Zemnieku protestos atplūdi: Pie vainas politiskās atraugas ar ekonomisko garnējumu

Juris Lazdiņš, zemnieks un Zemnieku saeimas vadītājs, protesta laikā Jelgavā dala tautai veselīgas vietējās pārtikas paraugus © Imants Liepiņš

No lielākā lauksaimnieku protesta mūsdienu Latvijas vēsturē līdz paziņojumam, ka traktoru brauciens uz Rīgu tomēr nenotikšot: nedēļas laikā atklātībā nonācis pietiekami daudz faktu. Tie norāda: atsevišķi zemnieku protestu organizētāji pasākumu cenšas izmantot politiski savtīgi.

Zemnieku protestos atplūdi: pie vainas politiskās atraugas ar ekonomisko garnējumu

Šogad daudzviet Eiropā fermeri rīko plašus protestus, taču tikai Latvijā kā pirmais ir izvirzīts ārpolitikas princips. Nevis piešķirt lauksaimniekiem vairāk naudu, bet gan izbeigt agresorvalsts “asiņaino graudu” transportu un iepirkšanu Latvijā - tāda prasība uz pārējo Eiropas fermeru protestu fona ir kas neparasts.

Nedēļas laikā situācija jau ir izmainījusies. Šodien traktori nedodas uz Rīgu, jo Zemnieku saeima jau piektdien paziņoja, ka protesti šodien neatsāksies. Zemkopības ministrs Armands Krauze vēl pirms protestu sākuma medijiem uzsvēra, ka jau ir sācis lauksaimnieku prasību izpildi: “Valdībā ir pieņemts lēmums virzīt graudu importa aizliegumu no Krievijas un Baltkrievijas (par ko būs jālemj Saeimai), ir sagatavoti Ministru kabineta noteikumi, kas ļaus ilgākā periodā un plašākam lokam saņemt kompensāciju, iegādājoties apdrošināšanas polisi, kā arī palielināts atbalsts kredītu procentu daļējai dzēšanai. Ir atsevišķas lietas, kuras ar birokrātijas mazināšanu nav izdarītas, bet tas nav tik ātri izdarāms, jo ir saistīts ar stratēģisko plānu, par ko ir jāvienojas ar Briseles ierēdņiem. Plānu var grozīt reizi gadā, tagad tiek apkopoti priekšlikumi, kuri tiks virzīti. Birokrātija tiešām ir milzīga un ir ļoti grūti izpildāma. Pats esmu zemnieks, ļoti labi izprotu situāciju,” ministrs teica Latvijas Radio ēterā. Savukārt intervijā “Neatkarīgajai” viņš papildināja: “Vācijas un Lietuvas zemnieki protestē pret tādiem savu valdību lēmumiem, kādus mēs Latvijā pat neplānojam un tā nedarīsim.”

Vairākiem traktoriem, kas no Elejas devās uz Jelgavu, bija piekarināti ne tikai plakāti par “asiņaino graudu” nepieļaujamību un birokrātijas mazināšanu, bet arī personīga kritika A. Krauzes virzienā. Rodas jautājums - ja pēc ilgākiem laikiem lauksaimniecībai beidzot ir samērā aktīvs ministrs, kurš (Latvijai pavisam netipiski) ir nostājies savas nozares pusē, sākot izpildīt prasības, kolīdz tās noformulētas un pieņemtas pašu zemnieku starpā, tad kāpēc vispār uz traktoriem parādās ne viens vien plakāts ar šāda ministra kritiku?

Kopējais iespaids bija tāds, ka labi domāto lauksaimnieku protestu pret Krievijas graudiem un pašmāju birokrātiju, ko pārējā tauta atbalsta, kāds cenšas pagriezt banālas politiskās konkurences virzienā, lai caur to iegūtu labumu vienam politiskajam spēkam, nevis veicinātu zemnieku prasību izpildi.

Izrādās - Zemnieku saeimas līderis Juris Lazdiņš, viņš arī Z/S “Lazdiņas” un SIA “Paugurīši A.J” vadītājs, tāpat komitejas un padomes loceklis Zemkopības ministrijas struktūrās, Medību koordinācijas komisijas loceklis pašvaldībā, 2021. gadā startējis pašvaldību vēlēšanās no Latvijas Reģionu apvienības saraksta, tātad kandidējis no ZZS pārstāvošā A. Krauzes tiešākajiem konkurentiem uz to pašu elektorātu.

