Ja izvēlaties strādāt reisos uz Skandināviju, varat būt droši, ka darba nedēļa allaž sāksies sestdienā vai svētdienā, un tam ir savs iemesls. Arī šajā reizē izbraukšana no Rīgas sestdienas pēcpusdienā. Darbā gan jābūt agrāk, jo jāiekrauj un jānostiprina krava, jāsagatavo mašīna, mantas, dokumenti un viss pārējais... Kad viss ir beidzot ir gatavs ceļam, var doties uz Ventspils ostu.
Pēc kādām pāris stundām ceļā un reģistrācijas prāmju operatora birojā var stāties rindā uzbraukšanai uz klāja. Rindas garas. Tas ļauj izdarīt secinājumu par gana lielu pieprasījumu šim pakalpojumam. Secinājums apstiprinās, kad nonākam uz pēdējā vēl pilnībā neaizpildītā klāja. Vietas vairs nav daudz, bet pieredzējušie darbinieki ļoti veikli regulē katru kravas mašīnu tā, lai visi saspiestos iespējami kompaktāk un maksimāli izmantotu vietu uz klāja. Pirmā darba diena ar to arī noslēdzas. Braukšana vien pāris stundas, bet, pierēķinot klāt netipiski ilgo kraušanos, sagatavošanos reisam un arī tikšanu uz prāmja, beigās tāpat iznāk pilna darba diena. Ap pulksten 21 vakarā var izkāpt no mašīnas un doties uz savu kajīti. Par savu gan to īsti nosaukt nevar, jo askētiskā un mazā (mākleru valodā - mājīgā, praktiskā un funkcionālā) telpa jādala ar kādu citu nejauši trāpījušos kolēģi. Tomēr viss nepieciešamais tur ir. Gulta ar tīru veļu, duša, skapis. Nakšņošana ērtāka nekā mašīnā.
Patīkamākā daļa, protams, ir vakara noslēgums. Visiem bez izņēmuma kravas auto vadītajiem biļetes cenā iekļautas arī vakariņas lieliskajā prāmja virtuvē. Daudz visādu labumu, ko zviedru galda tradīcijās katrs var dabūt sev vēlamā daudzumā. Turklāt procesa gaitā atklāju - ja ņem visus pieejamos traukus - zupai, otrajam ēdienam, salātiem, desertam, kafijai un sulai - tie visi ļoti precīzi satilpst uz paplātes. Šis atklājums nāca ar ievērojamām grūtībām pēc tam to visu satilpināt vēderā, tomēr mazliet piepūles, un arī tas izdevās. Savukārt, lai neietu gulēt uzreiz pēc tādas pārēšanās, var doties uz bāru, veikaliņu vai uz kādu no atpūtas zonām, kur var ērti pasēdēt pie TV vai palasīt grāmatu.
Svētdiena - vieglā diena. Visa diena paredzēta tikai braukšanai, lai pirmdien agri no rīta jau būtu pirmajā izkraušanās adresē. Tikko kā pirmais saņēmējs sāks darbu, jau jābūt klāt. Tādēļ reisi uz Skandināviju sākas brīvdienās. Ja pirmā adrese ir turpat netālu no prāmja, var startēt svētdienā, bet ja attālums lielāks, tad sestdienā prāmis un svētdien jāstūrē.
Tā nu mierīgā garā, ar Zviedrijā maksimāli atļauto ātrumu 80 km/h, pa līkumainajiem, kalnainajiem un vietām apledojušajiem ceļiem svētdienā pievarēti aptuveni 400 kilometru un veiksmīgi nonākts stāvvietā, ko dispečers jau iepriekš sameklējis, iespējami tuvāk pirmajai piegādes adresei.
Pirmie iespaidi par darbu pozitīvi. Tikai stūrē un baudi skatus. Kalni, lejas, meži, pļavas, vietām arī klintis. Lai gan Skandināvijā esmu pirmoreiz, uzreiz skaidrs, ka sniegs tai piestāv. Brīžiem skati tā aizrauj, ka piemirstas sekot ceļam. Pozitīvi pārsteidz arī mierīgā satiksme. Mašīnu skaits uz vienu ceļa kilometru šķiet pat mazāks nekā Latvijā, kur nu vēl ar Rietumeiropu salīdzināt! Visas dienas garumā pat ēst negribas, tikai braucu un baudu.
