Daudzi cilvēki Baltijas valstīs, kā arī visā pasaulē zina, ka ir tāda Pestīšanas armija. Taču ne visiem ir zināms, kas ir šī organizācija un ar ko tieši tā nodarbojas. “Kontekst.lv” devās uz Pestīšanas armijas sociālo centru Rīgā, lai noskaidrotu, kas un ko tur patiesībā glābj.
Pestīšanas armija palīdz ikvienam, kam tas ir nepieciešams. Šeit neprasa uzrādīt ne sociālo dienestu izziņas, ne dokumentus. Pietiek atnākt un pateikt: "Man vajadzīga palīdzība." Trīs reizes nedēļā šeit strādā zupas virtuve, ir pieejamas bezmaksas drēbes, kā arī var nomazgāties dušā. Ir frizieris un sociālais darbinieks, kas var palīdzēt atjaunot dokumentus vai atrisināt citas problēmas. Informācija par šiem pakalpojumiem tiek izplatīta trūkumā nonākušo vidū neformāli - savstarpējā saziņā.
Tepat atrodas arī palīdzības centrs Ukrainas bēgļiem, kuri ik mēnesi saņem 1200 pakas ar pārtiku un higiēnas precēm. Viņiem ir pieejams ziemas apģērbs, preces bērniem un cita humānā palīdzība. Bez ukraiņiem Pestīšanas armijā regulāri vēršas arī cilvēki no islāma valstīm, kuri uzturas bēgļu izmitināšanas centrā. Ienāk arī bēgļi no Krievijas, tostarp tie, kas glābjas no vajāšanas par pretkara darbību. Un, kad kara sākumā Latvijā bija iestrēguši krievu tālbraucēji, arī viņus šeit pabaroja.
Uz Pestīšanas armijas sociālo centru devāmies piektdienā. Strādāja zupas virtuve. Tur bija daudz cilvēku - ap 60. Vīrieši un sievietes, pēc kuru izskata uzreiz kļūst skaidrs, ka viņiem dzīvē neklājas viegli. Vispirms viņiem piedāvā atpūsties un noskatīties filmu. Visu pagājušo gadu šeit rādīja pasaulslaveno seriālu “Izredzētie” par Jēzu un apustuļiem, savukārt šogad - mākslas īsfilmas par kristīgām tēmām.
Pēc kinoseansa sekoja lūgšana. Tikmēr virtuvē jau bija gatavs sātīgs ēdiens - zirņu biezputra ar gaļas mērci. Nobaudījām - tiešām ļoti garšīgi.
Sociālajā centrā pastāv stingri iekšējie noteikumi, piemēram, šeit nedrīkst ierasties reibumā. Tomēr katram noteikumam ir arī izņēmumi: "Mēs cenšamies ievērot dienas kārtību, taču reizēm mēs, sievietes, izrādām vājumu. Atnāk kāds piedzēries bēdubrālis un saka, ka sēdēs mierīgi kā pelīte, tikai ļaujiet viņam sasildīties. Bet es par viņu visu zinu, zinu, kādā kastē viņš guļ, viņa sāpes, problēmas, kāpēc viņš šodien dzēra. Tāpēc mēs to atļaujam," noplāta rokas sociālā darbiniece Zaiga Matvejāne.
Kas visbiežāk vēršas pēc palīdzības? Cilvēku stāsti ir dažādi. Pestīšanas armija cenšas izvairīties no jebkādas trūkumcietēju diskriminācijas. "Nāk gan pensionāri ar mazām pensijām, gan citu kategoriju cilvēki. Taču Rīgas korpuss joprojām koncentrējas darbam ar bezpajumtniekiem. Ja jums ir grūti, mēs jūs nomazgāsim, pabarosim, iedosim drēbes," stāsta sociālā centra vadītāja Anita Voznaja.
