārbauda savu energotīklu drošumu, atslēdzoties no Krievijas, bet vēl nepievienojoties Eiropai. Tas vajadzīgs, lai pārbaudītu mūsu spējas pašiem uzturēt maiņstrāvas frekvenci 50 hercu apmērā: līdz šim to nodrošināja Krievija, kas bija viens no traucējošākajiem faktoriem, kāpēc atslēgšanās notikusi tikai tagad, gandrīz 35 gadus pēc neatkarības atjaunošanas balsojuma. Tests izrādījies reāli nopietns, jo BNS ziņo — vienā brīdī Lietuvā apstājusies strāvas ražošana Elektrēnos, bet Baltijas elektrotīkli, strādājot izolētas “salas” režīmā, priekšzīmīgi tiek galā ar pārbaudi. Tā beidzas svētdien 14:05, kad Baltijas valstu energosistēmas pilnībā sinhronizējas ar Poliju, Vāciju un pārējo Eiropu, ieskaitot Ukrainu: jau trīs gadus paradokss bija tāds, ka Ukraina sāka savu testu, eksperimentālā kārtā pieslēdzoties Eiropas maģistrālajām elektrolīnijām uz trim dienām vēl ilgi pirms Baltijas. Taču tieši tajā naktī, kad uzsāka pārbaudi, Krievija iebruka Ukrainā, tāpēc ukraiņi tā arī neatslēdzās no Eiropas elektrotīkliem pēc trīs dienu pārbaudes beigām.
Ministrs Kaspars Melnis ziņo, ka izmaksas kopumā 85% apmērā finansētas no Eiropas fondiem — dažiem darbiem līdzfinansējums bijis 75%, citiem visi 100%. Vēl paliek divu sinhrono kompensatoru būvniecības pabeigšana Ventspilī un Līksnā (par Grobiņas iekārtas nodošanu ekspluatācijā jau rakstījām), kā arī divu lielmēroga bateriju parku instalācija Tumē un Rēzeknē. Jau tagad pie daudziem Saules paneļu parkiem ir baterijas, kas uzkrāj enerģijas pārpalikumu dienā un atdod tīklā naktī; AST pagājušonedēļ ziņoja, ka pašreizējā to summārā kapacitāte būtu nodrošināt visu Latvijas patēriņu, ja kaut kāda iemesla dēļ nestrādātu neviena elektrostacija Baltijā. Tādas šobrīd tiek būvēti vēl: AST jau saņēmuši milzu bateriju iekārtas, kas tagad stāv apsnigušas, gaidot siltāku laiku uzstādīšanai. Bet kopumā plānošana atslēgumam no Krievijas sākusies jau 2009. gadā, kopš 2014. gada izbūvēts Kurzemes Loks, tad arī starpsavienojumi ar Igauniju, iekārtas Grobiņā utt. Kad darbus pabeigs, tie Baltijā kopumā būs izmaksājuši no 1,6 līdz 2 miljardiem eiro, taču pārvades tarifu tas īpaši neietekmēs, jo gandrīz visa ieguldītā nauda ir Eiropas dota, tāpēc tai nav jāatpelnas no lietotāju maksājumiem.
Pati atslēgšanās sestdiena un sekojošais autonomās darbības tests naktī un svētdien parādīja perfektu plānošanu un izpildījumu no mūsu speciālistu puses. Procesam bija jānotiek ziemā, jo tad ir vislielākā ģenerācija — TEC ražo strāvu vienlaikus ar siltumu lielpilsētām, darbojas arī visas koģenerācijas stacijas un, protams, HES kaskāde. Vienlaikus sestdienā un svētdienā nav parastais darbadienu patēriņa lēciens darbalaikā, kad rūpnīcas, iestādes un firmas gandrīz vai dubulto elektroenerģijas lietošanu, salīdzinot ar nakts stundām. Kā parāda AST grafiks, šajās divās dienās elektrības patēriņš Latvijā svārstījies ap 600 līdz 800 megavatiem, kamēr ražošana bijusi vidēji ap gigavatu vai pat virs tā, padarot Latviju par elektroenerģijas eksportētāju.
