Ja Eiropas centrs esot Kolkasragā vai Latvijas ģeogrāfiskais centrs būtu meklējams Ķeguma elektrostacijā, bet garīgais centrs nosacīti svārstās starp Aglonu un Pokaiņiem, tad literatūras smadzeņu centrs jau trešo desmitgadi nobāzējies Ventspilī.
Par kluso un nepretenciozo mājiņu Annas ielā Ventspilī ar dakstiņu jumtu lasītāji var spriest pēc visām tām grāmatām, kuras ar šīs mājiņas palīdzību tapušas un devušās, šķiet, nupat jau uz visiem kontinentiem — ar nosacījumu, ja tālajos krastos dzīvo arī cilvēki, ne tikai pingvīni. Ja ieiesim pa vārtu velvi, kas ved uz agrāko ātrās palīdzības bāzi, tad labajā pusē pirms mūsdienās neizmantotā trīsstāvu torņa būs pašauri vārtiņi tumšbrūnā žogā, pa kuriem staigā autori no sazin cik valstīm — gadu gaitā te satikti pat rakstnieki no Amerikas un Ķīnas. Jāiet ar līkumu caur sētu, jo lielās durvis, kas ved mājā iekšā no bruģētā pilsētas laukuma, tiek atvērtas lielākoties uz svētkiem un publiskiem pasākumiem.
Lielāko daļu no pirmā stāva aizņem pasākumu zāle ar kamīnu un klavierēm. Telpa ir daudz par lielu ikdienai un daudz par mazu Kurzemes Prozas lasījumiem vai citiem pasākumiem.
Vienā mājas stūrī ir grāmatu krājums, kurā ir nupat jau simti, ja ne tūkstoši grāmatu, kuru tapšana kaut vai daļēji saistīta ar Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju (SRTM), un vēl te ir virtuve ar ēdamtelpu. Pie blakus mājas sienas “pielipusi” veļas mazgātava ar pirtiņu un kambari velosipēdiem, ko no galvenās ēkas atdala neliels pagalmiņš — tajā var izlikt šašliku cepamo. Tās arī visas izklaides, turklāt, laikam ritot, autori un tulkotāji to izmanto arvien retāk.
Pirms gandrīz desmit gadiem SRTM darbs kļuva plašāks, un tagad tas saistāms ne tikai ar mājas ikdienas funkcionēšanu: pēdējos gadus tieši Ventspilī top Latvijas literatūras eksporta stratēģija un tās īstenošana. Pēc tam, kad izjuka Latvijas Literatūras centrs, kādam nācās uzņemties Latvijas literatūras popularizēšanu un eksportēšanu ārzemēs — labi, ka tobrīd SRTM jau bija gadiem ilgas iestrādnes ar ārzemniekiem, lai varētu rezultatīvi pārņemt šīs funkcijas. Rezultāts — Latvijas introvertie rakstnieki un kampaņa #IamIntrovert, mums raksturīgo kautrību un malā stāvēšanu pārvēršot no defekta par efektu, izpelnās atzinību jebkur pasaulē, kur parādās.
Kad Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja vēl nebija kļuvusi tik zināma pasaulē kā šobrīd, Latvijas rakstniekiem, dzejniekiem, tulkotājiem un redaktoriem vēl bija reāla iespēja te pastrādāt un padzīvot, parasti divas nedēļas vai mēnesi. Jo populārāka kļuva Ventspils rezidence, jo vairāk pasaulē par to uzzināja — un šādu radošo rezidenču pamatmotīvs ir dot iespēju literatūras nozarē strādājošajiem satikties ar saviem līdziniekiem no citām kultūrām, lai veicinātu kopīgus darbus, tulkojumus, adaptācijas utt.
Kad SRTM svinēja piecu gadu jubileju, tad jau vietējiem autoriem bija stipri grūtāk iekļūt iemītnieku rindā, un izstrādājās apmēram šāda sistēma: ja kāds ārzemju autors pēkšņi nevarēja atbraukt paredzētajā laikā vai aizbrauca agrāk, vai kaut kas cits nojuka (veselība, pamatdarbs, ģimenes lietas utt.), tad vietējie autori saņem zvanu: “Ir viena brīva nedēļa Ventspilī, tu varētu tikt? Pēc trim nedēļām varētu, bet ne šobrīd? Nu tad sazvanāmies drīzumā, tikmēr tagad zvanīšu nākamajiem...”
Literārā vide (ne tikai pie mums) kopš 2000. gada arvien mazāk nodarbojas ar bohēmu un dzīves baudīšanu. Jāpiezīmē, ka SRTM vide vienmēr bijusi reti askētiska, jo īpaši rakstnieku istabiņās — pirmajā stāvā ir divas, otrajā stāvā vēl piecas mazas istabiņas, turklāt visi cenšas tikt strādāt otrajā stāvā, jo pirmajā stāvā pa logiem var ielīst iekšā zagļi. Reiz Pēters Brūveris gājis ārā vakarā uzpīpēt un sapratis: ārā pa vārtiņiem mūk zaglis, padusē iespiedis datora sistēmbloku. Ģeniālais dzejnieks un atdzejotājs, padsmit valodu pratējs, nometis cigareti un lēkšojis pakaļ zaglim, to panācis, sadevis pa kaklu un atguvis datoru — turklāt, jāpiezīmē, tas esot bijis SRTM piederošs dators, ne Brūvera. Bet šo rindu autoram pašam mājas darbības otrajā gadā kaut kādi, pieņemsim, Tārgales ielas iemītnieki atlauza logu, no palodzes “aizņēmās” ģitāru un no skapīša — odekolona pudeli.