Kā stāsta Zaiga Matvejāne, cilvēki bieži vien nonāk uz ielas, ja, piemēram, sieva izmet no mājām, parasti jau dzēruma dēļ. Tāpēc lielākā daļa bezpajumtnieku ir vīrieši. Vēl viens iemesls ir vardarbība ģimenē. Pēc sievas iesnieguma tiek noteikts attiecīgs aizliegums, un vīrs nedrīkst pat pietuvoties dzīvoklim.
“Bija viens tāds gandrīz kuriozs gadījums. Atnāk vīrietis un lūdz aiziet pēc viņa darbarīkiem. Tie esot palikuši dzīvoklī, bet pats viņš tur nevarot aiziet, jo spēkā ir aizliegums tuvoties dzīvesvietai. Tādēļ viņš palūdzis to izdarīt sociālajiem darbiniekiem, jo mums tas nav aizliegts! Taču mēs, protams, neiesaistāmies šādās situācijās un atsakām,” stāsta Zaiga.
Pēdējā laikā parādījusies vēl viena palīdzības meklētāju kategorija - nelaimē nonākušie viesstrādnieki. Daži cilvēki, nopelnījuši naudu Latvijā, mājupceļā - kaut kur autoostā vai netālu no tās - piedzeras gadījuma kompānijā un no rīta pamostas bez mantām, dokumentiem un naudas. Citi savus dokumentus Latvijā pazaudē vēl pirms darba uzsākšanas, un viņiem nav naudas, lai atgrieztos mājās. Un dažus šeit jau ir apkrāpuši negodīgi darba devēji...
Ilmārs (vārds ir mainīts) nāk no kādas Latgales mazpilsētas. Viņa vecāki dzēra, naudas nebija. Viņam piedāvāts celtnieka darbs Vācijā, un viņš devās uz turieni. Pa ceļam, kaut kur Varšavas nomalē, viņš aizgāja nopirkt cigaretes, un sanāca tā, ka autobuss aizbrauca bez viņa. Autobusā palika viņa soma ar dokumentiem un telefonu. Piecas dienas viņam nācās dzīvot badā un gulēt dzelzceļa stacijā, tad viņam izdevās nokļūt līdz vēstniecībai, saņemt izziņu un naudu biļetes iegādei līdz mājām. Tagad, atgriezies Latvijā, Ilmārs atjauno dokumentus un meklē darbu, lai varētu īrēt dzīvokli. Pagaidām viņam jānakšņo patversmē un jāpārtiek no Pestīšanas armijas
Pestīšanas armijas darbinieki vērš uzmanību uz to, ka Latvijas reemigrācijas programmas nerūpējas par cilvēkiem, kas nonākuši grūtā sociālā situācijā. Bieži vien tie ir deklarēti citā valstī, tāpēc nevar saņemt palīdzību Latvijā. Un bez dokumentiem nav viegli nokļūt pat patversmē. "Ja cilvēks vairākas nedēļas vai mēnešus šādi dzīvo uz ielas, viņa psiholoģija mainās un viņš pamazām kļūst par bezpajumtnieku," bēdājas Rīgas korpusa vadītāja Anita Voznaja.
Arī bijušajiem ieslodzītajiem ir grūti atgriezties sabiedrībā. Īpaši tiem, kuri nav piedalījušies valsts probācijas programmās. Pestīšanas armija palīdz šādiem cilvēkiem ar apģērbu un pārtiku, konsultē, kā pieteikties sociālajai palīdzībai un kur atrast pagaidu mājokli.
Šeit palīdz arī cilvēkiem ar garīgām slimībām. Jo viņiem ir grūti pašiem noformēt un saņemt pienākušos pabalstus, mājokli un sociālos atvieglojumus.
Biežāk nekā citi nāk pēc bezmaksas zupas šķīvja arī cilvēki ar invaliditāti, kuri ir nonākuši zem nabadzības sliekšņa.
Dažkārt Pestīšanas armijas sociālajiem darbiniekiem ir burtiski jācīnās par saviem aprūpējamajiem. Galvenie pretinieki ir legalizētā parādu piedziņas sistēma un tiesu izpildītāji.
