Fonda “Brīvā Burjatija” viceprezidente Anna Zujeva jau vairākus mēnešus dzīvo un strādā Tallinā. Šo fondu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā izveidoja burjati, kas iestājās pret Krievijas militāro agresiju. Par to, ko fonds var darīt karā, kā izvairīties no piedalīšanās karadarbībā, ko Putins ir nodarījis Burjatijai un par to, kā Annas ģimeni sagaidīja Igaunija – intervija “Rus.nra.lv”.
Kur bijāt, kad sākās karš?
Es esmu žurnāliste, visu pirmo pilna mēroga iebrukuma gadu dzīvoju Burjatijā, savā dzimtajā Ulanudē, slepeni piedalījos fonda “Brīvā Burjatija” darbībā un rakstīju tekstus lieliem neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, ar kuriem sadarbojos. Bija daudz kolēģu lūgumu un uzdevumu rakstīt, veikt aptauju vai uzņemt video par tēmu, kā karš ietekmē Burjatijas iedzīvotājus, jo no mūsu republikas bija ļoti daudz militārpersonu, kas gāja bojā karā, it īpaši gada sākumā.
Man bija daudz žurnālistikas darba, un man nebija nodoma nekur aizbraukt. Tas ir arī svarīgi - būt žurnālistam uz vietas, pat ja jūsu redaktors atrodas kaut kur Rīgā vai Prāgā, ir ārkārtīgi svarīgi būt par saikni starp krievu lasītājiem - tiem, kas emigrēja, un tiem, kas palika.
Kad sapratāt, ka jādodas prom?
Pagājušā gada septembrī sākās mobilizācija, man tas kļuva par lielu stresu, un sāku domāt par aizbraukšanu. Burjatijā mobilizācija notika kā viesuļvētra. Daudz vīriešu tika mobilizēti. Tad Burjatijas vadītājs paziņoja, ka militārās mācības tiks ieviestas skolās no ceturtās vai piektās klases. Un to vadīs vīri, kas bijuši karā. Un man ir dēls, viņam ir desmit gadi, viņš tikai tagad mācās ceturtajā klasē. Un es domāju, ka tas viss kopā plus daži riski man kā žurnālistei... Burjatijā nav daudz cilvēku, kas atklāti iebilst pret karu, un es biju viena no tiem desmitiem cilvēku, kuri kaut kā tomēr varēja kaut ko pateikt. Riski bija ļoti lieli, sapratu, ka esmu jau pie sarkanās līnijas, biju tai ļoti tuvu. Jaungada dienā nolēmu doties prom. Un šī gada marta sākumā es aizbraucu. Nopirku biļeti vienā virzienā.
Kāpēc izvēlējāties Igauniju?
Es nenokļuvu Igaunijā uzreiz. Vispirms aizbraucu uz Turciju, tad kādu laiku pavadīju Polijā, Čehijā, bet aprīlī nokļuvu Igaunijā. Esmu šeit bijusi jau agrāk, man ļoti patika valsts, Tallina ir ļoti jauka, mājīga, ērta pilsēta. Man šeit ir draugi, tāpēc es izmantoju iespēju palikt.
Jūs turpināt strādāt fondā “Brīvā Burjatija”, tagad atklāti. Ko šis fonds dara?
Fonds tika izveidots 2022. gada aprīlī. To radījuši ārzemēs dzīvojošie burjati un burjatietes. Pēc kara sākuma viņi sāka filmēt video par to, kā burjati nosodīja karu, jo kara sākumā bija tāds stāstījums, ka visa Burjatija ir par Vladimiru Vladimiroviču Putinu un atbalsta karu, un šis karš ir taisnīgs, mēs glābjam krievu pasauli utt. Ar šiem video autori vēlējās parādīt, ka ne visi burjati atbalsta karu. Pēc tam šīs akcijas tika ievietotas vietnē “YouTube” un citos sociālajos tīklos ar tēmturi #Buryatsagainstwar. Radās jautājums, ko turpmāk darīt, un tika nolemts izveidot fondu un turpināt strādāt. Pirmais un galvenais uzdevums ir informatīvs. Runāt par to, kāpēc mēs, Burjatijas iedzīvotāji, arī etniskie burjati, nevaram atbalstīt šo karu. Otrais ir mirušo vīriešu uzskaite, kuri tā vai citādi ir saistīti ar Burjatiju. Un trešais ir cilvēktiesību juridiskā palīdzība, jo daudzi cilvēki sāka sazināties ar fondu ar jautājumiem par to, kā lauzt līgumu ar Aizsardzības ministriju, vai to var lauzt, kā izvairīties no mobilizācijas, ko darīt, ja tiek uzlikts naudas sods par protestiem pret karu vai par Krievijas armijas "diskreditēšanu". Fondā ir juridiskā nodaļa, kas palīdzēja vākt naudu soda naudām un konsultēja cilvēkus. Pagājušajā vasarā fondam izdevās lauzt vairākus desmitus profesionālo militārpersonu līgumu un mēs aktīvi palīdzējām vīriešiem to izdarīt. Pirms gada tas vēl bija iespējams, bet vēlāk gan vairs nē. Ir ceturtā darba joma - mītu un viltus ziņu atmaskošana par burjatiem. Diemžēl izrādās, ka tieši nekrievi ir tie, kas tiek taisīti par šī kara sejām, jo... nu, krievu virsnieks Ukrainā neko sliktu nevar izdarīt, bet šie “krievu nomales mežoņi” visdrīzāk ir viņi. Starp citu, arī Ukrainas propagandā bija daudz viltojumu. Mūsu fonda analītiķi un zinātnieki nodarbojās, apgāžot mītus par burjatiem Bučā. Un izrādījās, ka Bučā bija tikai daži aziāti, viens kalmiks un viens burjats, visi pārējie bija cilvēki ar slāvu sejas fenotipu. Tie bija Pleskavas desantnieki, un viņi veica visas šīs zvērības Bučā.
