Kamēr sabiedrības uzmanība ir pievērsta tā dēvētā Slokas dūrēja personībai, publiski tiek apspriesta valsts un pašvaldības nespēja risināt situāciju ar pusaudžu audzināšanu. Patiesība ir vēl baisāka nekā šķiet. Šobrīd Jūrmalas atbildīgajām iestādēm ir jānodrošina aizsardzība jaunietim, kurš sabiedrības acīs ir slepkava. Par to, kā risināt situāciju, “Neatkarīgās” saruna ar Jūrmalas pilsētas Labklājības pārvaldes vadītāju Laimu Grobiņu, Sociālo pakalpojumu centra “Kauguri” vadītāju Sarmīti Gropi, kuras pārraudzībā ir arī bērnu un jauniešu māja “Sprīdītis”, un Jūrmalas pašvaldības policijas priekšnieku Uldi Bēniņu.
Tas, ka bērns pēc nozieguma veikšanas atgriežas aprūpes iestādē, jo valstī nav nevienas sociālās korekcijas iestādes, nav pieņemami, uzskata Jūrmalas pilsētas Labklājības pārvaldes vadītāja Laima Grobiņa. Sociālo pakalpojumu centra “Kauguri” vadītāja Sarmīte Grope, kuras pārraudzībā ir arī bērnu un jauniešu māja “Sprīdītis”, norāda, ka kopš 2022. gada 1. jūlija vairs nepastāv neviena cita valsts finansēta sociālās korekcijas izglītības iestāde. Sociālās uzvedības korekcijas darbs ar augsta riska pusaudžiem atstāts pašvaldību ziņā. Vienīgā ārstniecības iestāde, kurā var iziet motivācijas programmu atkarībās sirgstošie jaunieši vecumā no 12 gadiem, ir VSIA "Slimnīca "Ģintermuiža"". Bet, lai izietu šo programmu, jaunietim pašam ir jāvēlas ārstēties. Veidojas situācija, ka jauniešus uzņem slimnīcā, bet neviens viņus nevar atturēt pamest iestādi. Viņiem ir tiesības to darīt, šī nav obligāta ārstēšana vai sociālā rehabilitācija no psihoaktīvajām vielām. Tā nav paredzēta jauniešiem, kuri klaiņo un izvairās no ārstēšanās. Šajā valsts finansētajā motivācijas programmā ir piecas vietas, un, lai motivēts bērns saņemtu ārstēšanu, jāgaida vidēji četri mēneši.
S. Grope atturas spriest, kā nākotnē virzīsies sabiedrību satraukušais gadījums Slokā un fakts, ka sava vienaudža slepkava joprojām dzīvo un, iespējams, arī pēc tiesas sprieduma turpinās dzīvot “Sprīdītī”. S. Grope vadītājas amatu pilda jau trīs gadus. Pa šo laiku viņai bijis jāsakārto dokumenti, jānodrošina “Sprīdītī” sociālie pakalpojumi. Ir izstrādāta sistēma, kā bērni paši var iegādāties apģērbu. Tomēr viņa ir gatava pamest darbu, ja ministrija izlems, ka jāatrod grēkāzis un jāsoda. Tad S. Grope arī atkāpsies. “Šobrīd gaidām pārbaudes rezultātus,” saka S. Grope. Viņa arī atzīst, ka situācija ir smaga. Visu saasina pastiprinātā uzmanība Slokas gadījumam. Saucot lietas īstajos vārdos - šobrīd visvairāk uzmanības un aizsardzības ir nepieciešams jaunietim, kuru vaino slepkavībā. Viņam ir izteikti draudi, un, neraugoties uz sabiedrības viedokli, viņš tomēr ir bērns, pusaudzis. Jā, slepkava, bet, neraugoties uz visu, bērns, kuram nepieciešama palīdzība un morālais atbalsts. Kā veidosies viņa nākotne, šobrīd ir Jūrmalas atbildīgo iestāžu ziņā. Te var piebilst, ka neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Nevainīguma prezumpcija nodrošina to, ka nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums un visas šaubas jātulko par labu apsūdzētajam.