"Kā tas ir iespējams, ka cilvēku izliek no mājokļa par 72 eiro komunālo maksājumu parādu? Ja ar parādu piedzinējiem vēl var vienoties, tad tiesu izpildītāji ir nežēlīgi. Mums ir bijuši gadījumi, kad bezdarbnieks un bezpajumtnieks brauca pie mums no patversmes pēc drēbēm un viņam tika uzlikts naudas sods par braukšanu bez biļetes un pēc kāda laika bloķēts konts," sašutusi ir Zaiga Matvejāne.
Pestīšanas armijā uzskata, ka pašreizējā parādu piedziņas sistēma provocē bezpajumtnieku skaita palielināšanos, neņemot vērā cilvēku īpašas dzīves situācijas. Cilvēkam nokļūstot starp šīs sistēmas dzirnakmeņiem, ir ārkārtīgi grūti no tiem izkļūt.
Pestīšanas armijai palīdz kristiešu rehabilitācijas centri. Bezpajumtniekus, kuri vēlas atmest dzeršanu un atgriezties sabiedrībā, pieņem "Brāļu nams" (rehabilitācijas kopiena, kas cieši saistīta ar baptistu draudzi) un "Dzīvā Izraēla" (tāda paša nosaukuma protestantu baznīcas terapeitiskās kopienas ar centru Izraēlā). Ar tām visciešāk sadarbojas Pestīšanas armija.
Zaigai Matvejānei ir trīs izglītības: sociālā darbinieka diploms, maģistra grāds pedagoģijā un psiholoģijā. Viņa pārzina arī juridiskus jautājumus. Daudzus gadus nostrādājusi bāriņtiesā.
"Tas ir mans aicinājums, Dievs mani aicināja mainīt savu dzīvi un iet šo ceļu. Kādu dienu es lūdzos un teicu: "Kungs, izmanto manu resursu tā, kā Tu to vēlies. Viņš man sacīja: "Atstāj savu grezno māju un brauc uz Centrāltirgu, lai evaņģelizētu cilvēkus." Es domāju, ka tas ir joks. Varbūt Dievs mainīs savas domas. Taču šīs domas atgriezās atkal un atkal. Tad es teicu: "Kungs, dod man zināšanas un prasmes, lai es varētu mīlēt šos cilvēkus un komunicēt ar viņiem," stāsta Zaiga.
Tad viņa Latvijas Kristīgajā radio dzirdēja, ka Pestīšanas armija meklē sociālo darbinieku. Tā Zaiga kļuva par štata darbinieci sociālajā centrā Rīgā: "Šeit nav nozīmes, kādas konfesijas cilvēks ir, vispār nav obligāti jāpievienojas Pestīšanas armijai kā reliģiskai kopienai un jākļūst par draudzes locekli. Es neesmu mācītāja, bet gan sociālā darbiniece, kas pieņemta darbā kā profesionāle."
Sociālā centra vadītāja Anita Voznaja ir uzaugusi pieticīgā daudzbērnu ģimenē. Sociālās programmas un humānā palīdzība, ko Pestīšanas armija 90. gados sniedza Rīgas iedzīvotājiem, bija ļoti nozīmīgas. Tajā laikā Anita sāka piedalīties Pestīšanas armijas baznīcas daļas dievkalpojumos. Tad viņa pabeidza virsnieku skolu (garīgā semināra analogs) un pati kļuva par kalpotāju.
"Pēc virsnieku skolas absolvēšanas katrs saņem vienu leitnanta zvaigzni, pēc tam pakāpe paaugstinās atkarībā no atdeves dienestā. Es tagad esmu kapteine, pie mums bija ieradies Pestīšanas armijas ģenerālis no štāba Londonā, lai mūs iesvētītu. Bet šīs pakāpes ir tīri vēsturiskas un simboliskas. Svarīga ir nevis pakāpe, bet gan tas, cik daudz tu kalpo cilvēkiem, kam tas ir nepieciešams. Mūsu misijas moto ir "Zupa, ziepes un pestīšana", un mēs cenšamies pie tā pieturēties savās labdarības un garīgajās aktivitātēs," saka kapteine Voznaja.