Kamēr Brūveris vēl nebija devies viņsaulē, skanēja klavieres, notika krietnas iedzeršanas un nokaitētas debates. Reiz Brūveris — vēl pirms insulta — paziņoja, ka esot izcilākais no tobrīd strādājošajiem latviešu dzejniekiem. Kas, pēc daudzu lasītāju un kritiķu domām, tobrīd varēja būt pilnīga taisnība, tomēr “zaļajam gurķim” likās pareizi uz šādu nostāju atbildēt ar humoru, kura draudzīgos nolūkus Brūveris nesaprata, un mēs gandrīz sakāvāmies. Nākamajā dienā bija jālabo sava iesācēja kļūda, jāatzīst viņa ģenialitātes pārākums, lai varētu salīgt mieru un doties kopīgi pētīt tirgū atrodamo.
Tā kā kūpinājumi no Vārves tobrīd vēl nebija nopērkami, atradām jēlas nieres, ko grābām ciet, lai vārītu autentisku soļanku. Vārīšanas vietā sākām “vārīties” paši, apspriežot lirikas rakstīšanu situācijā, kurā komponists jau iepriekš sacerējis mūziku, un aizmirsām par katlu, ko kāds labdaris (droši vien Zeltīte) norāva no plīts, kad puse no zupas jau bija iztvaikojusi. Otrajā dienā pēc dzērienu veikala apmeklēšanas ieslēdzām plīti vēlreiz un turpinājām diskusijas — katls uzvārījās, atdzisa, atkal uzvārījās utt., bet šoreiz mēs jau tikām līdz desas un kartupeļu piegriešanai klāt. Dievs vien zina, cik ilgi tas būtu vilcies, bet trešajā dienā no Valkas atbrauca Brūvera sieva, piegāza zupai skābus kāpostus un paziņoja, ka esot gatavs. Visi ēda slavēdami.
Diemžēl ar gadiem šāda veida bohēma sākusi pilnībā izzust līdz pašreizējam gaudenajam stāvoklim, kur visi autori ieslēdzas savās cellēs un reti kad nāk ārā, lai pasēdētu ar citiem. (Šanhajas autore reiz pēc divarpus dienām nonāca lejā tik smaidīga un laimīga, kādi parasti ir krievi pēc pirts vai baltkrievi pēc vēlēšanām. Uz jautājumu par prieka iemeslu viņa atbildēja: “Es tikko nogalināju vienu no saviem galvenajiem varoņiem!” Izrādās, romāna sižets jau sen to bija prasījis, bet viņa nebija ilgi saņēmusies.) Bet ar gadiem bohēma kļuva tik nīkulīga, ka bija jāsauc “talkā” Ventspils autori Jānis Valks un Guntars Tenne. Paradoksāli, bet viņi kā vietējie autori ir laikam vienīgie latviešu rakstnieki, kas nav strādājuši Ventspils mājā — dzīvot rezidencē dažus kilometrus no mājām taču nebūtu jēgas.
Autoriem pašiem nav tālu jāmeklē izskaidrojums, kāpēc darbs šādās radošās rezidencēs izvēršas tik efektīvs. Piemēram, Liepājas dzejnieks Valentīns savulaik skaidroja, ka literārajā darbā ļoti palīdz apstākļu maiņa, jo Liepāja un Ventspils ļoti atšķiras: “Es rakstu vizuālajos tēlos, kurus atainoju tādā stilā, kas atšķiras no citiem autoriem, lai lasītājiem būtu interesanti. Domāšanas un jaunrades stimulēšanai pilnīgi pietiek dzirdēt kāda ventspilnieka vai novadnieka gaitu, kā viņš lēnām aiziet garām manam logam. Kas viņš varētu būt, kāpēc iet tik lēni? Kā viņš varētu justies, ko domāt? No turienes rodas izejas punkti,” tā Valentīns, kuram ir mākslinieka izglītība un kurš strādājis gan skolā par vizuālās mākslas skolotāju, gan bijis dekorāciju meistars Liepājas teātrī.
