Tieslietu ministrija atteikusi “Neatkarīgo” iepazīstināt ar vairāk nekā pirms 20 gadiem – 2004. gadā pavasarī – veikto “Lattelekom” mierizlīguma izvērtējumu, kas bija noslepenots vispirms uz 10 gadiem un pēc tam vēl uz pieciem gadiem. Turklāt TM norāda, ka atteikumu tiesā pārsūdzēt nevar.
Šis atteikums apliecina, ka ar žurnālistiskiem līdzekļiem nav iespējams tikt klāt šim šobrīd gana aktuālajam dokumentam, kura aktualitāti apliecina dažādu līmeņu sarunas un spriešana par Latvijas lielo telekomunikāciju uzņēmumu nākotni, kā arī augstu valsts amatpersonu izteikumi, ka “Tet” (iepriekš “Lattelekom”) un LMT skandināvu akcionāri (faktiski tie paši, ar kuriem 2004. gadā tika slēgts minētais mierizlīgums!) bremzē ieguldījumus militārajā rūpniecībā un inovācijās.
Bet tas, protams, ir mazākais, ko var secināt no šā atteikuma.
Daudz nopietnāk ir tas, ka TM atteikums ļauj izteikt ticamu pieņēmumu - minētajā dokumentā ir kaut kas tik politiski sensitīvs, ka tam slepenību nevar noņemt pat pēc vairāk nekā 20 gadiem!
Tāpat TM atteikums spilgti apliecina, ka pilnīgi deklaratīvs un “acis aizmālējošs” ir likuma “Par valsts noslēpumu” 8. pants - “Valsts noslēpuma slepenības saglabāšanas termiņi”. Šajā pantā ir reglamentēts, uz cik gadiem drīkst noteikt slepenību katrai valsts noslēpuma kategorijai (piemēram, konfidenciālai informācijai — uz pieciem gadiem, slepenai informācijai — uz desmit gadiem utt.), bet “pirms attiecīgās informācijas slepenības termiņa beigām institūcija, kura to ir klasificējusi, lemj par jauna slepenības termiņa noteikšanu vai informācijas deklasificēšanu” un tad “tā kļūst pieejama sabiedrībai”.
Bet pats būtiskākais: 2004. gadā toreizējās Latvijas valdības noslēgtais mierizlīgums ar skandināvu “TeliaSonera” (tā tolaik sauca “Lattelekom” ārvalstu akcionāra “mātes” kompāniju) ir pamatu pamats pašreizējās Latvijas valdības grūtībām īstenot savas intereses, jo mierizlīgums tika noslēgts tādā veidā, ka tika saglabāts skandināvu diktāts Latvijas telekomunikāciju flagmaņos “Lattelekom” un LMT, kaut gan tobrīd bija reālas iespējas šo diktātu pārtraukt. Latvijas valsts līdz 2004. gada mierizlīguma noslēgšanai ar skandināvu akcionāru (nosaukums nedaudz mainījies, bet būtība - ne) tiesājās faktiski par to, ka skandināvu akcionārs bremzēja Latvijas telekomunikāciju modernizāciju (lasi - Latvijas tautsaimniecības modernizāciju), dažādos veidos izņemot peļņu no uzņēmumiem, bet neieguldot to modernizācijā.
Tātad tā laika tiesāšanās pēc būtības bija par to pašu, par ko tagad tiek spriests visaugstākajā līmenī!
Lai pamatotu, kāpēc “Neatkarīgajai” šādi secinājumi, īsumā jāatgādina, kas ir 2004. gadā noslēgtais “Lattelekom” mierizlīgums un kāpēc gan šis darījums ir pamatu pamats pašreizējām Latvijas valsts grūtībām īstenot savas intereses uzņēmumos “Tet” un LMT, kaut gan abos uzņēmumos Latvijas valstij pastarpināti pieder kontrolpakete (t.i., matemātiski Latvijas valsts var pārbalsot skandināvus abos uzņēmumos - protams, ja kaut kas specifisks nav noteikts kādos konfidenciālos akcionāru līgumos).
Lietas būtība - 2001. gadā tika veikti grozījumi Latvijas likumos, jo Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) un Eiropas Savienības (ES) normatīvi prasīja monopola izbeigšanu telekomunikāciju nozarē. Attiecīgi, iepriekš likumā līdz 2013. gadam noteiktais “Lattelekom” monopols telekomunikāciju fiksētajos tīklos tika saīsināts par 10 gadiem - līdz 2003. gada 1. janvārim.
