Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir vecākais publiskais muzejs Latvijā un Baltijā, kā arī viens no vecākajiem Eiropā. Muzejam ir trīs filiāles: Ainažu jūrskolas muzejs un Rīgā – Mencendorfa nams, Rīdzinieku 17.–18. gs. māja-muzejs un Latvijas Fotogrāfijas muzejs. Kuģniecības muzejs atrodas Vecrīgā, ievērojamā 13.–20. gs. arhitektūras piemineklī – Rīgas Doma ansamblī. Muzeja direktore Liene Johansone-Kuzmina "Neatkarīgajai" stāsta, ka muzejs ir gatavs ārkārtas situācijām, taču ne karam. Tam neviens muzejs nav gatavs.
Muzejs nav tikai viena struktūra, zem muzeja vēl ir citi muzeji. Cik liels ir krājums?
Kuģniecības muzeja glabātava aptver vairāk nekā sešus tūkstošus vienību. Ir pamatkrājums, palīgkrājums, apmaiņas krājums, un varu teikt, ka tuvojamies septiņiem tūkstošiem.
Cik no tā ir izstādīts pastāvīgajā ekspozīcijā?
Šobrīd muzeju ekspozīcijās un izstādēs ir aptuveni 8000 priekšmetu.
Kas ir vērtīgākā muzeja sadaļa?
Nav iespējams nodalīt vērtīgāko vai nevērtīgāko. Muzejs pēc būtības kolekcionē vērtības, un visa kolekcija kā tāda, kā kopums, ir vērtība. No tiem gandrīz 700 tūkstošiem priekšmetu, kas ir pieņemti muzeja krājumā 250 gadu laikā, nevar teikt, ka kādam priekšmetam nav nekādas vērtības. Tādu priekšmetu mums nav. Mums ir aptuveni 80 kolekcijas, un katrai ir vēsturiskā vai kultūrvēsturiskā vērtība. Mums ir priekšmeti - Eiropas līmeņa vērtības. Kolekcijas pašas par sevi ir unikālas un neatkārtojamas. Gan finansiāli, gan vēsturiski nozīmīgas. Priekšmeta vērtību mēs, muzejnieki, vērtējam pēc saviem strikti noteiktajiem kritērijiem, bet apmeklētājiem vairāk patīk ar leģendām apvīti stāsti.
Kas ir Eiropas līmeņa muzeja priekšmeti?
Piemēram, numismātikas kolekcija. Tā ir unikāla un ļoti bagātīga. Nav tāda viena priekšmeta, kuru varētu izcelt īpaši.
Numismātikas krājuma vienības ir vairāk nekā septiņi tūkstoši. Kas tieši kolekcijā ir īpašs?
Šī ir ļoti plaša un smalkām detaļām piesātināta tēma, kuru var precīzi atklāt mans vietnieks krājuma darbā un atsevišķu kolekciju glabātāji.
Kas ir jūsu kompetencē? Pārvaldība, vadība?
Finanses, personālvadība, stratēģija un citi administratīvie jautājumi. Direktors kopumā atbild par visām Muzeja likumā noteiktajām funkcijām. Tajā skaitā par zinātnisko darbu un krājumu veidošanu, saglabāšanu, tomēr kolekciju vēsturiskā pārziņa ir citu darbinieku kompetence. Ne velti mums muzejā strādā 130 cilvēki, kuri katrs atbild par savu konkrēto sfēru. Direktors nav tas, kurš atbild par krājumu, kolekcijām un 700 tūkstošiem priekšmetu un to raksturojumiem. Es esmu strādājusi salīdzinoši nelielā muzejā un par to varētu izstāstīt visu, bet valsts muzejā ir sava specifika.
Fotomuzejs pārceļas uz citām telpām, kāds liktenis to sagaida?
Jā, tas ir manas kompetences jautājums. Fotogrāfijas muzejs pagājušā gada 30. decembrī Mārstaļu ielā pārstāja darboties, jo mums beidzās nomas līgums. Tas nebija mūsu vienpusējs lēmums. No šī gada 1. jūnija muzejs atrodas Kronvalda bulvārī 4, Latvijas Mākslas akadēmijas ēkā. Viss krājums ir pārvests, tur cilvēki strādā, lai iekārtotu telpas. Publiski izskanējusi informācija, ka šis muzejs būs ierobežotas pieejas, taču tā nav taisnība. Publiskā telpa būs pieejama, un tiks organizētas dažādas darbnīcas, tikšanās, izstādes, konferences. Bet šobrīd jāsaprot, ka pēc pārcelšanās ir jāsakārto arhīvs, bibliotēka un tas prasīs laiku. Plānojam darbus pabeigt šā gada pēdējā ceturksnī.
Kādas būs muzeja darbības kara situācijā?