Galvenos tekošos izdevumus sedz ticības brāļi no Zviedrijas. Savulaik tieši zviedru misionāri bija tie, kas atvēra Pestīšanas armiju Latvijā. Pateicoties Zviedrijas palīdzībai, tiek segtas telpu uzturēšanas, personāla un humānās palīdzības preču pārvadāšanas izmaksas. "Lai no Zviedrijas atvestu un atmuitotu kravas automašīnu, mums ir nepieciešami aptuveni seši tūkstoši eiro. Paši saviem spēkiem mēs to nevarētu paveikt," atzīst Anita Voznaja.
Zupas virtuve tiek uzturēta, pateicoties Eiropas programmām. No Eiropas Sociālā fonda Pestīšanas armija saņem pākšaugus, makaronus, graudaugus, gaļas konservus un visu nepieciešamo zupas vai viras pagatavošanai. Dažreiz atbalstu sniedz arī draudzīgas kristiešu organizācijas. "Pagājušajā ziemā mēs saņēmām pārtikas produktus no luterāņu Svētā Meinarda fonda. Tas mums ļoti noderēja, jo apmeklētāju bija vairāk, nekā tolaik varējām pabarot, un papildu pārtika visiem ļoti palīdzēja," atceras Zaiga Matvejāne.
Palīdz arī privātie laicīgie labdarības fondi. Īpaši Borisa un Ināras Teterevu fonds. Pavisam nesen viņi palīdzēja iegādāties lielu katlu zupas vārīšanai. Šāds katls maksā 12 000 eiro - Pestīšanas armijai tā ir nepieejama summa. Fonda pārstāvis izvērtēja situāciju, un valde piešķīra 50 000 eiro dotāciju modernizācijai.
Kas tad ir Pestīšanas armija - baznīca vai labdarības organizācija? Gan viena, gan otra. Vispirms šeit cenšas pabarot un nodrošināt cilvēka pamatvajadzības saskaņā ar Maslova piramīdu un tikai pēc tam piedāvā garīgo palīdzību. "Cilvēkam ir jābūt paēdinātam, nomazgātam, un tikai tad viņš spēs normāli uztvert Dieva vārdu," uzskata Pestīšanas armija.
Pestīšanas armija uztur draudzīgas attiecības ar Latvijas baptistiem un Vasarsvētku ticīgajiem. Daži īrē no viņiem telpas konferencēm un dievkalpojumiem vai palīdz citos veidos.
Vasarsvētku kristīgās misionāru draudzes mācītājs Andrejs Vesņins stāsta, ka protestantu Pestīšanas armijas kustība ir palīdzējusi cilvēkiem visgrūtākajos laikos: "Daudzi cilvēki ir nonākuši zem nabadzības sliekšņa, viņiem ir ļoti nepieciešama palīdzība. Es ļoti priecājos, ka ir cilvēki, kurus vada ticība, liela žēlsirdība un līdzjūtība pret šiem trūcīgajiem. Izveidotās sabiedriskās zupas virtuves ar bezmaksas maltītēm palīdz desmitiem un simtiem cilvēku. Es ļoti priecājos sadarboties un atbalstīt dažus no šiem kalpošanas projektiem."
Arī rehabilitācijas centra "Brāļu nams" vadītājs Jurijs Larionovs atzinīgi vērtē sadarbību ar Pestīšanas armiju: "Mēs sadarbojamies jau daudzus gadus, viņi pabaro izsalkušos, nodrošina ar drēbēm un dušu, atjauno dokumentus, un es vienmēr priecājos par viņu darbu un kalpošanu trūcīgajiem cilvēkiem.”
"Pie mums ir nākuši arī musulmaņi no Mucenieku centra, bet mēs viņiem neko neuzspiežam. Cilvēks var brīvi apmeklēt vai neapmeklēt mūsu Bībeles nodarbības. Tas nekādā veidā neietekmē pārējo mūsu sniegto palīdzību," uzsver sociālā darbiniece Zaiga Matvejāne.