Pauzē iemēģinu nesen iegādāto maltās kafijas pagatavošanas automātu, kas darbojas no mašīnas piepīpētāja. Kā izrādās, lētākie kafijas automāti darbojas apbrīnojami lēni. Sākumā biju pārliecināts, ka trāpījies brāķis, tomēr pēc kādām padsmit minūtēm tas sāka izdot aizdomīgas skaņas un kādā brīdī krūzē iepilēja pirmās kafijas piles. Vēl 10 minūtes, un jau bija kāda pustase. Standarta 45 minūšu pauzes tā vien pietika, lai pagatavotu kafiju, bet rezultāts labs. Mācība bija rokā, un vakarā visupirms slēdzu iekšā kafijas aparātu, tikai pēc tam pārējie darbiņi. Par vakariņām šoreiz jāgādā pašam. Kā jau visiem tālbraucējiem, protams, arī man ir līdzi mazā plītiņa un šis tas no traukiem, šis tas no makaroniem un konserviem. Brauciens plānots uz sešām dienām, tāpēc sevišķi lieli krājumi nav nepieciešami.
Eiropas tipa kravas mašīnas nereti tiek uzskatītas par suņu būdām salīdzinājumā ar tām, kas brauc pa ASV lielceļiem. Pirmkārt, ievērojami mazākas dzīvojamās telpas dēļ. Otrkārt, šeit ir tikai visnepieciešamākais. Šaurība un minimālisms. Tomēr pēc pirmās mašīnā pavadītās nakts saprotu, ka tik traki nemaz nav. Rūpīgi saplānojot, visām mantām vietas pietiek. Guļvieta šaura, bet ērta. Autonomā apsilde darbojas klusi un labi. Nemaz nav sliktāk par dīvānu mājās. Protams, ja mašīnā būtu TV, duša, virtuve un tamlīdzīgas ekstras, kā daudziem amerikāņu tālbraucējiem, dzīve būtu krietni komfortablāka, bet, no otras puses, būtu stipri sarežģītāk manevrēt pa Eiropas ceļiem ar ievērojami lielāku auto.
Izgulējies un enerģisks sāku trešo dienu. Plānā četras piegādes, un pa ceļam jāšķērso Norvēģijas robeža, līdz ar to jāpiestāj pie muitas. Darba daudz.
Raitā tempā izkrauta pirmā krava. Nosacīti, protams. Kravas iekraušana vai izkraušana no tenta piekabes patiesībā ir vesela procedūra. Tā kā šajā adresē rampas nav, jākrauj no sāna. Tas nozīmē, ka jāatāķē sānos esošās tenta siksnas un viss tenta blāķis jāaizvelk pietiekami tālu, lai tas netraucētu izkraušanai. Zem šī tenta vēl slēpjas pārbīdāmas vertikālas statnes, kurās salikti borta dēļi. Arī tas viss jānovāc un pēc izkraušanas jāsaliek atpakaļ. Tomēr, ja nedaudz iespringst, sanāk gana ātri. Tālāk dodamies uz pārsimt kilometru attālumā esošu golfa klubu, kur jāpiegādā metāla konstrukcijas.
“O, Latvija,” sagaida pirmais pretimnākošais darbinieks. Droši vien nav nekāds unikālais gadījums, ja Zviedrijā sastopi emigrējušos latviešus. Tomēr neko iepriecinošu viņš nepavēsta - tehnikas metāla konstrukcijas izkraušanai nav. Būs tikai vakarā. Līdz ar to jānīkst līdz vēlai pēcpusdienai gaidot. Protams, arī pārējās plānotās piegādes šajā dienā paspēt vairs nevarēs. Labākajā gadījumā izkraut šo, tad tikt līdz muitai uz robežas un nakšņot jau Norvēģijā kaut kur nākamās piegādes vietas tuvumā.
Rezultātā diena izvērtās ļoti gara, bet padarīts maz. Savā īsajā tālbraucēja pieredzē sapratu, ka tieši šādas dienas man visvairāk nepatīk. Kad esi agri cēlies ar domu daudz paspēt, tad visu dienas vidu neparedzētu iemeslu dēļ jānīkst, bet pēc tam līdz vēlam vakaram atkal jābrauc. Tas dienas vidus nav ne īsti darbs, ne atpūta. Vienīgi prieks bija satikt svešā zemē savējo un aprunāties.
Darba ziņā visgrūtākā diena. Vispirms atlikušās piegādes Norvēģijā. Šoreiz arī grozīšanās pa Oslo, kur jātiek cauri lielai daļai pilsētas. Katrā piegādes adresē apnicīgā piekabes sāna atvēršanas procedūra, jo tikai tā var tikt klāt kravas stiprināšanas siksnām un tās noņemt. Atkal sānu dēļi, tents un viss pārējais. Diezgan bieži uz izkraušanos ir rindas. Lielākos uzņēmumos kravu plūsma var būt visai ievērojama. Ja ierodies neveiksmīgā brīdī, var gadīties, ka stundas garumā jānoskatās, kā izkraujas vēl dažas mašīnas pirms tevis, līdz tiec pie rampas. Arī šajā dienā bez tā neiztika, bet, neskatoties uz to, dienas plāns tika izpildīts. Atlikušās kravas piegādātas, un vakarpusē uzkrauta krava atpakaļceļam.