Cik etnisko burjatu šobrīd ir Burjatijā?
Burjatijā ir divi simti astoņdesmit tūkstoši etnisko burjatu. Bet viņi dzīvo arī Transbaikāla apgabalā, Irkutskas apgabalā, kas ir viņu senču zemes, jo burjati ir šīs teritorijas pamatiedzīvotāji. Krievijas kazaki tur ieradās septiņpadsmitajā gadsimtā. Tagad Krievijā dzīvo četri simti sešdesmit tūkstoši burjatu. Tas ir, viņu ir nepilns pusmiljons, tagad viņi tiek aktīvi nogalināti, un viņu ir vēl mazāk, un acīmredzot viņu būs vēl mazāk, jo tiek nogalināti vīrieši jaunā vecumā.
Cik cilvēku no Burjatijas ir iesaukti Krievijas armijā kopš kara sākuma un cik ir gājuši bojā?
Saskaņā ar fonda “Brīvā Burjatija” datiem, no Burjatijas ir iesaukti desmit tūkstoši cilvēku. No šiem desmit tūkstošiem trešā daļa ir burjati, tas ir, pēc mūsu aplēsēm, trīsarpus tūkstoši. Līdz šim ir zināms, ka miruši 1025 cilvēki no Burjatijas - tie ir dažādu tautību cilvēki, ne tikai burjati. Katrs cilvēks, kurš gājis bojā šajā karā, ir liels zaudējums burjatiem, viņu genofondam. Maskavā aptuveni tikpat daudz cilvēku tika mobilizēti, bet Maskavā dzīvo 15 miljoni iedzīvotāju. Apmēram katrs 20. mobilizētais mirušais ir Burjatijas iedzīvotājs...
Vai ir kādi dati par to, cik cilvēku pēc kara sākuma pameta Burjatiju?
Neviens, protams, neveic statistiku, un, ja to glabā kādas valsts vai tiesībaizsardzības iestādes, kas strādā uz robežas, tad skaitļu nav, taču, saskaņā ar fonda “Brīvā Burjatija” datiem, kas septembrī aktīvi palīdzēja cilvēkiem pamest Burjatiju, mēs varam teikt, ka aizbrauca apmēram divdesmit tūkstoši un, domājams, apmēram puse no tiem bija etniskie burjati.
Daži no viņiem atgriezās - cilvēkiem beidzās nauda, beidzās atvaļinājumi un brīvais laiks, cilvēki nonāca kaut kādā psiholoģiski nenormālā stāvoklī un atgriezās Burjatijā. Kāda daļa, gluži otrādi, brauca tālāk, Mongolija viņiem kļuva par tranzīta punktu, viņi tur saņēma vīzu un devās uz Dienvidkoreju, ASV, Austrumāziju, varbūt pat uz Eiropu. Pieci vai seši tūkstoši, pēc mūsu datiem, joprojām dzīvo Mongolijā, tie galvenokārt ir etniskie burjati, jo etniskajam krievam Mongolija nav īpaši populāra migrācijas vieta, bet etniskajam burjatam tas ir pieņemami.
Jūs minējāt mītus un viltojumus par burjatiem. Ko nozīmē būt burjatam Krievijā?