Dokumentālās literatūras autoram lielākā svētība, mēnesi strādājot Ventspilī, būtībā ir visai banāla: uz patiesiem faktiem balstītas grāmatas tapšanas pēdējā stadijā vislabāk ir izolēties no ikdienas dzīves jucekļa tajā brīdī, kad ir jāpārbauda visi teksta sīkumi un detaļas, jāliek atsauces utt., kas ir pati piņķerīgākā darba daļa. Kad tas izdarīts, var atdot grāmatu izdevējam un dot fragmentus pārpublicēt medijos, bet tieši pati pēdējā slīpēšana ir tā šaurākā vieta radošajā procesā. Protams, latvieši autori var pieteikties strādāt ārzemju radošajos namos, jo tajos bieži vien rinda pienāks ātrāk nekā Ventspilī, taču reāli to izdarīt ir tikai tiem literātiem, kam darba un ģimenes apstākļi ļauj mēnesi vai divus pavadīt Visbijā, Skotijā, Minesotā utt.
Strādāšanai reizēm traucē sīkumi, kas tuvāk izrādās nemaz ne tādi sīkumi. Piemēram, SRTM atvēršanas brīdī visas istabiņas bija apgādātas ar darbagaldiem aptuveni jostasvietas augstumā. Tas bija precīzi tāds augstums, pie kura nevarēja ilgstoši parakstīt ne sēdus, ne stāvus — ja mēģināja pie tāda galda sēdēt, tad rokas atradās piepaceltas nedabiskā, neveselīgā leņķī, savukārt kājās stāvot datora ekrāns un tastatūra bija par tālu un zemu. Kāds bijis iemesls šādam galda augstumam, kļuva zināms tikai pēc gadiem desmit: šāds augstums ticis izvēlēts nevis racionāli vai pēc pieredzes, bet gan tāpēc, lai zem galda varētu pabīdīt kaut kādu standartizmēra skapīti (kuriem, jāpiezīmē, pustukšajās istabiņās vietas pietiek jebkurā gadījumā). Pēc dažiem gadiem, pavadītiem ar spilvenu kaudzēm uz sēdekļiem vai rakstot pie lielā ēdamgalda pirmajā stāvā, galdi tikuši iznesti pagalmā un visas kājas tikušas nozāģētas par sprīdi īsākas. Sīkums, kas izrādījās būtisks.
Visspocīgākais darbs bija 2020. gada vidū, kad koronavīrusa ietekmē nevarēja atbraukt ārzemju autori, toties vietējiem beidzot pa ilgiem laikiem parādījās iespējas. Toties pilsēta bija tukša, tūristi no Lietuvas atbraukt nevarēja, kultūras dzīvē nedrīkstēja nekas publisks notikt — nestrādāja ne koncertzāle “Latvija”, ne arī citas kultūras iestādes, un tā izrādījās, ka tajā gadā no izklaides iespējām reāli bija tikai viena: pilsētas domes iknedēļas preses konference. Formāli Rakstniekmāja darbojas kā Kultūras ministrijas un pašvaldības kopprojekts, kurš izpaužas tā: dome nodevusi lietošanā ēku, ko pirms tam izremontējusi, apgādājusi ar inventāru, savukārt darbinieču algas un citas operatīvās izmaksas finansē Kultūras ministrija.
Tā kā šis ir izteikts veiksmes stāsts, tad šogad Rakstnieku savienība un citas profesionālās organizācijas atkal sākušas argumentēt, ka tāda līmeņa radošās rezidences nepieciešamas vēl, jo tādas šobrīd rodas pat bez valsts atbalsta. Piemēram, Tukuma Literātu apvienība kopā ar mantiniekiem šogad iekārto nelielu radošās rakstīšanas rezidenci Smārdes pagastā sava kādreizējā biedra un līdera Jāņa Baltvilka mājās “Zīlītes” — šeit Baltvilka radinieki ļoti atbalsta šādu rīcību, tāpēc šim ir potenciāls kļūt par vēl vienu veiksmes stāstu, kurš top pavisam citā veidā un stilā nekā Ventspils rakstnieku un tulkotāju nams. Šis ir uzdevums, kur iespējamas vienlaikus daudzas un dažādas pareizās atbildes.
Kā uzvedas Ķīnas literāte Baltijas jūras krastā? Reiz mēs izgājām satumsušajā pludmalē pie tēraudpelēkās jūras. Viņa atgāza galvu un skatījās debesīs.
“Te ir tik brīnišķīgi,” viņa sacīja. “Un tās debesis! Tie raibie daudzslāņu mākoņi! Pie mums nekad nevar redzēt debesis. Tikai pelēku smogu virs Šanhajas. Netīrus ūdeņus Austrumķīnas jūrā.”
Viņa noliecās un ļāva pretimnākošajam vilnim izslīdēt starp pirkstiem. “Valdība neļauj mums domāt un dzīvot. Desmitgadēm ilgi — viens bērns, ne vairāk. Viena darbavieta, ne vairāk. Viena doma, ne vairāk. Pat debesis mums virs galvām Šanhajā ir tā piesārņotas, ka mēs neredzam mākoņus, kur nu vēl zvaigznes. Te ir savādāk…” Viņa pieklusa. “Te var redzēt debesis. Pietiek pacelt galvu. Tu nesaproti, cik mums tas nozīmē daudz.”
Ķīniešu autores portrets https://www.facebook.com/photo.php?fbid=1114712765243096&set=a.276861622361552&type=3&theater