Tomēr “Lattelekom” monopols bija noteikts ne tikai Latvijas likumā “Par telekomunikācijām”, bet arī t.s. “Lattelekom” “jumta līgumā”, kuru 1993. gadā Latvijas valdība noslēdza ar ārvalstu akcionāru “Tilts Communications”. Ar “jumta līgumu” ārvalstniekiem tika nodoti ne tikai 49% “Lattelekom” kapitāla daļu, bet arī pilnīga uzņēmuma vadība, kā arī solīts nodrošināt “Lattelekom” monopolu fiksētajos tīklos līdz 2013. gadam.
Savukārt ārvalstnieki pretī solīja telekomunikāciju tīkla modernizāciju, pāreju uz jaunām ciparu tehnoloģijām, telefona sakaru nodrošināšanu arī tur, kur padomju laikos par to pat nesapņoja, jaunu darba vietu radīšanu telekomunikāciju aparatūru ražojošos uzņēmumos (t.i., jaunas izredzes faktiski izputējušajiem rūpniecības flagmaņiem VEF un “Alfa”) un vēl šo to.
“Jumta līgumā” tika arī solīts, ka “Lattelekom” varēs iegūt vēl 24,5% LMT daļu, kuras pirms tam Privatizācijas aģentūra faktiski atņēma VEF (kaut kādas smieklīgas naudas jau tika samaksātas…) un nodeva skandināviem. Ja šis “jumta līguma” punkts tiktu izpildīts, tad Latvijas valsts pozīcijas LMT kapitālā šobrīd būtu neapstrīdamas un nevajadzētu sūdzēties, ka skandināvu akcionārs bremzē Latvijas valsts interešu īstenošanu.
Ignorējot to, ka monopola atcelšanu prasīja ES un PTO (Latvijas valstij šo prasību neievēršana draudēja ar sankcijām), ārvalstnieki Latvijas valstij prasīja saistību izpildi. Balstoties uz “Lattelekom” “jumta līgumu”, ārvalstnieki (konkrēti - “Tilts Communications” tālaika “mātes” kompānija somu “Sonera”) par monopola termiņa samazināšanu iesūdzēja Latvijas valsti Stokholmas arbitrāžā. Prasības summa - 65 miljoni latu.
Tomēr, atgādinot par Latvijas valsts apņemšanos saglabāt “Lattelekom” monopolu (kas patiesībā tobrīd jau bija vairāk deklaratīvs, jo uzvaras gājienu jau bija sākuši mobilie sakari) līdz 2013. gadam, ārvalstnieki, šķiet, bija piemirsuši par savām “jumta līgumā” fiksētajām saistībām - apņemšanos modernizēt Latvijas telekomunikācijas. “Lattelekom” ārvalstu akcionārs nebija pildījis šīs saistības, jo ārpus pilsētām reti kur bija telefona sakari.
Latvijas valsts sāka nopietni gatavoties arbitrāžas tiesvedībai Stokholmā. Tika nolīgti advokāti - globālā juridiskā firma “Clifford Chance” (galvenais birojs Apvienotajā Karalistē, gada apgrozījums vairāki miljardi) un pašmāju advokātu birojs “Lejiņš, Torgāns un Vonsovičs”. Nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā: advokātiem par pakalpojumiem tika samaksāta galvu reibinoša summa - 16 miljoni latu -, kas ar mierizlīguma noslēgšanu Latvijas valstij izkūpēja gaisā.
Latvijas izredzes tiesvedībā bija ļoti labas - tika sastādīta un arbitrāžas tiesā iesniegta pretprasība par 599,5 miljoniem latu.
Pavisam bija astoņas pretprasības. Piemēram, tā vietā, lai pildītu “jumta līguma” nosacījumus un ieguldītu naudu telekomunikāciju tīkla modernizācijā, “TeliaSonera” no “Lattelekom” izņēma neformālas “dividendes” dažādu maksājumu veidā un aparatūras iepirkumos, ko slēpa no Latvijas puses.
“Lattelekom” ārvalstu akcionārs par darbu izpildi spiedis slēgt līgumus ar skandināvu firmām, ignorējot Latvijas uzņēmumus - tas bija “jumta līguma” pārkāpums.