Es domāju, ka man nav tiesību atbildēt uz šo jautājumu. Es neesmu burjatiete. Pastāv manifests “Nekas par mums bez mums”, kuru radījuši dekoloniālie aktīvisti no nacionālajām republikām. Tomēr ļaujiet man runāt īsi: būt par burjatu Krievijā tagad nozīmē būt vienai no visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām. Cilvēki dzīvo nabadzīgi republikā, kuru Maskava nežēlīgi izmanto, viņiem nav pieejamas labas zāles, izglītība, viņi saskaras ar augstu rasisma līmeni, ceļojot ārpus Burjatijas, ir pakļauti ievērojamam riskam tikt mobilizētiem un nogalinātiem karā, viņiem ir mazākas finansiālās iespējas pamest reģionu/valsti, lai aizbēgtu. Burjatijas sievietes ir vēl neaizsargātākas. Viņas diskriminē gan rases, gan dzimuma dēļ. Turklāt pēc pāvesta izteikumiem par karu Ukrainā pagājušā gada novembra beigās, ka “visnežēlīgākie, iespējams, ir tie, kuri ir no Krievijas, bet neturas pie krievu tradīcijas, piemēram, čečeni, burjati, tā tālāk”, būt burjatam nozīmē kļūt par huligānisma mērķi visā pasaulē. Bet pāvests Francisks neatvainojās.
Ko var darīt mobilizētie burjati, kuri nevēlas karot?
Es gribētu runāt par mobilizētajiem Burjatijas iedzīvotājiem, jo republikā dzīvo apmēram 70% krievu un aptuveni 30% burjatu (tikai viens miljons cilvēku). Jāpiebilst, ka slēptā mobilizācija republikā joprojām turpinās. Tas nav plaši izplatīts, bet tomēr turpinās. Mēs nesen to pierādījām, atrodot un publicējot četru mirušo Burjatijas iedzīvotāju nekrologus, kuri tika mobilizēti 2023. gada februārī un martā. Pēc fonda “Brīvā Burjatija” izmeklēšanas reģionālās varas iestādes izdeva direktīvu, un tagad publiskajās lapās vairs netiek rakstīts iesaucamā nosūtīšanas uz karu Ukrainā datums. Ja cilvēks ir saņēmis un parakstījis pavēsti, bet nevēlas mirt un nogalināt cilvēkus, viņš var vērsties tiesā. Šajā gadījumā iesaku sazināties ar Ulanudes juristi Nadeždu Ņizovkinu. Varat arī rakstīt mūsu fonda sociālajā tīklā vai personīgi juridiskās nodaļas vadītājam Vladimiram Budajevam, un mums ir arī tērzēšanas robots “Telegram”. Ja pavēste atrodas pastkastītē, tā nav jāatver. Var pārvākties uz kaimiņu Irkutsku - tur tevi neviens nemeklēs. Nav nepieciešams doties uz militārās reģistrācijas un kaujas biroju un mēģināt kādam tur pierādīt, ka neesat piemērots karam, esat daudzbērnu tēvs vai jums ir invaliditāte. Tas nevienu neinteresē valstī ar necilvēcīgu politiku. Atceros, ka 2022. gada septembrī pienāca pavēste sen mirušam vīrietim - dziedātājas Natālijas Semjonovas brālim. Tāpat Burjatijas Valsts universitātes pilna laika studenti tika izrauti no lekcijām un sūtīti uz karu.
Ja ir ārzemju pase, labs risinājums ir doties uz Mongoliju. Šajā demokrātiskajā valstī, kas atrodas tikai 280 kilometrus no Ulanudes, var uzturēties bez vīzas divus mēnešus un pēc tam iegūt, piemēram, studenta vīzu, pēc tam uzturēšanās atļauju. Tagad Mongolijā dzīvo vismaz pieci tūkstoši krievu, kuri pagājušā gada septembrī-novembrī pameta Krievijas Federāciju. Tie galvenokārt ir Burjatijas Aginskas autonomā apgabala, Transbaikāla teritorijas un Irkutskas apgabala iedzīvotāji. Izmantojot iekšējo Krievijas pasi, var ceļot uz Armēniju un Kirgizstānu.
Kas tagad notiek ar tiem Burjatijas iedzīvotājiem, kuri atrodas Krievijā un ieņem aktīvu pilsonisku pozīciju?
Viņi, protams, vai nu jau tiek vajāti, vai arī drīz tiks vajāti. 31. augustā 61 gadu vecajai sabiedriskajai aktīvistei Natālijai Filonovai par pacifistisku pozīciju tika piespriests divu gadu un 10 mēnešu cietumsods - apsūdzība bija par “vardarbību” pret četriem policistiem. Tas tiek darīts, lai Burjatijā izskaustu pretkara protestus. Arī cilvēktiesību aktīviste Nadežda Ņizovkina, kas notiesāta par "Krievijas Federācijas bruņoto spēku diskreditēšanu", regulāri tiek pakļauta spiedienam - viņa tiek aizturēta un nogādāta tiesu izpildītāju dienestā par naudas sodu nemaksāšanu. Nadežda sodus apzināti nemaksā. Tas ir viņas izgudrojums, ko sauc par “atteikšanās taktiku” - tā ir nepakļaušanās un nesadarbošanās ar sistēmu vispār.