Tradicionālie Latvijas protestanti - luterāņi - arī pozitīvi vērtē Pestīšanas armijas darbību. "Es varu izteikt vislielāko cieņu un apbrīnu par to, ka Pestīšanas armija tradicionāli cenšas nest Labo vēsti tiem, kam Glābējs ir visvairāk vajadzīgs: dzērājiem, prostitūtām, bezpajumtniekiem, klaidoņiem un pat ciniskajiem izsmējējiem. Tā liek lielu uzsvaru uz labdarību. Ikviena baznīca un draudze šajos jautājumos varētu no viņiem mācīties," “kontekst.lv” atzina Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.
Šobrīd Latvijā darbojas 11 korpusi (draudzes) un četri forposti (filiāles), kā arī bērnu dienas centrs "Patvērums" un sociālais centrs Rīgā, Bruņinieku ielā 10a. Trešdienās un ceturtdienās sociālajā centrā notiek nelieli dievkalpojumi, kam seko citas aktivitātes - Bībeles stundas, šūšana, šahs, mākslas terapijas nodarbības, ko vada bēglis no Ukrainas. Pēc nodarbībām notiek sarunas pie tējas tases. No trešdienas līdz piektdienai no plkst. 10.00 līdz 14.00 darbojas zupas virtuve. Savukārt svētdienās plkst. 11.00 notiek dievkalpojumi un svētdienas skolas nodarbības bērniem.
Pestīšanas armiju kā kristīgu misiju 1865. gadā Anglijā dibināja metodistu sludinātājs Viljams Būts un viņa sieva Katrīna, lai sludinātu nabadzīgajiem un trūcīgajiem, un 1878. gadā tā tika reorganizēta pēc armijas parauga, ieviešot "armijas" pakāpes mācītājiem un bīskapiem. Tad arī sāka lietot nosaukumu "Pestīšanas armija".
1880. gados Pestīšanas armija sāka attīstīt sociālo kalpošanu un izplatīt savu darbu visā pasaulē. Šobrīd tā darbojas vairāk nekā 130 valstīs. Tās galvenā mītne atrodas Londonā.
Latvijā Pestīšanas armijas darbība sākās 1923. gadā Rīgā un Jelgavā. Tās dibinātāji bija zviedru misionāri. Jau pēc diviem gadiem parādījās pirmie vietējie virsnieki (mācītāji). 1937. gada dokumenti liecina, ka Latvijā strādāja 22 virsnieki (mācītāji). Rīgā tika atvērts nams 160
bezpajumtniekiem. Padomju laikā ēku atsavināja, un tās vietā tika atvērts kinoteātris "Oktobris", ko daudzi rīdzinieki vēl joprojām atceras. Visas Pestīšanas armijas draudzes izveidoja bezmaksas ēdnīcas un piedāvāja sociālo palīdzību.
1943. gada 14. septembrī vācu okupācijas varas iestādes lika Pestīšanas armijai pārtraukt savu darbību un konfiscēja visu tās īpašumu. Pēdējā mācītāja, majore Lonija Gorkša pameta ēku 1943. gadā. Viņa paņēma līdzi audumu no kanceles, uz kura bija izšūti vārdi "Nāc pie Jēzus", dokumentus un Pestīšanas armijas oficiālo zīmogu. Nākamos 50 gadus organizācija Latvijā darbojās slepeni. Dažkārt virsnieki (mācītāji) izmantoja savas dzimšanas dienas un vārdadienas svinības kā ieganstu, lai tiktos, pulcējot cilvēkus uz Bībeles stundām un lūgšanām. Četri no viņiem sagaidīja Pestīšanas armijas atjaunošanu 1990. gada 18. novembrī līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Pēc tam vairākus gadus tika mēģināts vispirms atgūt vēsturisko ēku un pēc tam to rekonstruēt. Bijušais padomju kinoteātris 2000. gadu sākumā atkal kļuva par Pestīšanas armijas mājvietu, lielāko daļu ēkas aizņemot sociālajam centram.
