Vai patiesi Latvija tikusi pie savas bruņumašīnu ražotnes?

© Imants Liepiņš

Jauna rūpnīca Vidzemē, kas ražo mūsdienīgu militāro tehniku — vēl pirms dažiem gadiem tas izklausījās nereāli. Tagad no ražotnes jau izripojuši pirmie “Patria 6x6” bruņutransportieri.

Pilnīgi melns, svaigs asfalts ar vēl jūtamu bitumena smārdu, mirdzoši jaunas un vēl nenoskrāpētas korpusa durvis, sienas — tā apmeklētājus sagaida SIA “Defense Partnership Latvia” jaunā rūpnīca Valmierā. Vecās telpas Cēsīs palikušas par šauru, jaunās uzbūvētas industriālajā parkā par Eiropas līdzfinansējumu un tad pielāgotas konkrētās ražošanas vajadzībām. Būtiski ir atzīmēt, ka šis nav kārtējais “pilotprojekts” vai “prototips” — firma jau savā iepriekšējā adresē Cēsīs ražoja “Patria” bruņumašīnas kā Somijas aizsardzības nozares un Latvijas uzņēmumu kopproduktu. Jaunā ēka ļaus bez grūtībām izpildīt pašreizējo Latvijas armijas pasūtījumu — 30 bruņutransportierus gadā, līdz to kopskaits sasniegs vismaz 200, bet uzņēmums lēnām gatavo darbiniekus, lai varētu ražot 60 “Patria” eksemplārus gadā. Savukārt pēc tam vajadzības gadījumā iespējams strādāt jau vairākās maiņās, kas ļautu saražot pat 160 vienības gadā.

Imants Liepiņš

“No Latvijas puses iesaistīti seši ražotāji. Rīgas firma “EMJ Metāls” sametina korpusus, Jelgavas firma piegādā gatavas šasijas, Saldus ražotājs — vēl citas daļas, bet mūsu ražotnes uzdevums ir to visu samontēt kopā. Motorus un riepas iepērkam brīvajā tirgū, jo tādus elementus ir vienkāršāk nopirkt gatavus nekā ražot pašiem,” stāsta SIA “Defense Partnership Latvia” valdes priekšsēdētājs Uģis Romanovs. “Vienas mašīnas samontēšanai, kad viss ir atvests, vajadzīgas 1000 darba stundas. Vecajā adresē Cēsīs mēs no šī apjoma varējām paveikt vienīgi 200 stundas, tāpēc vajadzēja jaunas telpas. Valmierā tāda piecus miljonus vērta ēka bija iznomājama jaunbūvējamā industriālajā parkā, mūsu pašu investīcijas tāpat sasniegušas piecus miljonus — lielākoties iekārtās un aprīkojumā. Mēs pēc saražošanas un testēšanas piegādājam bruņumašīnas braukšanas kārtībā, un armijnieki pēc tam paši uzstāda savu ekipējumu. Piemēram, ieročus viņi var uzlikt 30 sekundēs. Blakus šoferim sēž komandieris, viņiem aizmugurē vēl 12 kareivji ar pilnu ekipējumu. Cik “Patria” spēj pabraukt ātri, to mēs paši nezinām — tas ir krietni virs 100 kilometriem stundā, bet neesam centušies izpētīt maksimālo ātrumu, tikmēr bezceļa apstākļos peldus ātrums ir ap septiņiem kilometriem stundā, jo Latvijā neatrodas tik milzīgi ezeri un upes, kuru šķērsošanai būtu vajadzīgs lielāks ātrums uz ūdens.”

Ministru prezidente Evika Siliņa, kopā ar savu Somijas kolēģi Peteri Orpo piedaloties lentītes griešanā, savā runā atzīmēja — pateicoties kopumā tikai 10 miljonu eiro investīcijām, Latvija tikusi pie pilnīgi jaunas militārās rūpnīcas. Vispirms uzdevums ir apgādāt ar bruņutransportieriem savas valsts armiju un tikai pēc tam skatīties uz eksportu. Valmieras mērs Jānis Baiks, no tribīnes neslēpjot gandarījumu, bija lakonisks: “Tagad mūsu valsts daudz spiesta runāt par armijas attīstīšanu — mēs Valmierā nerunājam, bet darām!” Mērķis ir pēc iespējas lielāku ražošanas daļu veikt Latvijā — ne tikai tāpēc, lai nauda paliktu mūsu ekonomikā, bet arī tamdēļ, lai problēmu gadījumā mēs būtu pēc iespējas mazāk atkarīgi no ārzemju piegādēm. Jaunajā rūpnīcā arī viens stūris atvēlēts ne tikai Latvijas, bet arī šeit esošo NATO sabiedroto tehnikas remontiem, ja tāda vajadzība radīsies.

Nevarēja nepamanīt, ka vislielāko klātesošo uzmanību izpelnījās bijušais aizsardzības un ārlietu ministrs Artis Pabriks, kura laikā bruņumašīnu ražošana tika izplānota un īstenota Cēsu ražotnē. Šķiet, gandrīz katrs klātesošais gribēja pārmīt vismaz dažus vārdus ar A. Pabriku, kuru vairāki armijnieki uzrunāja par “Latvijas bruņumašīnas tēvu”. Ceļš uz “Patria” bijis brīžiem ļoti dīvains: Latvijas armija iepriekšējā desmitgadē nevarēja iepirkt bruņumašīnas pat tad, kad nauda tam budžetā bija ieplānota. Piemēram, 2017. gadā notika atklāts konkurss aptuveni 200 miljonu eiro apmērā par četrriteņu bruņumašīnu iepirkumu Latvijas armijai, kurā uzvarēja cits Somijas uzņēmums SISU, taču konkursu nekavējoties apstrīdēja divi zaudētāji: Dienvidāfrikas Republikas kompānija “Paramount International” un visiem zināmā amerikāņu armijas džipa “Humvee” būvētāji “AM General LLC”.