Kādu jūs redzat Burjatijas nākotni?
Iespējami vismaz pāris varianti. Pirmais, ka Krievijas valsts kļūs par īstu federāciju kā Vācija un ASV un Burjatijas republikai būs vairāk tiesību un brīvības noteikt savu kultūras, valodas, likumdošanas, finanšu un nodokļu politiku. Tagad Burjatijā nekā tāda nav, jo federācija ir tikai uz papīra. Putins ir novedis nacionālos reģionus līdz nabadzībai. Tā ir diktatora un viņa svītas pilnīgi apzināta impēriskā politika. Metropole saskata briesmas nacionālajās republikās, jo saprot, ka tās var pieprasīt lielāku autonomiju, tāpēc tas mūs notur atkarīgā pozīcijā. Pēc kara beigām šī nevienlīdzība ir jānovērš un jādod iespēja nacionālo republiku iedzīvotājiem pirmām kārtām pašiem apsaimniekot dabas resursus. Otrs variants ir Burjatijai atdalīties no Krievijas Federācijas, kļūt par atsevišķu valsti un izveidot savu politisko nāciju. Uz to uzstāj dekoloniālie aktīvisti no Burjatijas, kā arī burjatu-mongoļu demokrātiskās kustības “Erheten” un neatkarības kustības “Tusgaar Buryat-Mongolia” dalībnieki. Kustības parādījās apmēram pirms gada, un tās radīja burjati, kuri dzīvo ārzemēs vai bija spiesti pamest savu dzimto zemi pēc kara un mobilizācijas sākuma. Fonds “Brīvā Burjatija” ir pretkara cilvēktiesību iniciatīva. Mums nav nekādu politisko ambīciju. Mēs neredzam sevi vadošos amatos republikā. Mēs darām daudz svarīgu un noderīgu lietu katru dienu, šeit un tagad. Lai nu kā, es uzskatu, ka tautām ir pašnoteikšanās tiesības, un, ja, piemēram, manas republikas iedzīvotāji referendumā nobalso par impērijas pamešanu, tad kāpēc gan ne?!
Jūs jau vairākus mēnešus dzīvojat Igaunijā. Zināms, ka krieviem šeit ir grūti legalizēties. Kā jums tas izdevās?
Es joprojām sākuma Igaunijā legalizēties nav viegli, taču grūtības rodas objektīvu iemeslu dēļ. Es personīgi esmu pateicīga Igaunijas amatpersonām par iespēju būt demokrātiskā valstī un justies droši. 20. augustā apmeklēju prezidenta pieņemšanu par godu Igaunijas neatkarības atgūšanas gadadienai. Man bija iespēja pateikties prezidentam Alaram Karisam un nedaudz pastāstīt viņam par Burjatiju. Izrādījās, ka viņš par Burjatiju daudz zina un viņa tēvs savulaik bijis ekspedīcijā pie Baikāla ezera.
Kā jūsu dēls pielāgojas jaunai vietai?
Skola, valoda, jauni draugi? Lieliski pielāgojas. Filipam ļoti patīk Igaunija. Viņš šajā zemē iemīlējās pirms gada - tad bijām šeit uz īsu laiku ciemos. Vasarā mans dēls apmeklēja divas bērnu dienas nometnes. Tagad viņš iet uz skolu. Ļoti gribu, lai mans dēls pārvalda igauņu valodu. Mēs jau mācāmies dzejoļus un dziesmas. Filips arī dodas uz futbola skolu. Treneris Rondo viņu reiz pamanīja stadionā un uzaicināja uz “Kalev” klubu. Visi komandas puiši ir igauņi. Sports un valodas vide vienlaikus - kas var būt labāks par to? Filipam pagalmā un klasē ir arī krieviski runājoši draugi. Viņš sēž pie viena galda ar Mišu no Ukrainas Enerhodaras. Kādu dienu mēs trīs pēc skolas gājām mājās no skolas. Es jautāju: “Mišeņka, cik ilgi tu jau esi Tallinā un kā tev vispār klājas?” Viņš nolaida acis, nopūtās un sacīja: "Pirms četriem mēnešiem mēs pametām savu māju apšaudes dēļ." "Ak, Miša, man ir sāpīgi to dzirdēt. Nāciet reizēm pie mums ciemos!” caur asarām nomurmināju