Jūs šo jautājumu uzdevāt pirms pāris dienām, un es ilgi par to domāju. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka karam neviens nav gatavs. Ne personīgi, ne juridiski nav iespējams sagatavoties karam. Ja kāds saka, ka ir gatavs karam, viņš neapzinās, ko nozīmē karš. Kā institūcijas vadītāja varu pateikt, ka mēs esam izskatījuši dažādas stratēģijas. Esam strādājuši kopā ar Kultūras ministriju, no mūsu puses esam visu izdarījuši. Ir palikuši jautājumi, kuri nav mūsu kompetencē. Tie ir valstiska līmeņa jautājumi, uz kuriem gaidām atbildes. Nu, jā, karam nevar būt gatavs. Savulaik modelējām dažādas versijas, kas var notikt. Tad sapratām, ka nevar būt viena universālā situācijas risinājuma. Tas, kas notiks, diemžēl nav prognozējams.
Visiem muzejiem ir plāni, ko glābt, kas ir pirmais, ko saglabāt.
Šādi saraksti, protams, ir un ir bijuši vienmēr. Tas nav pēdējo gadu izdomājums. Tādi saraksti ir kopš neatkarības atjaunošanas. Saraksti visu laiku tiek pielaboti, īsināti, tā ir ļoti liela specifika. Pat ja šādi saraksti ir, mēs nezinām, kādi var būt uzbrukumi. Šobrīd nav viena noteikta scenārija, rīcības plāna. Bet plāni ir, protams, tikai mēs nevēlamies ar tiem dalīties publiski.
Ir kādi ļoti, ļoti unikāli eksemplāri?
Nu, tie jau ir tie jautājumi uz kuriem labāk neatbildēšu. Šo informāciju var izmantot dažādas puses. Tā arī varbūt ir mana nostāja, ko, kur vedīsim... Nevajag pievērst tam tādu uzmanību, īpaši medijos. Jā, protams, mūsu krājums ir pieejams nacionālajā kopkatalogā, visi to var redzēt. Bet nevēlos akcentēt kādas īpašas rīcības stratēģijas, jo tas varētu tikt izmantots no kāda puses arī nelietīgos nolūkos.
Cik ļoti no jūsu lēmumiem ir atkarīgi jūsu pakļautībā esošie muzeji?
Pilnībā. Budžets, plānošana, atsevišķs finansējums. Procesi sākas ar vadības lēmumiem, un arī to īstenošana virzās caur mums. Mēs esam viena juridiska vienība. Piemēram, mēs nevaram pilnībā jums parādīt arī muzeja krājumus, tāda ir muzeju darbības specifika.
Vai patiesi no muzeja ved pazemes ejas?
Nē, šie jautājumi jāuzdod pašvaldībai. Mūsu teritorijā nav. Šogad muzejam aprit 251 gads. Tādējādi šis ir viens no vecākajiem muzejiem Eiropā. Muzejs ir unikāls ar savu atrašanās vietu. Muzeja ēkas pamati likti 13. gadsimtā, aptuveni tad, kad Rīga tika dibināta. Ēka ir neskaitāmas reizes pārveidota. Viena daļa ir būvēta 19. gadsimtā, kad to sāka veidot Nikolauss fon Himzels. Cita ēkas daļa pārveidota no 13. gadsimta klostera ar tagad esošo kolonnu zāli 18. gadsimtā. Kolonnu zāle kādreiz bija mūku guļvieta. Ēka būvēta savulaik Rīgas arhīvam. Te glabājas dokumenti no 15.-16. gadsimta līdz 20. gadsimta sākuma. Šeit ir redzami divu ciemu iedzīvotāju apavi, no laika pirms Rīgas dibināšanas. Te ir apskatāma unikāla, pirmskrustnešu laika ādas maska, kura ir tikai viena vienīgā Latvijā. Par tās funkcijām joprojām nav vienota viedokļa starp vēsturniekiem. Versijas ir, ka tā ir ārstniecības maska vai arī ķekatu maska. Šeit glabājas slavenais Rīgas kuģis, kura stāsts ir skumji bēdīgs. To izcēla no Rīdzenes. Tiem, kas nezina, atgādinu, ka tagadējai Vecrīgai sensenos laikos cauri tecēja upe Rīdzene. 18. gadsimtā upīti aizbēra. Kuģi atrada, kad cēla ēkas, kur tagad atrodas Galerija “Centrs”. Tajā vietā atradās senā osta. Kuģi, kurš nogrima aptuveni 12.-13. gadsimtā, atrada 1938. gadā. Kad kuģi atrada, tas bija ļoti labā stāvoklī. Kara laikā ēka, kurā kuģi glabāja, tika sabombardēta. Tas, kas no kuģa palicis pāri, tagad atrodas muzejā. Citā zālē pārstāvēti viduslaiki, krustnešu laiks, katoļu svētie un visiem zināmais Kristapa tēla oriģināls. Visi strīdas par tā piederību gadsimtiem - 13., 16. vai 17. gadsimts? Zīmīgi, ka Kristapu neviens līdzšinējos karos nesabojāja.
