Šonedēļ tika izziņots mazskaitlīgs gājiens no Saeimas uz Ministru kabinetu, lai protestētu pret pensiju plānu izmaiņām. Jautājums, vai akcijas jēga bija vērsta uz to, lai nākotnē piešķiramās pensijas būtu nevis lielākas, bet gan mazākas, vai tomēr Vecrīgā TV kameru priekšā notika domubiedru vingrināšanās politiskajās aktivitātēs, vai ar gājiena palīdzību tika aizstāvētas kredītiestāžu biznesa intereses?
Pēc žurnālistu un varas pārstāvju aplēsēm pasākumā piedalījās pāris desmiti cilvēku, no kuriem vismaz 12, izrādās, bijuši kārtību uzraugošie policisti. Gājiena pieteicējs Jānis Svemps Eiropas Parlamenta vēlēšanās kandidēja no Jaunās konservatīvās partijas. Pasākuma laikā viņš vēstīja, ka izvedis cilvēkus ielās, lai protestētu pret to, ka uz nākotnes pensiju rēķina tiekot lāpīti caurumi valsts budžetā.
Bet ko tad patiesībā nozīmē šie pensiju līmeņi? Pensiju pirmais līmenis balstās uz paaudžu solidaritāti: daļa no mūsu darbaspēka nodokļiem aiziet, maksājot pensijas šodienas pensionāriem — tāpat kā viņi savulaik, jauni būdami, maksāja pensijas toreizējiem pensionāriem, bet šodienas skolēni, sākot strādāt, finansiāli atbalstīs tos, kas pensijā atradīsies tobrīd. Tāda ir pašsaprotamā pensiju sistēmas būtība, kopš jēdziens “vecuma vai invaliditātes pensija” tika ieviests Bismarka laika Vācijā 1889. gadā. Latvijā joprojām šī kārtība strādā labi — vispārzināms ir fakts, ka valsts fondētās pensijas tiek katru gadu indeksētas, tās palielinās, turklāt speciālajā pensiju budžetā pat krīžu gados ir saglabājies veselīgs uzkrājums ar rezervi.
Otrajā līmenī no strādājošo ienākumiem tiek atvilkta nauda, neprasot strādājošo piekrišanu, un šī nauda tiek atdota finanšu spekulantiem ar domu un cerību, ka viņi to pratīs pavairot un ar procentiem atmaksāt brīdī, kad privātā pensiju fonda dalībnieki aiziet pensijā. Valsts administrētā pirmā pensiju līmeņa darbību cilvēki pie vajadzības var mainīt un kontrolēt, balsojot vēlēšanās par attiecīgiem politiskajiem spēkiem un pēc tam rakstot ievēlētajiem iesniegumus, priekšlikumus, petīcijas utt., bet otro pensiju līmeni tā apmaksātāji kontrolēt nevar pat teorētiski. Cilvēkiem, no kuru ienākumiem atvelk naudu un atdod privātkompānijām tālākai ieguldīšanai, nav nekādas teikšanas par to, kur viņu nauda tiks ieguldīta, kuras personas ar kādu kvalifikāciju to darīs un kāds būs iznākums ienesīguma ziņā. Arī vēlētajiem politiķiem kā tautas priekšstāvjiem nav tiesību to darīt, pat ja pilsoņi amatpersonām prasītu īstenot izmaiņas. Vienīgais, ko strādājošais var — nomainīt pensiju fonda pārvaldniekus, taču neko vairāk, jo pieejamo pensiju fondu pārvaldnieku skaits ir ierobežots. Tikai trešais pensiju līmenis ir brīvprātīgs, taču arī darbojas pēc līdzīgiem principiem.
Pēc publiski pieejamiem datiem, kopumā apgrozījumam finanšu tirgos no mūsu algām, neprasot maksātāju piekrišanu, patlaban nodoti 616 miljoni eiro, taču vidējais ienesīgums vairāk nekā 20 gadu laikā nav bijis liels. Sistēma jo īpaši netaisnīga ir pret sliktos darbos strādājošiem, mazas algas saņemošiem, pret bērnus mājās audzinājušām sievietēm un tiem, kas daudz slimojuši, cietuši negadījumos un ārstējušies vai kādā brīdī bijuši ar invaliditāti, tāpēc objektīvu iemeslu dēļ nav varējuši daudz uzkrāt. “Neatkarīgā” jau rakstīja, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) statistika parāda — 352,5 tūkstošiem cilvēku, kas nav varējuši veikt lielas iemaksas, kopējais uzkrājums otrajā līmenī ir tikai ap tūkstoti eiro katram. Pieņemot, ka cilvēks pēc pensionēšanās nodzīvos vismaz 15 gadus, šāds otrā līmeņa “uzkrājums” pie pirmā līmeņa pamatpensijas mēnesī dos klāt piecus eiro un 55 centus.
