Iedzīvotāju paradumu maiņa, konkurence un vispārējā digitalizācija, kā arī mežonīgas svārstības pārrobežu pasta pakalpojumu sniegšanā Krievijas agresijas dēļ nozīmē grūtus laikus “Latvijas pastam”. Citās Eiropas valstīs šādos grūtos brīžos efektīvais risinājums bijusi valstij piederošā pasta privatizācija.
Ne tikai britu “Royal Mail”, bet arī Austrijas, Ungārijas, Nīderlandes, Maltas, Portugāles nacionālie pasti un pat ikvienam zināmie “Deutsche Post” un DHL tīkli — tie visi savulaik, saskaroties ar grūtībām, dažādās iepriekšējās desmitgadēs ir tikuši privatizēti, nonākuši privātās rokās un atguvuši izaugsmi. Pašreizējā vairāku ilgstošu nelabvēlīgo apstākļu sakritība nozīmē, ka “Latvijas pasts” nonācis grūtos ūdeņos, turklāt absolūti ne savas vainas dēļ.
“Latvijas pasta” apgrozījums pēdējos trīs gados turējies virs 100 miljoniem eiro, uzrādot peļņu no pusmiljona līdz vairākiem miljoniem, kas valsts uzņēmumam ir respektējams rezultāts, ņemot vērā faktu, ka obligāto pamatpakalpojumu sniegšana iedzīvotājiem nes zaudējumus, savukārt komerciālo sūtījumu piegādes nozarē valda mežonīga konkurence dažādu kurjerpastu un pakomātu tīklu starpā. Salīdzinājumam: 2022. gadā “Latvijas pasts” apgrozīja 100 miljonus un uzrādīja 2,21 miljona eiro peļņu, savukārt Igaunijā (ar ko mums tik ļoti patīk salīdzināties — jo īpaši tad, ja salīdzinājums sanāk mums par sliktu) savā mājas tirgū “Omniva” apgrozīja 122,9 miljonus eiro, nopelnot 25,4 miljonus. Taču šo peļņu lielākoties veidoja e-komercijas un mazumtirdzniecības maksājumu uzņēmuma “Maksekeskus” akciju pārdošanas darījums “Luminor” bankai — bez šāda vienreizējā darījuma “Omnivai” savā mājas tirgū apgrozījums un peļņa ir salīdzināma ar “Latvijas pastu”.
Diemžēl šis gads, kā var noprast no patlaban publicētajiem datiem, “Latvijas pastam” vairs nebūs tik sekmīgs. Šogad deviņos mēnešos apgrozījums bija 70,14 miljoni eiro, kas ir par nepilniem 10 miljoniem mazāk nekā attiecīgajā periodā gadu iepriekš, kā arī valsts uzņēmums reģistrējis zaudējumus nepilnu 750 tūkstošu apmērā pretstatā peļņai gadu iepriekš. Griezums pa dažādiem pakalpojumu veidiem parāda, kā tas notiek sabiedrības vajadzību izmaiņu dēļ: ieņēmumi no universālā pasta pakalpojuma (obligātā vēstuļu, korespondences, paziņojumu un sīkpaku piegāde, kas valstij jānodrošina visā teritorijā) šogad deviņos mēnešos veidoja 26,96 miljonus eiro, kas ir par 3,4% mazāk nekā pērn. Tas nozīmē, ka cilvēki un uzņēmumi arvien vairāk digitalizē visu veidu korespondenci, lieto e-parakstu utt., tāpat firmas mazāk apmaksā tādas nevajadzīgas lietas kā neadresēti krītpapīra reklāmas bukleti pastkastītēs utt. Ieņēmumi no eksprespasta nokritušies par piektdaļu līdz nepilniem sešiem miljoniem eiro, kas ir saprotami, jo ar katru gadu pieaug iespējas nosūtīt preces un mantas caur dažādiem pakomātu tīkliem.
Grūti laiki pienākuši tranzīta pakalpojumiem, kas bija viens no “Latvijas pasta” veiksmes stāstiem pēdējos gados — Mārupē ieradās kravas lidmašīnas ar Ķīnas e-komercijas platformās noformētajiem pasūtījumiem, kas pie mums tika atmuitoti un tad izsūtīti tālāk uz citām Eiropas valstīm. Tagad, kad ievedmuita, PVN un apstrādes maksa šādām ķīniešu paciņām jāmaksā jau no pirmā eiro, sūtījumu straumes samazinās. Sūtījumi Krievijas un Baltkrievijas virzienā arī kritušies gan sankciju dēļ, gan vispārējās kulturālās attieksmes maiņas dēļ — ar agresorvalsti saziņu pēc iespējas neuzturēt nekādu, kur nu vēl darījumu un sūtījumu kontaktus. Līdz ar to “Latvijas pasta” ieņēmumi no tranzīta pakalpojumiem veidoja 20,67 miljonus eiro, kas ir par 20,9% mazāk.