Latvijā eksistē stereotips, ka visi mūsu meži tiek izzāģēti un pārdoti uz ārzemēm, turpretī igauņi, kā man izdevās noskaidrot, kokmateriālus importē no Zviedrijas. Biju pārsteigts, uzzinot, ka atpakaļ jādodas ar zāģmateriālu kravu. Grūti iztēloties, kā Zviedrijas kokmateriāli var būt ekonomiski izdevīgi, ņemot vērā darba algas atšķirību un papildu loģistiku? Lai vai kā, ierodos Zviedrijas pilsētā Grumsā kādu pusstundu pirms paredzētā laika, bet netieku iekšā. Kundze apsardzes postenī paskaidro, ka par uzkraušanu atbildīgie jau esot prom un būs tikai no rīta. Pēc saziņas ar dispečeru un skaidrošanās par e-pastiem, grafikiem, apstiprinājumiem un sazin ko vēl kundze apsardzes postenī ļauj man iebraukt teritorijā ar vārdiem: “Nu ja tur kādu atradīsi, tad mēģini pats sarunāt! Varbūt tevi vēl uzkraus.” Neizklausījās daudzsološi, bet ko gan man zaudēt. Gatera teritorija ir milzīga - kā vesels pilsētas mikrorajons, tomēr diezgan ātri nonāku kraušanās zonā. Neviena darbinieka nemanu, vienīgi dokumentu izsniegšanas būdiņā sastopu kundzi ļoti cienījamā vecumā, kura uz manu lūgumu uzkraut igauņiem paredzēto kravu atbild apstiprinoši un saka, lai tik taisot vaļā piekabes sānus.
Ātri sagatavoju visu kraušanai un jau kādas 20 minūtes gaidīju, bet no darbiniekiem ne miņas. Pat gaismas nedega nekur citur, izņemot sirmās kundzes mazo būdiņu. Vienubrīd pat uzmācās šaubas par to, vai kundze mani sapratusi pareizi un, iespējams, te arī būs jānakšņo. Dodos vēlreiz pie sirmās kundzes pārjautāt, kur tad tie darbinieki palikuši, uz ko viņa man atbild labā angļu valodā: “Es tikai gribēju pabeigt dzert kafiju, kamēr nav atdzisusi. Tūlīt viss būs!”
Liels bija mans pārsteigums, kad aptuveni 70 gadus vecā kundze iekāpa milzīgajā iekrāvējā un kādās 5-6 minūtēs uzkrāva ap 20 tonnām dēļu vairākos stāvos. Es knapi paspēju salikt apakšā starplikas un pārbīdīt piekabes tentu, lai neaizkavētu procesu. Tikai pēc tam sapratu, ka vajadzēja jau kraušanas procesā pāri kravai salikt stiprināšanas siksnas, jo tad tām varēja vieglāk tikt klāt. Diemžēl šajā brīdī krava ir gandrīz līdz piekabes jumtam. Nolēmu neaiztikt bīdāmo piekabes jumtu, bet, akrobātiskā manierē rāpojot pa šauro telpu, vienu pēc otras pārmetu stiprināšanas siksnas pāri kravai. Iespējams, process būtu bijis patīkamāks, ja plēvē iepakotie zāģmateriāli nebūtu apsniguši un apledojuši... Galu galā arī šis process bija pabeigts un varēju doties tālāk. Dienas noslēgumā jādodas maksimāli tuvāk ostai un jāatrod stāvvieta uz nakti. Liela bija mana sajūsma, kad stāvvietā atradu darbojošos dušu. Pēc pēdējām dienām to man dikti vajadzēja. Aizmigu pat bez vakariņām.
Kopumā diena izvērtās ļoti gara. Sapratu, ka ne vienmēr viss atkarīgs no kilometru daudzuma un piegāžu skaita. Visādas sīkas aizķeršanās un neskaidrības var prasīt ļoti daudz papildu laika, turklāt brīžiem izpaudās arī mans pieredzes trūkums.