Joprojām ir aktuāls jautājums par šī jaunieša pārvietošanu uz citu iestādi. Jautājums tiek lemts kopā ar bāriņtiesu, Valsts policiju, pašvaldības policiju. “Ir skaidrs, ka šis jaunietis nevar palikt Jūrmalā un mums ir jāmeklē alternatīvas. Nevar viennozīmīgi runāt par visiem iesaistītajiem. Katrs gadījums jāizvērtē atsevišķi. Ļoti ceru, ka šīs nedēļas laikā būs skaidrība,” saka S. Grope. Šobrīd viņa atturas minēt, uz kurieni jaunieti varētu pārvietot, vien kā pieļaujamo iespēju noliedz Rīgu un Ventspili. Tiekot izskatītas visas iespējas.
Medijos ir izskanējusi informācija, ka jaunietis apdraud citus “Sprīdīša” bērnus. S. Grope to noliedz: ”Nav bijis tā, ka viņš apdraud citus bērnus. Traumētiem bērniem uznāk šīs agresijas lēkmes, bet līdzās dzīvojošos viņš nekad nav apdraudējis.” Jūrmalas pašvaldības policijas priekšnieks Uldis Bēniņš piebilst: “Šo situāciju mēs monitorējam kopā. Reaģējam uz katru situāciju, kas ir mūsu redzeslokā, un rīkojamies atbilstoši kompetencei.” Pašvaldības policija joprojām uzrauga bērnu un jauniešu māju "Sprīdītis". Tiek sekots, lai bērni aprūpes iestādē atgrieztos līdz plkst. 18.00. Par šo uzraudzību pašvaldības policijas priekšnieks teic: "Periodiski." Jautāts par pašvaldības policijas ikdienas saskarsmi ar bērniem līdz 14 gadu vecumam, U. Bēniņš atbild: “Reti. Pēc kopējām tendencēm, reti nokļūst mūsu redzeslokā. Īpašu uzmanību pievēršam bērniem, kuri nav sasnieguši 16 gadu vecumu. Bērni viennozīmīgi ir mūsu prioritāte.”
S. Grope norāda, ka ir vienošanās ar pašvaldības policiju, kas paredz, ka bērniem līdz plkst. 18.00 ir jābūt “mājās”. “Ja tā nav, mēs jau laikus ar policiju sazināmies un informējam. Epizodiski šādi gadījumi notiek. Bet likumu, ka bērniem ir jābūt mājās līdz 22.00, neviens nav atcēlis. Ja viņš nav līdz 22.00, bērns tiek pasludināts meklēšanā. Ja šie noteikumi netiek ievēroti, veicam pārrunas, skaidrošanu, motivāciju.” S. Grope lūdz neattiecināt šos gadījumus uz visiem bērniem, jo šajā gadījumā runa ir par atsevišķiem bērniem. “Ir bērni, kuriem ir uzvedības traucējumi, bet ir arī bērni, kuriem ar uzvedību viss ir kārtībā,” teic S. Grope. Skaidrošana un pārrunas ir ikdienas darbs. Jautāta par sodu piemērošanu nepaklausības gadījumā, S. Grope norāda, ka, piemēram, teritorijas uzkopšanas darbi nav uzskatāms kā sods, bet tas ir bērnu pienākums: “Uzkopt aiz sevis, uzkopt teritoriju, māju, istabu - tie ir viņu pienākumi. Vienīgais, ko varam ierobežot, ir interneta un mobilā telefona pieejamība.”
Iestāde veic grūtu darbu, strādā atbilstīgi valstī noteiktajam modelim: bez vecāku gādības palikušajiem bērniem līdz 18 gadu vecumam nodrošinot ģimeniskai videi pietuvinātus apstākļus - sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju, atbilstošas izglītības iegūšanu, veselības aprūpi utt. Tomēr ne visiem bērniem šis modelis ir piemērots. Viena veida pakalpojums ir nepieciešams bērnam, kurš ir zaudējis vecākus, un cits pakalpojuma veids - bērnam, jaunietim, kurš ir veicis noziedzīgu nodarījumu, varmākam vai vardarbības upurim. Bērnu un jauniešu mājā nonāk bērni, kuri izdarījuši likumpārkāpumus, klaiņo, neapmeklē skolu, ilgstoši lieto aizliegtas vielas, un arī tādi, kuriem jau izveidojusies atkarība no narkotiskajām vielām.