Šādos apstākļos “Latvijas pasts” gribētu, lai vislētākā vienkāršā iekšzemes vēstule svarā līdz 20 gramiem maksātu jau 2,25 eiro (pašreizējā 1,65 eiro vietā). Tādā veidā vienkārša divu lappušu dokumenta vai apsveikuma kartītes nosūtīšana izmaksās četrarpus reizes vairāk nekā pirms gadiem pieciem, kad ilgākus gadus tarifs turējās 50 centu līmenī. Agri vai vēlu, bet pieaugs arī citu pakalpojumu maksa — iekšzemes un ārzemju sūtījumiem, jo pēdējo gadu inflācijas rezultātā tieši to pašu dara arī citu valstu pasti.
Medijiem arvien vairāk digitalizējoties, ar katru gadu sarūk iznēsājamo preses eksemplāru skaits, turklāt pēdējos gados lasītāji priekšroku dod nedēļas un mēneša žurnāliem, ne ikdienas presei. Šogad pirmajos deviņos mēnešos pasta ieņēmumi no preses pakalpojumiem (abonementu noformēšana, preses piegāde, eksemplāru mazumtirdzniecība pasta nodaļās) bija tikai 6,47 miljoni eiro, kas ir par 6,1% mazāk nekā gadu iepriekš, bet kopumā vairs veido tikai nepilnu desmitdaļu no visiem pasta sniegtajiem pakalpojumiem. Tas notiek tāpēc, ka drukātās preses lasītāji tagad dod priekšroku retākiem, bet kvalitatīvākiem un dārgākiem izdevumiem — to parāda, piemēram, “Vakara Ziņu” transformēšanās iepriekšējās krīzes laikā no ikdienas laikraksta par “Brīvdienu žurnālu Vakara Ziņas”, kam pirms pieciem gadiem sekoja “Dienas Bizness”, kļūstot no avīzes par glancēto žurnālu: iznākot reizi nedēļā, toties daudz biezāka žurnāla formātā, pasūtītāju skaits abiem patiesībā pieauga, tāpat kā pārdošana mazumtirdzniecībā.
Tipisks reģionālais laikraksts arī vairs neiznāk trīs līdz piecas reizes nedēļā, bet gan otrdienās un piektdienās, tāpat kļūst biezāks, tomēr šajā segmentā vērojams neapturams kritums: katru gadu reģionālās preses kopējā tirāža samazinās par vidēji 12% pret iepriekšējo gadu, pazūd viena vai divas redakcijas, savukārt atlikušajām rajonu avīzēm vidējais pasūtītāju skaits parasti ir ap 1500 līdz 2000, kam jāpieskaita nepilni 1000 eksemplāri pārdošanai mazumtirdzniecībā. Īsti pelnošs preses bizness pamatā saglabājas sieviešu žurnālu, dārzkopības un citu tematisko žurnālu lauciņā.
Tieši drukātās preses piegādē, ko finansiāli atbalsta valsts, ir vissarežģītākie tarifi. Preses piegāde abonentam vispirms maksā 55 centus par vienu eksemplāru, kam no nākamā gada vajadzētu pieaugt līdz 68 centiem. Bet, tā kā avīzei un žurnālam ir katram citāds svars, tad par katru piegādāto kilogramu papildus jāpiemaksā 1,20 eiro, kam būtu jāpieaug līdz 1,46 eiro. Tas nozīmē, ka šobrīd par viena “Brīvdienu žurnāla Vakara Ziņas” eksemplāra aiznešanu līdz pastkastītei “Latvijas pasts” saņem vidēji 64 centus, bet par LU Astronomijas institūta žurnālu “Zvaigžņotā Debess” — ap 72 centiem (ja tarifi pieaugs, kā plānots, nākamgad tie būs attiecīgi 79 un 88 centi).
Tomēr, tā kā valsts atbalsta kvalitatīvos medijus, katru gadu valsts sedz pasta zaudējumus no abonētās preses piegādes, tāpēc viena eksemplāra piegādes fiksētā maksa ir tikai 15 centi, kas var pieaugt līdz 18 centiem. Šo atbalstu valsts nedod redakcijām, bet faktiski tas aiziet lauku pastnieku algām un tādā veidā nodrošina, ka valstī esošie nelasītāji pabalsta tos, kas lasa. Turpretī, ja tāda atbalsta nebūtu, tad gandrīz visas rajonu avīzes varētu vērties ciet — paliktu labākajā gadījumā “Kurzemes Vārds” un “Ventas Balss”, kam ir iepriekšēja pieredze ar savu pastnieku nodarbināšanu.