Imants Liepiņš

Pēc ilgstošas stīvēšanās 2019. gadā Iepirkumu uzraudzības birojs lēma par labu sūdzētājiem, un iznākums bija tāds, ka konkursu atzina par nenotikušu — rezultātā Sauszemes spēki netika ne pie Somijas, ne amerikāņu, ne Dienvidāfrikas, ne pie kādām citām bruņumašīnām. Lai to novērstu, toreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks nākamajā gadā izdarīja gājienu, kāds pirms tam bija neiedomājams — paziņoja, ka Latvija ražos bruņutransportierus pati.

“Es vispirms gadus trīs vedu pārrunas ar Vācijas ražotājiem, jo uzstādījums bija tāds: nepieciešama ražošana Latvijā, lai mēs nebūtu atkarīgi no citas valsts. Ukrainā mēs redzam, ka valsts kaujasspējas iet roku rokā ar ekonomiku: ja piegādes no ārzemēm kavējas, rezultātā kavējas arī pretuzbrukums. Tomēr vācieši negribēja būvēt rūpnīcu pie mums, tikai pārdot mums gatavus ražojumus. Tad es griezos pie Somijas partneriem un jau dažu mēnešu laikā saņēmu piekrišanu. Lai mēs tagad varētu svinēt sērijveida ražošanu, būtiski bija arī tas, ka bruņotie spēki piekrita nemainīt savas prasības transportam, kamēr tas tiek palaists ražošanā — armijnieki jau grib arvien tikt pie kaut kā jaunāka un modernāka, bet nepārtraukta prasību maiņa iepirkumos tikai palīdzētu nekad nenonākt pie rezultāta,” teica Artis Pabriks.

Tātad faktiski bija pagājuši gandrīz desmit gadi, kurus Latvijas armija pavadījusi bez nopietnām bruņutransportieru piegādēm — iepriekšējo reizi sekmīga piegāde izdevās tikai ar starpvaldību līgumu (tādu neviena puse nevar apstrīdēt), kad 2014. gada septembrī Lielbritānija piekrita pārdot 123 kāpurķēžu tehnikas CVR(T) vienības. Par 39,4 miljoniem britu mārciņu Latvija ieguva piecu veidu bruņutehnikas modeļus — ar ložmetējiem vai 30 milimetru lielgabalu apbruņotos “Sultan”, “Scimitar” un “Spartan”, kā arī medicīnas bruņutransportierus “Samaritan” un evakuācijas mašīnu “Samson”. Svarīgi, ka cenā ietilpa tehnikas kapitālais remonts, pilnīga atjaunošana un komplektācija.

Konkrētie britu tehnikas modeļi ir piemēroti Latvijai, jo tie ir salīdzinoši nelieli (4,9 reiz 2,2 metru gabarīti), ātri (līdz 80 km/h), manevrētspējīgi un ar augstu caurgājību (uz kāpurķēdēm, nevis riteņiem), spējīgi vest trīs kareivju apkalpi un vēl četrus kājniekus ar visiem ieročiem. Turpretī, piemēram, smagos tankus Latvijai nav vērts iepirkt, jo mūsu salīdzinoši purvainajā un mežainajā, slapjajā valstī no tiem ir mazāka jēga (pretstatā to izmantošanai plakanajā Dienvidukrainas stepē).

Tolaik šim guvumam uzradās kritiķi, no kuriem redzamākais bija toreizējais Saeimas deputāts, tagadējais Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš, kurš par to mēģināja rakstīt iesniegumus. “Neatkarīgā” jau pirms diviem gadiem rakstīja, ka šīs debates beigās izšķīra notikumi Ukrainā — lielākā ukraiņu volontieru fonda dibinātājs Serhijs Pritula izsludināja 200 miljonu hrivnu vākšanu, lai iepirktu Ukrainas bruņotajiem spēkiem FV103 “Spartan” 50 eksemplārus. 36 stundu laikā tauta savāca 236 miljonus hrivnu (5,9 miljoni eiro). “Mūsu izvēle krita uz “Spartaniem”, ņemot vērā pieklājīgās atsauksmes par bruņu stiprumu, mašīnu kompaktumu un ātrumu, kā arī to, ka tas ir kāpurķēžu transports,” ziņoja fonda dibinātājs. Rezultātā tika izpirkti visi Britu salās vēl pieejamie CVR(T) eksemplāri, tajā skaitā pat norakstītie no privātajām kolekcijām.

Izpēte

Latvijai beidzot ir sava strauji augoša militārās rūpniecības nozare, kas izpaužas bruņumašīnu būvē Valmierā, dronu izstrādē Mārupē un citur, dažādu komponenšu ražošanā Saldū un Jelgavā utt., taču pēc šomēnes notikušās konferences radās aizdomas, ka mūsu amatpersonas par to neko negrib zināt.