Pēdējo nepilnu divu kara gadu laikā rehabilitācijas kursu Latvijas ārstniecības iestādēs ir izgājuši vairāk nekā 200 ievainoti Ukrainas karavīri. “Kontekst.lv” apmeklēja karavīru un vietējo brīvprātīgo tikšanos.
Rehabilitācija ir atkarīga arī no ievainojuma sarežģītības: daži karavīri ārstējas pāris nedēļas, citi - sešus mēnešus vai pat ilgāk. Kad ārstēšana ir beigusies un karavīri dodas mājās, Ukrainas un Latvijas sadraudzības biedrības brīvprātīgie par godu viņiem rīko nelielu svētku vakaru.
Slokas bijušās celulozes fabrikas zāle ir spilgti izgaismota, šeit valda rosīga un nedaudz trokšņaina gaisotne. Uz galdiem vareņiki, speķis, gorilka un, protams, Latvijas tradicionālie gardumi, kā, piemēram, dažādi kūpinājumi.
Pavadīt ukraiņu karavīrus mājup ieradušies viņu tautieši no dažādām Latvijas vietām, latviešu draugi, kurus Latvijā noteikti satiek ikviens ukraiņu karavīrs, un vietējo labdarības organizāciju pārstāvji. Bērni no ukraiņu centra "Perlina" dāvināja karavīriem savus zīmējumus. Vakars sākās tradicionāli - ar Ukrainas himnu.
To dziedāja Anastasija Vasilenko, bijusī soliste no slavenā Mariupoles drāmas teātra, kuru 2022. gada martā iznīcināja Krievijas aviācija.
Kijivā dzīvojošais Dmitrijs Teiza ir Ukrainas karavīrs. Viņš stāsta - lai gan ļoti pietrūkst dzimtenes, viņam ir grūti pamest Latviju: "Esmu ierindā jau ilgu laiku - kopš 2015. gada, bet pirms tam biju policists. Man bija divas kontūzijas. Pēc otrās mans veselības stāvoklis pasliktinājās. Ārstējos Ukrainā, taču ārstu konsilijs nolēma, ka jābrauc uz rehabilitāciju ārzemēs. Tā es nonācu Latvijā. Tagad jūtos daudz labāk, lai gan apzinos, ka no kontūzijas nav iespējams tikt vaļā. Vēlos pateikties Latvijas ārstiem, it īpaši Vaivaru rehabilitācijas centra speciālistiem. Esmu šeit jau mēnesi, un man ir vislabākie iespaidi par šo valsti, vietējo gaisotni un cilvēkiem. Paldies arī brīvprātīgajiem: uzreiz sapratām, ka mēs netiktu atstāti vieni ar mūsu problēmām, ja tādas būtu. Tā ir laba valsts, es pēc tās ilgošos!"
Ukrainā Dmitrijs grasās atgriezties frontes līnijā. Viņš saka, ka citādi nevar darīt, lai gan apzinās, ka kontūzija prasa pastāvīgu medicīnisko palīdzību, kas frontē nebūs pieejama.
Starp vakara viesiem - arī Jūrmalas vicemērs Jānis Lediņš ar sievu Ligitu. Viņš pastāstīja, ka gan viņa ģimene, gan pilsēta turpina palīdzēt Ukrainai šajos grūtajos laikos: "Ar karavīriem diezgan bieži tiekamies dažādos pasākumos Latvijā. Piemēram, apmeklējam brīvprātīgo štābu šeit, Slokā. Viena lieta ir lasīt ziņas par karu Ukrainā, bet paviesoties pie kara veterāniem ir pavisam kas cits. 2022. gadā Jūrmala iegādājās 120 tūkstošus eiro vērtu medicīnas aprīkojumu Ļvivas dzemdību namam. Jūrmalas skolās un bērnudārzos visi ukraiņu bērni ēd bez maksas. Mēs sniedzam tiešu atbalstu Ukrainas un Latvijas draudzības biedrībai. Tiesa gan, tā jau ir mūsu ģimenes iniciatīva. Mēs palīdzam, piegādājot parafīnu, gofrēto kartonu, traukus tranšeju sveču izgatavošanai. Gaisotne, kas šeit tiek radīta ukraiņu karavīriem, liecina, ka neviens par viņiem neaizmirst.”
Pie viena no galdiņiem satiekam karavīru, kurš labi runā trīs valodās - latviešu, ukraiņu un krievu. Tas ir Alvis Lukša. Viņam ir 31 gads, viņš ir latvietis, kurš ir brīvprātīgi pieteicies dienēt Ukrainas bruņotajos spēkos. Arī viņš tika ievainots kaujā un nosūtīts mājās uz Latviju rehabilitācijai.
"Es esmu kājnieks un pēc pusotru gadu ilga dienesta guvu šķembu ievainojumu no drona. Pēc tam evakuācijas laikā mūs apšaudīja no mīnmetēja. Rezultātā visa mana ķermeņa labā puse ir ar šķembu ievainojumiem - no pleca līdz potītei. Pateicoties Ukrainas ārstu koordinētai rīcībai un ārstēšanai Latvijā, prognoze ir labvēlīga: lielākā daļa funkciju tiks saglabāta. Jāsaka, ka Ukrainas ārsti, par spīti pašreizējai nenormālajai slodzei, diezgan labi tiek galā ar savu darbu. Ukraiņi ir malači. Es apbrīnoju to, kā viņi karo, ārstē, palīdz."
Pagaidām ārsti Alvi ir atstājuši Latvijā, lai veiktu vēl vienu ķirurģisku iejaukšanos. Pēc rehabilitācijas kursa pabeigšanas viņš gatavojas atgriezties Ukrainā, armijas ierindā.
Ukrainas un Latvijas draudzības biedrības vadītājs Valērijs Olenijčuks stāsta, ka neviens karavīrs no Ukrainas, kurš ieradies Latvijā uz rehabilitāciju, nepaliek bez brīvprātīgo uzmanības: viņi iepazīstas ar puišiem uzreiz pēc viņu ierašanās un uztur pastāvīgus kontaktus līdz pat mājās atgriešanās brīdim: "Esam organizējuši daudz šādu vakaru, grūti saskaitīt, cik daudz. Atceros pirmo ukraiņu karavīru, kurš atbrauca uz rehabilitāciju Vaivaros. Tas bija vēl 2014. gadā! Toreiz mēs organizējām sava veida dežūras blakus mūsu puišiem, jo tolaik to prasīja apstākļi. Un kopš tā laika neesam atstājuši nevienu ievainotu Ukrainas karavīru.
Mums ir labi strādājoša sistēma, mēs zinām, kad un cik karavīru ierodas. Viņiem ir jāzina, ka viņi nav vieni, ka šeit ir stipra ukraiņu kopiena un atbalsts. Paldies Latvijai par iespēju ārstēt mūsu puišus, karavīru atsauksmes par uzturēšanos Latvijā ir vislabākās! Mēs pavadām mājās 20 karavīrus, gandrīz visi viņi atgriežas frontē. Nākamreiz gaidīsim viņus Jūrmalā, lai... atpūstos pludmalē!"