S. Grope stāsta, ka iepriekš ir bijusi tendence, ka pusotra gada laikā bērnu un jauniešu mājā ienākuši bērni, kuru pagātnē bijuši smagi likumpārkāpumi un noziedzīgi nodarījumi. Tie ir pieci pusaudži ar ļoti smagām dzīves, pagātnes pieredzēm. Viens no šiem zēniem bija dzīvojis ģimenē, viņam ir 16 gadu, par viņu vecāki nespēja rūpēties. Viņš destruktīvi uzvedies, un viņam ir arī pieredze uzturēties "Origo" apkārtnē, kur pulcējas pusaudži un notiek dažādi likuma pārkāpumi. Viņš ierādījis to arī citiem bērniem, un viņi nedevās uz skolu, bet ar vilcienu aizbrauca uz Rīgu, uz "Origo".
Ar šo pusaudžu ienākšanu "Sprīdītī" mainījusies visa bērnu un jauniešu mājas vide. Pusaudži atnākuši no aizbildņu ģimenes, bija piedzīvojuši un arī paši veikuši "ļoti smagus noziedzīgus nodarījumus", vēl nesasniedzot kriminālatbildības vecumu. Runājot par zēnu, kas tiek turēts aizdomās par slepkavību - pirms šī notikuma šim zēnam neesot bijis ne vielu lietošanas problēmu, ne atkarību. Viņam bijušas agresijas lēkmes, bet notikumā lielu lomu nospēlējuši tie bērni, kas pēdējie ienāca "Sprīdītī". Vienam no šiem zēniem bija vajadzīga psiholoģiskā palīdzība, jo viņš "bija ar ļoti smagu pieredzi". Viņš saņēma sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, kas domāts vardarbībā cietušajiem, kaut gan viņš arī pats bija veicis noziedzīgus nodarījumus pret citiem bērniem. "Sprīdītī" nav iespēju nošķirt tādus bērnus atsevišķi, uzsver sociālā darbiniece.
Izņemot no ģimenes bērnu, ir ļoti svarīgi izvērtēt, kurš ārpusģimenes aprūpes pakalpojums viņam būtu piemērotāks, domā Grope. Valsts līmenī būtu jāizstrādā vadlīnijas, un jābūt iespējai izvēlēties piemērotāko ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu. "Šobrīd ir tā: ir lielas grūtības piemeklēt konkrētam bērnam atbilstošu aizbildni vai audžuģimeni, vienīgais variants ir bērnu-jauniešu māja, un mums nav tiesību atteikties uzņemt bērnu," norāda Grope.
Gan S. Grope, gan L. Grobiņa atzīst, ka darbs ar bērniem ir aicinājums, darbs, kurš nebeidzas plkst. 17.00. Tas ir darbs, ar kuru cilvēki dzīvo. Darbs nav viegls. Bērni atnāk traumēti no mājām, kur daudz ko ir pieredzējuši. Lai no viņu puses panāktu uzticēšanos, paiet ilgs laiks. Šobrīd “Sprīdītī” dzīvo 15 bērni, nesen klāt nākusi kāda meitenīte, jo viens no pusaudžiem, sasniedzot pilngadību, t.i., 18 gadu vecumu, devies patstāvīgā dzīvē. Kad pilngadību sasniegušais jaunietis dodas savā dzīvē, uzsākt savas gaitas palīdz Sociālais dienests. Ir iespējas pieteikties dzīvokļa rindā, saņemt dzīvokļa pabalstu. Dzīvokļa rindā viņi iestājas savlaicīgi, bet var arī izvēlēties un saņemt dzīvokļa pabalstu.