Soctīklos cilvēki raksta, ka tikšanās laikā ar iedzīvotājiem Slampē jau bijis piedzīvots mēģinājums “dzīt stūrī A. Krauzi un Zemkopības ministriju”, taču nekas nav iznācis, jo pašreizējais ministrs, pretstatā vairākiem iepriekšējiem, nozari pārzina, jo pats tajā strādā. Jāatgādina, ka Didzis Šmits ir zivsaimniecībā specializējies ekonomists.

Ne gluži bez pamata šķiet arī komentārs, ka par PVN likmes kāpumu no 5% līdz 12% Latvijai raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem atbildīgs varētu būt iepriekšējais zemkopības ministrs Didzis Šmits, tātad politiķis no “Apvienotā saraksta”, kurā ietilpst arī Jura Lazdiņa pārstāvētā Latvijas Reģionu apvienība: ministram vajadzējis laikus virzīt valdībā informatīvo ziņojumu par nepieciešamību saglabāt viszemāko PVN likmi veselīgajiem augļiem un ogām, bet tas nav ticis darīts.

Taču vislielāko pārsteigumu sagādājis Uzņēmumu reģistrs, kura datos redzams fakts, ka Baltkrievijas un Krievijas graudus pārkraujošais Rīgas terminālis “Alpha Osta” par 50% pieder ieguldījumu kompānijai “ASNS Invest”, kas savukārt pieder lauksaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai “LATRAPS”, un tajā viens no padomes locekļiem ir neviens cits kā 1971. gadā dzimušais Juris Lazdiņš.

Izrādās, ka “LATRAPS” jau decembrī bija izplatījis publisku paziņojumu kā pastarpināts uzņēmuma SIA "Alpha Osta" kapitāla daļu turētājs, ka pieprasījis šim uzņēmumam pārtraukt Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes lauksaimniecības produkcijas pārkraušanu. “Savukārt kompānijai SIA “ASNS Investment” (caur kuru “LATRAPS” pieder puse “Alpha Osta” kapitāldaļu) uzticēts veikt ārēju, neatkarīgu “Alpha Osta” saimnieciskās darbības atbilstības pārbaudi,” rakstīts 4. decembra paziņojumā. Par to, ar ko šī pārbaude beigusies, publiskas ziņas pieejamas nav.

Līdz ar to labi iecerētie zemnieku protesti neturpināsies ar traktoru braucieniem uz Rīgu - gan tāpēc, ka Zemkopības ministrija strauji īsteno iepriekš lauksaimnieku noformulētās prasības, gan arī tāpēc, ka zemnieku galvenajā prasībā par “asins graudu” tranzīta aizliegumu tagad galvas pagriezušās paša Jura Lazdiņa un ar viņu saistīto uzņēmumu virzienā.

Pagājušajā nedēļā vairāk nekā 50 traktoru pulcējās Elejā, devās uz Jelgavu, kur pa ceļam tiem pievienojās arvien jauni traktori, līdz Jelgavā traktori savienojās ar otru kolonnu, kas iebrauca no Dobeles. Traktori aizpildīja gan Hercoga Jēkaba laukumu, gan stāvvietu uz Pilssalas pretī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātei, kas vēl nesen bija pazīstama kā Lauksaimniecības universitāte. Tādi paši braucieni un traktoru pulcēšanās notika vēl 15 pilsētās Latvijā, kopā piedaloties aptuveni 2000 smagās tehnikas vienībām.

Zemnieki runāja ar garāmgājējiem, dalot veselīgas pilngraudu pārtikas pakas no Dobeles, un uzsvēra: viņi ir apmierināti ar platībmaksājumiem un subsīdijām, viņi neprasa naudu sev, bet gan “asiņaino graudu” aizliegumu, birokrātijas mazināšanu, apdrošināšanas pieejamību un 5% PVN likmi veselīgiem augļiem un ogām.

Pārtikas un veterinārā dienesta statistika rāda, ka pagājušajā gadā Latvija importēja 535 tūkstošus tonnu graudkopības produktu un dārzeņu no Krievijas, kas ir pieaugums par gandrīz 200 tūkstošiem tonnu gadā, turklāt saskatāma pieaugoša tendence: decembrī vien importēti 122 tūkstoši tonnu. Jāatzīmē, ka šis skaitlis neietver tos miljonus tonnu Krievijas un Baltkrievijas labības, kas Latvijas teritorijai iziet cauri kā tranzīts pa dzelzceļu un ostām uz valstīm ārpus ES.