Piemēram, bijušais VEF prezidents Edvīns Laucis tiesai liecinājis, ka skandināvu solījumu nepildīšanas dēļ VEF nav izveidotas 300 darba vietas, kas bija ieplānotas, lai ar modernu sakaru tehniku nodrošinātu tieši "Lattelekom". Kā zināms, kompetences minētajā nozarē latvju strādniekiem un inženieriem netrūka. No E. Lauča un arī bijušā premjera Valda Birkava liecībām izrietēja, ka tieši sakarā ar skandināvu nevēlēšanos pildīt šo “jumta līguma” punktu bankrotējis flagmanis VEF. Tas bija “jumta līguma” pārkāpums no ārvalstu akcionāra puses.
Visi šie fakti nāca gaismā tiesvedības procesā.
Tomēr paralēli tiesvedībai abas puses mēģināja panākt mierizlīgumu. Eināra Repšes valdības laikā izveidotajā “Lattelekom” mierizlīguma darba grupā pilnībā dominēja partijas “Jaunais laiks” viedoklis. No “Jaunā laika” darba grupā darbojās pats E. Repše, viņa padomnieks Viesturs Šutko, tieslietu ministrs Aivars Aksenoks un pašās beigās arī ekonomikas ministra vietas izpildītājs Ivars Gaters. Vienīgais citas partijas - TB/LNNK - pārstāvis bija satiksmes ministrs Roberts Zīle. Tomēr viņš publiski neslēpa, ka darba grupā esot atstumts no lemšanas. Roberts Zīle publiski arī pauda, ka neparakstīs mierizlīgumu, un, nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā, mierizlīguma parakstīšanas dienā faktiski demonstratīvi devās komandējumā tā patālāk ārpus Latvijas.
Viss ar “Lattelekom” tiesvedību saistītais bija ļoti slepens un tika izlemts ļoti šaurā lokā - pašās beigās droši vien partijas “Jaunais laiks” reālo lēmēju tikšanās vietās, iespējams, kādās kafejnīcās.
2004. gada 5. februārī E. Repšes valdība paziņoja par demisiju. Pretrunas un aizvainojumi koalīcijas partneru vidū sakarā ar premjera vadības stilu (visi, kas nepiekrita E. Repšem, tika saukti par “tumsas spēkiem”) bija sasnieguši apogeju. Jau no 2004. gada janvāra beigām
E. Repšes valdība bija mazākuma valdība, jo to bija atstājis iepriekš “Jaunā laika” tuvākais sabiedrotais - Aināra Šlesera vadītā Latvijas Pirmā partija.
Pēc demisijas E. Repšes valdība turpināja darbu līdz jaunas valdības apstiprināšanai. Tieši šajā laikā tika intensificētas sarunas par “Lattelekom” mierizlīgumu, lai to varētu noslēgt vēl E. Repšes laikā. Tas pats par sevi nepārprotami radīja aizdomas par gatavotā darījuma blēdīgumu.
Mierizlīgumu jau demisionējusī valdība apstiprināja tikai ar partijas “Jaunais laiks” ministru balsīm (astoņi ministri). No tolaik medijos izskanējušās informācijas var saprast, ka pret mierizlīgumu balsojuši gan visi trīs ZZS ministri, gan divi TB/LNNK ministri, bet satiksmes ministrs R. Zīle pašizolējies, dodoties ārvalstu komandējumā. Tikai R. Zīles komandējums palīdzējis “Jaunajam laikam” nodrošināt vairākumu balsojumā - to īsti pārbaudīt gan nav iespējams, jo lēmums pieņemts slēgtā valdības sēdē.
Pēc valdības lēmuma mierizlīgums nekavējoties tika parakstīts. No Latvijas puses to parakstīja “Jaunā laika” pārstāvis tieslietu ministrs Aivars Aksenoks. Tā laika fotogrāfijās redzams, kā “TeliaSonera” pārstāvis par notikušo nespēj noslēpt sajūsmu, turpretī A. Aksenoks ir pavisam saskābis.
Pēc dažām dienām - 9. martā - tika apstiprināta jauna valdība.
Bet nākamajā dienā pēc “Lattelekom” mierizlīguma noslēgšanas Saeima ar reti skarbu tekstu nosodīja noslēgto darījumu, kurš gan pēc tapšanas apstākļiem, gan pēc satura izskatījās pēc visīstākās blēdības.
