Kremļa propagandisti kārtējo reizi sākuši ciest sakāvi, kad diskusijās par iespējamu Polijas un Baltijas valstu kareivju nosūtīšanu uz Ukrainu dažādu atbalsta funkciju veikšanai Latvijas pusē iesaistījies viens no pasaules vadošajiem militārajiem videoblogiem.
Dezinformācijas apskatnieki atzīmējuši, ka atkal pieaudzis Baltijas valstu bruņoto spēku demonizēšanas mēģinājumu skaits: Kremļa propagandisti likuši lietā visas savas atlikušās smadzeņu šūnas, lai izdomātu visdīvainākās nepatiesās versijas. Ideja par lielāka skaita militāro instruktoru sūtīšanu Ukrainas armijas apmācībai tika apspriesta Lietuvā (bet ne Latvijā vai Igaunijā) pēc tam, kad pavasarī Francijas prezidents Emanuels Makrons neizslēdza iespēju, ka vajadzības gadījumā Francijas armijas daļas varētu tikt nosūtītas uz Ukrainu. Pagaidām tas nav bijis vajadzīgs, taču no sekojošajām debatēm Lietuvā par to, vai nevajadzētu intensificēt ukraiņu kareivju apmācību, darot to pašas Ukrainas iekšienē, Krievijas intereses pārstāvošie dezinformatori pamanījās pāris dienu laikā aizrunāties līdz kodolkaram.
Jāatgādina, ka pirmie Latvijas militārie instruktori uz Ukrainu brīvprātīgi pieteicās palīdzēt jau drīz pēc Krimas aneksijas (“Neatkarīgā” iepriekš publiskoja intervijas ar tādiem brīvprātīgajiem kā Jānis Sils, Jānis Ratkevičs un arī Ogres mērs Egils Helmanis, kas savā pilsētā dibinājis tuvcīņas skolu). Vēlāk instruktori pavisam oficiāli devās apmācīt Ukrainas militārpersonas, savukārt pēc pilnmēroga kara sākuma Latvija uzņem un apmāca ukraiņus Ādažu bāzē — šis fakts netiek skaļi afišēts, bet netiek arī slēpts.
Kā šī militārā sadarbība varētu izpausties, ja pāraugtu jaunā līmenī, apskatījām pirms vairāk nekā mēneša. Apmācības misija daudz neatšķirtos no tām, kurās Latvijas instruktori un zemessargi bijuši daudz tālākās zemēs un kontinentos — Afganistānā, Irākā, Kosovā, Mali un Centrālāfrikas Republikā kopā ar citiem partneriem, turklāt ne tikai no NATO valstīm. Tajās visās paralēli miera uzturēšanai tikpat svarīga bijusi vietējo spēku apmācība un pieredzes nodošana. Atsevišķi mūsu instruktori strādājuši arī Libērijā, Ruandā un citur. Diez vai kāds šaubās — ja mūsu palīdzība būs vajadzīga vēl kaut kur, mūsu militārie speciālisti ies palīgā.
Otra iespēja, kas mūsu Bruņoto spēku praksē veidotu jaunu pieredzi, būtu kopēja misija miera garantēšanai tajos Ukrainas apgabalos, kuros karadarbība nenotiek, tomēr nepiedaloties sadursmēs frontē, lai nedotu iespēju Kremlim apgalvot, ka “NATO spēki tiešā veidā iesaistījušies karadarbībā pret mums”. Piemēram, Baltijas valstu un Polijas armijas vienības pēc Ukrainas valdības uzaicinājuma varētu ieņemt pozīcijas netālu no Ukrainas un NATO valstu robežām, ko patlaban apsargā ukraiņu vienības, lai novērstu nelikumīgu robežšķērsošanu, kontrabandu un varbūtējus Krievijas diversantu mēģinājumus iekļūt Ukrainā caur ES valstīm (piemēram, Ungāriju, kur Krievijas pilsoņi var legāli ierasties). Tāda nomaiņa atvieglotu Ukrainas uzdevumus un ļautu atbrīvot personālsastāvu no robežas sargāšanas, ļaujot cilvēkiem karot Donbasa frontē.