Gandrīz puse no šī daudzuma bijuši dažādi lopbarības paveidi (spraukumi, rauši, nezālēm pilni zemākās šķiras graudi utt.), tad nāk kukurūza, kvieši, rudzi, dārzeņi un augu eļļas. Tātad Krievija neražo neko tādu, kas nebūtu pieejams ES iekšējā tirgū un būtu jāieved no ārienes - vai nu ražojam paši šos produktus Latvijā, vai arī, piemēram, arbūzus varam ievest no Hersonas apgabala. Latvija pati ir ievērojama graudu eksportētāja: savā tirgū (ieskaitot lopbarību u.c.) patērējam mazāk nekā miljonu tonnu gadā, tāpēc no vidēji izaudzētajiem 3,2 miljoniem tonnu graudkopības produkcijas varam eksportēt 2,7 miljonus tonnu. Pie šādas statistikas grūti saredzēt nepieciešamību pēc Krievijas lauksaimniecības produktiem Latvijas tirgū, tomēr faktiski esam otra lielākā Krievijas produkcijas importētāja Eiropas Savienībā aiz Spānijas.

Otra prasība - atkal atgriezties pie 5% PVN likmes augļiem un ogām, kas no šī gada vairāk nekā dubultota. “Tas ir mazāk zemnieku jautājums, tas vairāk ir jautājums par veselīgas vietējās pārtikas pieejamību sabiedrībai,” teica Juris Lazdiņš, kurš biedrības “Zemnieku saeima” vārdā bijis viens no lauksaimnieku galvenajiem runasvīriem un protesta koordinatoriem.

Birokrātijas mazināšana lauksaimniecības nozarē - jau tradicionāla prasība, kam šoreiz pievienojas prasība nepārsniegt ES regulas un direktīvas, to vietā piemērojot zemniekiem vēl smagākus vietējos normatīvus, nekā to paredz Eiropas līmeņa normatīvi. Visspecifiskākā prasība attiecas uz apdrošināšanas pieejamību lauksaimniekiem. Savulaik deviņdesmitajos gados, kad pēc kārtējiem plūdiem un vētru postījumiem laucinieki pieprasīja zaudējumu kompensācijas no valsts budžeta, viņi saņēma pārmetumus - “Kāpēc jūs savus īpašumus nekad neapdrošināt?!”, uz ko atbildēja: “Mēs to nevaram izdarīt, jo privātie apdrošinātāji mūsu nozari vispār neapdrošina! Pārāk neprognozējami riski: sausumi, slapjumi, salnas, vētras, plūdi, kaitēkļi un slimības.”

Valsts ar laiku aprēķināja, ka lielāks ekonomisks ieguvums būs no lauksaimnieku apdrošināšanas garantēšanas, nevis nozares izputēšanas, un tika ieviesta kārtība: zemnieki apdrošina savus sējumus un ganāmpulkus, bet valsts viņiem kompensē 80% no apdrošināšanas vērtības, kas šajā nozarē augstāka nekā citās. Taču praksē ir problēma: valsts lauksaimniecības apdrošināšanai paredz mazāku līdzekļu apjomu, nekā reāli vajadzīgs, tāpēc kompensācijas atmaksu izdodas saņemt ne visiem zemniekiem.

“Es atbalstu protestus, bet pats šodien nevaru piedalīties, jo man saimniecībā jāstrādā. Tomēr, ja tā turpināsies, apsveru iespēju 12. februārī kopā ar citiem doties protestēt ne uz Jelgavu, bet jau uz Rīgu,” sacīja viens no aptaujātajiem fermeriem Glūdas pusē. “Tieši apdrošināšanas jautājums ir tas, kas mani visvairāk aizskar: ja šogad nepaspēšu pieteikt savu kompensāciju starp pirmajiem, tad varu palikt vispār bez tās, kaut arī mana saimniecība nav ne ar ko sliktāka par citām!”

Izpēte

Nu nemaz negribas ticēt, ka čekisti savulaik aizsūtīja uz karātavām savu vācu kolēģi Frīdrihu Jekelnu bez nopratināšanas jeb pieredzes apmaiņas par to, kā vislabāk cīnīties pret Kurzemes partizāniem un ko šajā ziņā mācīties no Jekelna komandētās soda ekspedīcijas “Eichensumpf” neveiksmēm Zlēkās.

Svarīgākais