“Latvijai neizdevīgs darījums, kurā saskatāmas valsts nozagšanas pazīmes,” cita starpā teikts Saeimas paziņojumā, par kuru nobalsoja 64 Saeimas deputāti. Pret bija 28 deputāti (26 no “Jaunā laika”; Ģirts Valdis Kristovskis un Juris Dobelis no TB/LNNK), bet seši TB/LNNK pārstāvji atturējās.
Debatēs mierizlīgumu slavēja tikai “Jaunais laiks”, turpretī citu partiju politiķi to dēvēja par “afēru”, “nodevību”, “zādzību”, “bezatbildību, kas robežojas ar noziedzību” u.tml. Paziņojuma tekstā ir arī šādi vārdi: “Ir pamats vislielākajām bažām par noslēgtā mierizlīguma negatīvo ietekmi uz ikviena Latvijas iedzīvotāja dzīves līmeni.” “Ministru prezidenta Einara Repšes rīcība mierizlīguma sakarā ir bijusi vai nu klaji neprofesionāla, vai arī savtīgu motīvu diktēta.”
Šis, šķiet, bija gadījums, kur prasīt prasījās pēc parlamentārās izmeklēšanas: tieši parlaments taču ar lielu balsu pārsvaru nosodīja mierizlīgumu, pie kura tapšanas acīmredzami bija piestrādājusi tikai viena partija - “Jaunais laiks”. Turklāt partija “Jaunais laiks” pēc Induļa Emša valdības apstiprināšanas 2004. gada 9. martā tika atstāta dziļā opozīcijā, jo visiem bija apnikusi E. Repšes un viņa komandas regulārā apsaukāšanās par “tumsas spēkiem” un sevis pašpasludināšana par “saulvežiem”.
Kāpēc šajā gadījumā netika veidota parlamentārā izmeklēšanas komisija? It kā tāpēc, ka politiķi esot secinājuši - parlamentārā izmeklēšana neesot efektīva. Bet šāds arguments ir muļķīgs un melīgs, jo šajā pašā 8. Saeimā jau darbojās izmeklēšanas komisija, kas 2004. gada 29. janvārī tika dibināta, šķiet, valstiski otršķirīga iemesla dēļ un saucās “Eināra Repšes finansiālo darbību pārbaudei” (komisija darbību beidza tikai 2006. gada 1. novembrī!). Lai varētu novērtēt iepriekšminētā argumenta neatbilstību, jāatgādina arī šādi fakti: 9. Saeimā tika dibināta viena izmeklēšanas komisija; 10. Saeimā - viena; 11. Saeimā - divas, 12. Saeimā - četras; 13. Saeimā - divas, bet pašreizējā, 14. Saeimā - divas parlamentārās izmeklēšanas komisijas.
Tad kāpēc Saeimas vairākuma nosodītā “Lattelekom” mierizlīguma izvērtēšanai tomēr netika dibināta parlamentārās izmeklēšanas komisija? Varam tikai minēt. Nebūtu brīnums, ja skandināvi tolaik būtu “pastrādājuši” ne tikai ar partiju “Jaunais laiks”, bet arī ar citām partijām, lai tās neeskalētu situāciju ar kaut kādu parlamentāro izmeklēšanu, kurā var visādas lietas uzpeldēt. “Dzīvosim draudzīgi” varētu būt skandināvu tālaika galvenais moto.
Šāda versija jāatceras, vērtējot pašreizējos notikumus un sarunas saistībā ar “Tet” un LMT nākotni.
Tomēr kaut kāds “Lattelekom” mierizlīguma izvērtējums tika veikts. To tālaika premjers Indulis Emsis ar savu rezolūciju uzdeva veikt Tieslietu ministrijai (ministre Vineta Muižniece no Tautas partijas).
Pēc dažiem mēnešiem izvērtējums tika pabeigts un tieslietu ministre V. Muižniece masu medijiem ziņoja, ka Saeimas vairākumam, kurš nosodīja mierizlīgumu, ir bijusi taisnība. Tomēr tas arī bija viss, kas publiski tapa zināms, jo pats izvērtējums tika noslepenots uz 10 gadiem (tātad, atbilstīgi likumam, statuss “slepeni”).
Gadījās tā, ka “Neatkarīgās” žurnālistiem bija laba atmiņa un viņi pēc kādiem 10 gadiem (ar “astīti”) paprasīja Tieslietu ministrijai, lai parāda dokumentu, kuram slepenības termiņš taču ir beidzies. Dokuments zibenīgi tika noslepenots vēl uz pieciem gadiem (statuss “konfidenciāli”).