Pēc pāris saspringtām dienām beidzot atkal vieglāka. Tajā ziņā, ka nav vairs nekas jāiekrauj vai jāizkrauj. Tik vien kā no rīta atveru piekabes sānu un pārvelku siksnas, jo krava ļoti augsta un arī diezgan smaga. Pēc tam visas dienas garumā tikai braukšana, un vakarā jau esmu uz klāja prāmim, kurš peldēs uz Paldiskiem Igaunijā. Darba laika izteiksmē arī šī diena tik un tā izvēršas no rīta līdz vakaram, bet noteikti nav tik nogurdinoša kā tad, kad ir piegādes. Atkal var vairāk pievērsties dabas skatiem un savām pārdomām.
Prāmis šoreiz mazāks. Atpūtas zona tikai viena un neliela, veikaliņš arī mazs, bet kajītes praktiski tādas pašas kā iepriekšējam prāmim. Gan vakariņas, gan brokastis garšīgas un pieejamas neierobežotā daudzumā. Pēc dažām dienām mašīnā, pārtiekot no makaroniem un konserviem, spēju daudz labāk novērtēt šādus labumus.
Ceturtdiena. Ap plkst. 8.00 no rīta braucu nost no prāmja netālu no Tallinas esošajā Paldisku ostā. Dienas plāna pirmais punkts - izkraut kokmateriālus Viljandi pilsētas tuvumā. Viss norit raiti - pāris stundas ceļā, un izkrauties sanāk ātri un bez rindām, bet krava no Igaunijas uz mājām jāsavāc turpat netālu. Šķiet, māju tuvums palīdz visam notikt ātrāk. Pavisam drīz arī krava uz Rīgu ir paņemta un priecīgs braucu māju virzienā. Šajā dienā ceļi daudzviet apledojuši, tādēļ braucu lēnāk, jo steigties īsti jēgas nav. Pēcpusdienā jau esmu Rīgā un izkraujos. Atliek nolikt mašīnu vietā, aizpildīt, sašķirot, pārbaudīt un nodot visus papīrus ofisa rūķiem un doties mājās.
Pēc pirmās nedēļas sapratu, ka darbs nav pats vieglākais, tomēr ir paveicams. Dzīvošana mašīnā nemaz nav apgrūtinoša, ja vien esi tam sagatavojies un mazliet pieradis. Lielākie trūkumi slēpjas pavisam citās niansēs. Pirmkārt, gandrīz neesi mājās. Protams, ar to rēķinies, jau sākot šo darbu, bet līdz galam izproti tikai procesā. Konkrētajā piemērā - izbraucu sestdienā, bet atgriezos nākamajā ceturtdienā, attiecīgi viena vai veiksmīgākajā gadījumā divas brīvas dienas un atkal pazūdi uz nedēļu. Līdz ar to pa visu mēnesi mājās iznāks būt vien dažas dienas. Ne velti ir tik daudz joku par tālbraucēju sievām, nodomāju es.
Skandināvu valstis atstāja pozitīvu iespaidu. Ne vien daba, kas tur, bez šaubām, ir apbrīnas vērta, bet arī cilvēki un kultūra, īpaši attiecībā uz ārišķībām. Ar to domājot skandināvu mierīgo mentalitāti un piezemētību sava statusa izrādīšanā. No vienas puses, nav nekāds noslēpums, ka Zviedrijā un Norvēģijā ir augstāks dzīves līmenis nekā pie mums, bet, neskatoties uz to, luksusa klases auto uz koplietošanas ceļiem tur tikpat kā nav. Arī trīsstāvu privātmājas kā Latvijas vidusmēra ierēdņiem kaut kur Jūrmalā sevišķi nemanu. Pa visām tur pavadītajām dienām neatminos redzējis nevienu BMW X6 vai tamlīdzīgu auto. Acīmredzot nav tiesa, ka mēs būtu nabagāki par zviedriem. Kas zina, varbūt tāpēc viņi nolēmuši pārdot mums atpakaļ mežus. Lai vismaz dažiem X6 sanāk. Tikai man, atklāti sakot, ir aizdomas, ka pēc šāda darījuma tieši Latvijā uzradīsies vēl vairāk BMW X6, lai cik tas dīvaini neizklausītos.
Pēc tam aizdevos otrajā reisā un guvu apstiprinājumu sava pirmā kajītes biedra teiktajam: “Sākumā būs interesanti, pēc tam apniks.” Un patiešām - otrais brauciens neko sevišķi neatšķīrās. Tie paši ceļi, tās pašas pilsētas un tādas pašas kravas. Pie dabas pierodi, un tā vairs neizsauc tādu sajūsmu, bet darbs jau kļūst pierastāks un vairs neko jaunu neiemācies, tikai strādā un pelni naudiņu. Naudiņa gan iznāk nedaudz lielāka nekā strādājot līdzīgu darbu Latvijā, bet, manuprāt, neatsver ilgstošo un regulāro prombūtni. Tas gan katram jāvērtē un jāsaprot pašam.