Ne Bērnu tiesību aizsardzības likums, ne arī citi tiesību akti tieši nedefinē, kas ir bērns ar uzvedības problēmām vai to iestāšanās risku. Kā šobrīd notiek konstatācija, ka bērns iekļaujas šajā jēdzienā? S. Grope skaidro, ka, izvērtējot bērna sociālās funkcionēšanas spējas un prasmes, atkarības problēmas, var secināt, vai bērnam ir vai nav šīs uzvedības problēmas. Tas ir sociālais darbs. Ja bērns klaiņo, ubago, zog, tā jau ir ielaista problēma. “Diemžēl ir bērniņi, kuriem, jau nokļūstot ilgstošā aprūpē, ir šīs smagās uzvedības izpausmes. Viņi jau no bērnības ir klaiņojuši, zaguši, lai izdzīvotu vai atnestu mājās kādu pievienoto vērtību pārdodot. Tas ir tas, ko viņi ir pieredzējuši savās bioloģiskajās ģimenēs,” norāda S. Grope. Pirmos signālus par šādiem bērniem iestādes saņem no skolas, ģimenes ārsta, ja paši vecāki nonāk policijas rokās. L. Grobiņa piebilst, ka Nepilngadīgo uzraudzības nodaļa nodarbojas ar tiem bērniem, kuri nonākuši tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā. Pašvaldības policija šajos procesos iesaistās starpinstitūciju sadarbības ietvaros. Ja kādas sadarbības institūcijas rīcībā ir informācija par iespējamu vai jau izdarītu pārkāpumu, pašvaldības policija nekavējoties to pārbauda un tālāk pieņem lēmumu. Ir arī situācijas, kad nepieciešams pavadīt sociālo darbinieku. “Ikdienā strādājam normālos darba procesos. Apmaināmies ar pieejamo informāciju. Bez dramatizēšanas ir citādas spilgtas izteikšanās, mēs darām savu darbu ar mērķi rūpēties par bērniem. Ja redzam kādu indikāciju, kad, iespējams, ir skartas bērna intereses, mēs nekavējoties uz to reaģējam,” saka U. Bēniņš.
Jūrmalas pilsētas Labklājības pārvaldes vadītāja Laima Grobiņa norāda, ka “Jūrmalas pašvaldība šiem bērniem jūtas kā vecāki, kuri ir izdarījuši visu savu bērnu labā. Sagādājuši viņiem visus apstākļus, lai būtu iespējas labi augt”. Spilgts pretstats ir pausts Jūrmalas iedzīvotāju iniciatīvas grupas vēstulē, kurā teikts, ka Jūrmalas pašvaldības iestāde Bērnu un jauniešu māja “Sprīdītis”, kur mīt slepkavībā iesaistītie pusaudži, ir “kļuvis par disfunkcionālai ģimenei pietuvinātu vidi, kur par bērnu attīstību patiesībā nevienam nav nedz daļas, nedz intereses”. L. Grobiņa skaidro: “No mūsu puses personāls ir nodrošināts. Katrā mājā ir sociālais audzinātājs, sociālais aprūpētājs. Līdz traģiskajam notikumam jau uz astoņiem bērniem bija nodrošināti trīs pieauguši cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt, atbalstīt. Pieejams arī psihologa pakalpojums. Sociālais darbinieks, kurš ir kā mamma, zina visu, kas tajā mājā notiek.” Tāpat Jūrmalas iedzīvotāju iniciatīvas grupas vēstulē pausts, ka Jūrmalā nav pieejams Pusaudžu resursu centrs. S. Grope teic, ka pusaudži ir braukuši uz Tukumu, kur šis centrs ir pieejams. Pamatā pusaudžiem esot bijis nepieciešams psiholoģiskais atbalsts. Viņa arī atzīst, ka viens no “Sprīdīša” bērniem ir Probācijas dienesta uzraudzībā. Tas gan neesot jaunietis, kurš nogalināja 13 gadus veco pusaudzi.