Bet nu jau arī šis termiņš sen ir notecējis, un, ņemot vērā, ka telekomunikāciju nozares jautājums atkal ir aktualizējies, “Neatkarīgā” šā gada vasarā paprasīja Tieslietu ministrijai minēto dokumentu.
Vispirms tika saņemta TM valsts sekretāra p.i. Andas Smiltēnas parakstīta starpatbilde, kurā teikts, ka izvērtējumā “tika iekļauta informācija no dažādiem citu institūciju klasificētajiem dokumentiem, piemēram, Ministru kabineta izdotajiem rīkojumiem, protokollēmumiem un Darba grupas protokoliem, Ekonomikas ministrijas un Satiksmes ministrijas dokumentiem, Privatizācijas aģentūras un Clifford Chance iesniegtajiem dokumentiem”.
Tādējādi “klasificētās informācijas turētājs groza vai atceļ no citas institūcijas, starptautiskas organizācijas vai ārvalsts saņemtas klasificētās informācijas slepenības pakāpi tikai tādā gadījumā, ja ir saņemts minētās institūcijas, starptautiskās organizācijas vai ārvalsts rakstveida paziņojums par slepenības pakāpes grozīšanu vai atcelšanu”.
Tomēr starpatbildē arī norādīts, ka “ministrija ir nosūtījusi informācijas pieprasījumu Ekonomikas ministrijai, Satiksmes ministrijai un Valsts kancelejai par ministrijas izvērtējumā iekļauto klasificēto dokumentu aktuālo statusu”, un tika solīts, ka “ministrija sniegs atbildi uz Jūsu iesniegumu Noteikumu Nr.822 178. punktā noteiktajā termiņā”, t.i., trīs mēnešu laikā.
Kad bija pagājuši jau vairāk nekā trīs mēneši, “Neatkarīgā” vēlreiz atgādināja TM, ka gaida dokumentu, kuram atbilstīgi likumam “Par valsts noslēpumu” it kā bija jābūt deklasificētam. Vienlaicīgi tika lūgts paskaidrot, kādas ir pārsūdzēšanas iespējas, ja nu tomēr TM atsaka izsniegt šo nu jau it kā publiski pieejamo dokumentu.
Uz šo tika saņemta TM valsts sekretāra Mihaila Papsujeviča parakstīta atbilde, kurā teikts: “Ministrija, izvērtējot visu tās rīcībā esošo informāciju, secina, ka nav pamata deklasificēt izvērtējumu, tāpēc izvērtējumam tiek saglabāts valsts noslēpuma statuss.”
Tāpat norādīts, ka “Likumā “Par valsts noslēpumu” nav noteikta kārtība, kādā pārsūdzams lēmums par atteikumu izsniegt valsts noslēpumu saturošu informāciju, līdz ar ko šāds lēmums nav pārsūdzams”.
Kā redzams, šoreiz nav paskaidrots, kādā statusā un uz cik gadiem trešo reizi minētajam dokumentam noteikts valsts noslēpuma statuss - atliek vien secināt, ka uz mūžu mūžiem, kas gan likumā nav definēts. Līdz ar to ir arī pierādīts šā raksta sākumā izvirzītais pieņēmums, ka likumā atrunātie slepenības saglabāšanas termiņi ir pilnīgs blefs.
Bet būtiskākais - kas gan šajā dokumentā ir tāds, kāpēc tam jānosaka bezgalīgs slepenības termiņš? Protams, tas nav zināms. Var vienīgi spekulēt par diviem aspektiem.
Pašreizējā tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere un premjere Evika Siliņa ir no “Jaunās vienotības”, kas, kā zināms, ir partijas “Jaunais laiks” mantiniece. Iespējams, abas dāmas vēlas piesegt šmuces savas partijas vēsturiskajos pirmsākumos.
Tāpat jāatceras iepriekš minētais, ka skandināvu akcionārs droši vien gandrīz visam Latvijas politikas valdošajam spektram piedāvā - “dzīvosim draudzīgi”. “Tet” un LMT bizness ir milzīgs. Pavisam nesen raidījums “Nekā personīga” stāstīja, ka skandināvi dividendēs no LMT esot izņēmuši pusmiljardu (diemžēl nepaskaidrojot, no kāda avota šāds cipars ņemts). Tā, protams, ir tik liela nauda, lai “draudzību” uzturētu ar plašu politisko spektru.