Pirms vairākiem gadiem, konstatējot līdzīgus “rezultātus”, Igaunijā tika pieņemts principiāls lēmums — cilvēki, kuri uzskata par izdevīgu uzkrājumus izņemt no otrā līmeņa, to var darīt un ieguldīt tos paši, tur kur uzskata par pareizu. Latvijas gadījumā politiķi virza risinājumu, ka pensiju nauda daļēji jāpārliek no otrā līmeņa, kurā tā acīmredzami nepelna, uz pirmo līmeni, kurā nauda darbojas labāk un kura maksātās pensijas tiek regulāri indeksētas. To varēs izmantot pašreizējo pensiju paaugstināšanai, kas automātiski padarīs augstāku bāzes līmeni jebkura nākotnes pensionāra saņemtajai pensijai — kā jau minēts, līdzšinējā statistika parāda, ka pirmā līmeņa pensijas pieaug daudz straujāk nekā otrā līmeņa savulaik teorētiski solītā, bet praktiski nepiegādātā peļņa.
Līdz ar to JKP kandidāta pieteiktais gājiens no Saeimas uz Ministru kabinetu drīzāk būtu novērtējams kā atbalsts zemām otrā līmeņa pensijām un iedzīvotāju saņemto maksājumu samazināšanai.
Politiķis Svemps nedaudzajiem klātesošajiem arī skaidroja, ka ar otrā līmeņa pensiju uzkrājuma pārcelšanu uz pirmo līmeni valdība nākotnes pensionāriem atņem vidēji vismaz 10 000 eiro no nākotnes pensiju kapitāla. Valdības priekšlikums, par kuru sāks debatēt Saeima, paredz no strādājošo iemaksātās pensiju naudas pirmajam līmenim novirzīt 15%, otrajam līmenim atstājot 5% bruto algas. Ja pieminētais teorētiskais piemērs paredz 10 tūkstošu “zaudējumu” šādā scenārijā, kā izsacījies akcijas rīkotājs, tad šādam strādājošajam jau pirms izmaiņām jābūt uzkrātiem 140 tūkstošiem eiro pirmajā pensijas līmenī, kas nozīmētu 40 līdz 50 tūkstošu ikgadējos legālos un ar darbaspēka nodokļiem apliktos ienākumus — neiespējami mūsdienu Latvijā tas nav, taču tas nav tipiskais strādājošā variants.
Galvenā atšķirība: valdības priekšlikums paredz pārcelt naudu (lai būtu optimistiskajā piemērā pieminētie desmit tūkstoši) no otrā līmeņa, kur šis pensiju kapitāls lielākoties stāv un nes vai nu minimālus, vai nekādus procentus, uz pirmo līmeni, kurš tiek regulāri indeksēts un kurā pensijas lēni, bet stabili pieaug pat pēc tam, kad tās jau sen piešķirtas un sāktas izmaksāt. Bet cilvēkam, kas maksājis nodokļus no 3000 līdz 4000 eiro bruto mēnešalgas, paliks vēl 50 tūkstošu uzkrājums otrajā līmenī — bez nekādas garantijas vai iespējām ietekmēt, ka šī nauda vispār ko nopelnīs.
Likumprojekta anotācijā atrodama specifiska statistika, kas parāda, kā ir ar reālajiem cilvēkiem, kas pensijā devušies pagājušogad: tādu 2023. gadā bijis 18 418, viņiem vidēji bijis jāmaksā otrā līmeņa pensiju fondos 17,3 gadus ilgi, un visos šajos gados kopā viņi iemaksājuši vidēji 5156,27 eiro katrs.
Cik tad 17 gadu laikā privātie pensiju fondi nopelnījuši savam tipiskajam klientam? Tie ir 204,48 eiro — un nevis gada laikā, bet visu 17 gadu laikā! Pēc 5156,27 eiro iemaksāšanas privātajos pensiju fondos cilvēki saņēmuši vidēji 5360,75 eiro, aizejot pensijā. Pa visiem gadiem pensijas kapitāls palielinājies par 4% (jāņem vērā apstāklis, ka tikai iepriekšējā gadā vien pirms šo pensionāru aiziešanas pensijā inflācija sasniedza 20%, nemaz nerēķinot pārējo gadu inflāciju).
Izņemot uzkrājumus no otrā līmeņa un pievienojot valsts garantētajai pirmā līmeņa pensijai, kas pagājušogad vidēji sasniedza 545 eiro (bez tālākām piemaksām) pensijā aiziešanas brīdī, kā arī iedzīvotāju pašu iemaksātajam otrā līmeņa pensijas kapitālam, kurš pensionējoties tiek beidzot atgūts un no kā izveidojas aptuveni 29 eiro ikmēneša piemaksa, beidzot noskaidrojas: privāto baņķieru ar šī kapitāla palīdzību nopelnītais (turpinot iepriekšējo aprēķinu par dzīvi vismaz 15 gadus pēc aiziešanas pensijā) izveido nepilnu 12 eirocentu palielinājumu ikmēneša pensijai.
Premjere Evika Siliņa skaidri un gaiši ir noformulējusi patiesos protestu iemeslus, proti, tā ir kredītiestāžu iestāšanās par savu peļņu un interesēm. Baņķieri tā vietā, lai vairotu pensiju otrā līmeņa uzkrājumu procentus, piedāvā celt pievienotās vērtības nodokļa likmi.