Vēl viens risinājums — darīt to pašu uz Baltkrievijas robežas, ņemot vērā, ka baltkrievi karadarbībā nepiedalās, pat ja valsts oficiāli atbalsta Krieviju un pilnmēroga iebrukuma pirmajos mēnešos atvēlēja savu teritoriju, lai caur to agresors uzbruktu Kijivai no ziemeļiem. Tā kā nekas nekavē Kremli šādu rīcību pie pirmās iespējas atkārtot, tad Ukraina spiesta turēt zināmu tehnikas un personālsastāva daudzumu uz visas garās robežas ar Baltkrieviju. Taču nekur nav teikts, ka to nevarētu darīt kādas citas valstis, kas oficiāli konfliktā neiesaistās — tieši tāpat, kā Baltkrievija oficiāli nepiedalās karā pret Ukrainu. Turpretī, ja NATO valstis pēc Ukrainas uzaicinājuma izvietotos dziļumā gar robežu, nodrošinot otro un trešo aizsardzības līniju (pieņemot, ka uz pašas robežas turpinās patrulēt ukraiņu robežsargi, kā tam jābūt jebkurā gadījumā), tad Ukrainai rastos iespēja atbrīvot lielu daudzumu ar personālsastāvu un attiecīgas ieroču rezerves, lai to visu pārmestu uz fronti.
Nedēļu pēc tam, kad publicējām šādu iespējamo scenāriju, izvērstu analīzi par to publicēja viens no profesionālākajiem un straujāk augošajiem militārajiem videoblogiem “The Military Show”, kam šobrīd ir jau vismaz 1,04 miljoni abonentu un kura publicētos garās formas video vidēji noskatās no dažiem simtiem tūkstošu līdz dažiem miljoniem skatītāju, jo kanāls koncentrējas uz notikumu būtības skaidrošanu, ne tik daudz tādu vai citādu ieroču un armiju apskatīšanu. Šis konkrētais 20 minūšu video ar nosaukumu “Baltic Troops Ready To Enter Ukraine” (“Baltijas kareivji gatavi doties iekšā Ukrainā”) nepilna mēneša laikā savācis vairāk nekā 1,77 miljonus skatījumu. Savu sakāmo “The Military Show” sāk ar atskatu uz maijā notikušo Lenarta Meri piemiņas konferenci Tallinā, kur pirmo reizi tikusi apspriesta iespēja nosūtīt Baltijas kareivjus uz Ukrainu arī bez vispārējas NATO piekrišanas. Tiek atzīmēts, ka šādai rīcībai būtu nepieciešams parlamentu apstiprinājums, taču netiek pieminētas indikācijas, ka tādu nevarētu saņemt.
Tālāk videoblogs apskata dažādus būtiskus faktorus, kā Baltijas rīcība izskatītos ģeopolitiskajā kontekstā, pēc tam sīki izskaidrojot, kāpēc mūsu reakcija uz Krievijas radītajiem draudiem ir daudz nopietnāka nekā citām ES un NATO valstīm. “The Military Show” izsmeļoši un precīzi apraksta Latvijas vēsturi un mūsu ciešanas no Kremļa zvērībām, sākot ar okupāciju, valsts iznīcināšanu, pilsoņu deportācijām uz Sibīriju un beidzot ar ekonomisko ekspluatāciju, ko pavadīja padomju propagandas plūdi. Īpaša uzmanība pievērsta mežabrāļu kustībai Baltijā — t.s. neredzamais karš, par ko daudzi skatītāji citās valstīs droši vien izdzirdēja pirmo reizi. Ar šādiem un citiem piemēriem tiek uzskatāmi nodemonstrēts, kāpēc Baltijas sabiedrības reakcija uz Kremļa draudiem ir daudz intensīvāka un nopietnāka nekā NATO valstu vairākumam.
Izmantojot vēstures norises, lai parādītu baltiešu asās reakcijas cēloņus, “The Military Show” īsi raksturo mūsu valstu militāri tehniskās iespējas un plānus dubultot spēkus, kā arī ekonomisko palīdzību Ukrainai. Apskats beidzas ar atziņu, ka no mums arī nevarētu gaidīt citu reakciju kā aktīvu un nezūdošu atbalstu ukraiņiem, ņemot vērā, ka mēs pretējā gadījumā būsim nākamie. Lielais videoblogs savācis vairāk nekā 5000 komentāru, turklāt interesanti, ka parastie Kremļa troļļi nav pat mēģinājuši iejaukties skatītāju debatēs, kurās auditorija pauž viennozīmīgu atbalstu Baltijai un Ukrainai. Lūk, tipisks komentārs: “Baltiešiem ir lielākie “pauti” visā NATO: tieši robežoties ar Krieviju, esot ar tik mazu iedzīvotāju kopskatu, un vienalga izvēlēties palīdzēt Ukrainai! Ja vien visas demokrātiskās valstis sekotu šim piemēram.”