Starp visiem pareizajiem lēmumiem, ko “Latvijas pasts” pieņēmis aizvadītajās divās desmitgadēs (sava pakomātu tīkla veidošana, tranzītkravu piesaistīšana un apstrāde, jauna šķirotava pie lidostas, pasta nodaļu izvietošana lielveikalos, darbinieku algu paaugstināšana, atbrīvošanās no nelikvīdajiem nekustamajiem īpašumiem utt.), ir viens, kurš izrādījies nepareizs. Savulaik pastāvēja A un B klases sūtījumi, no kuriem pirmie maksāja nedaudz dārgāk, bet tika piegādāti nākamajā darba dienā, savukārt B klase maksāja lētāk un gāja ilgāk. Ar B klasi varēja nosūtīt dažādas nesteidzamas lietas — grāmatas, mūzikas ierakstus, ne uzreiz nepieciešamus dokumentus utt., bet uz ārzemēm varēja sūtīt pasta M-maisus svarā līdz 5, 10, 15 un 20 kilogramiem, kas gāja lēni, toties veidoja vislabāko cenas attiecību pret nosūtāmo kilogramu.
2019./2020. gada mijā tika likvidēti visi lētākie B klases sūtījumi, bandroles un jebkāda veida sīkpakas vai maisi neatkarīgi no to svara. Šī rīcība pamatojās uz ieskatu, ka klientam nepieciešama nekavējoša nosūtīšana un saņemšana nākamajā dienā Latvijā un pāris nedēļu laikā citur pasaulē, ka cilvēki būs gatavi maksāt vairāk par ātrumu — un daudzos gadījumos izrādījies pretēji: tagad cilvēki drīzāk pagaidīs sūtījumu, ja tas nāk caur pakomātu ilgāk, taču lētāk. Lai pārdotu lielāku pakalpojumu apjomu tādiem nosūtītājiem, kuru precēm, mantām vai dokumentiem nav nepieciešams ātrums, būtu jāatjauno lēnu, bet lētu nosūtīšanas iespēju saraksts ar neierakstītām bandrolēm, sīkpakām un lielajiem M-maisiem.
Vēl viena dīvainība pašreizējos pakalpojumos ir operatoru rīcība ar neierakstītiem sūtījumiem. Patlaban pasta nodaļā nelielam sūtījumam palikušas tikai trīs iespējas, starp kurām izvēlēties: vēstule ar dokumentiem (līdz 2 kg), vēstule ar sīkiem priekšmetiem (līdz 2 kg), paka (līdz 30 kg, bet dārga). Ja mēģināsiet nosūtīt lētākā varianta neierakstīto, neizsekojamo vēstuli uz ārzemēm, operatore vienalga ierakstīs sistēmā nosūtītāja un saņēmēja datus, tad uzlīmēs kaut kādu svītrkodu, kuru izsekot… nevar. Tiks patērētas minūtes piecas, lai sistēmā ievadītu personas datus, kurus sistēma pēc tam nesaglabā un neizmanto.
Universālā pasta pakalpojuma sniegšana ar valsts dotācijas palīdzību tiek uzticēta uz piecu gadu termiņu, pašreizējais vēl ilgs divus gadus. Teorētiski nav neiespējams scenārijs, kurā kāds no privātajiem tirgus dalībniekiem uzvar nākamajā reizē. Lai risinātu efektivitātes, attīstības un konkurētspējas jautājumus, mūsu valstij nekas netraucē izpētīt “Royal Mail”, “Deutsche Post” un DHL, Austrijas un Nīderlandes pastu pieredzi un domāt par “Latvijas pasta” privatizācijas iespējām. Piemēram, privātuzņēmums pasta nodaļu slēgšanas vietā varētu bez ierobežojumiem vienoties ar veikalniekiem un citiem pakalpojumu sniedzējiem visā valstī, ka tie savos pagastos un ciemos sniegs vienlaikus arī pasta pakalpojumus — valsts uzņēmumam turpretī jāievēro daudz striktāki normatīvie akti, kas lielākoties neļauj ātri noslēgt šādus līgumus. Tāda rīcība ļautu ietaupīt uz izmaksu samazināšanu, nevis liktu ik pēc pāris gadiem nopietni celt tarifus.
