Dzīve Igaunijā ir ne tikai augstās tehnoloģijas un strauja ekonomiskā izaugsme, bet arī nabadzība un bezdarbs. Par to ir pārliecinājusies “rus.nra.lv” korespondente, apmeklējot mūsu ziemeļu kaimiņvalsts visdepresīvāko reģionu.
Šā gada martā Igaunijā notika parlamenta vēlēšanas, un priekšvēlēšanu debatēs viena no karstajām tēmām bija Ida-Virumā jeb Idaviru apriņķa liktenis valsts ziemeļaustrumos. Priekšvēlēšanu skurbulī politiķi solīja šim reģionam milzīgu atbalstu. Jautājums - vai viņu vārdi piepildīsies?
Pastāv uzskats, ka agrāk Ida-Virumā “baroja” Igauniju, taču ne jau ar lauksaimniecības produkciju: šeit bija koncentrēti republikas galvenie rūpniecības kompleksi. Taču daudzi no tiem 2000. gadu sākumā tika slēgti, izraisot vietējo iedzīvotāju masveida aizplūšanu uz citiem reģioniem.
Igaunijas ziemeļaustrumos joprojām iegūst degslānekli. Šeit darbojas elektrostacija, ķīmiskā ražotne un metalurģiska rūpnīca. Lai gan jauni lieli uzņēmumi šajā reģionā jau sen nav atvērti, patlaban netālu no Narvas ir uzsākta magnētu rūpnīcas būvniecība un tiek pieņemti darbā pirmie speciālisti. Tomēr atrast daudzus darbiniekus tepat Igaunijā cerību nav - viņus aicinās no Vācijas, Lielbritānijas un citām valstīm. Plānots, ka ar laiku uzņēmums nodrošinās darba vietas līdz pat tūkstotim reģiona iedzīvotāju.
Pusstundas braucienā ar automašīnu rietumu virzienā no Narvas-Jēsū kūrortpilsētas, kas atrodas pie robežas ar Krieviju, var nokļūt divos par pamestiem uzskatītos ciematos - Sirgalā un Vīvikonnā. Pārstājot darboties vietējām raktuvēm, šie ciemati pamazām izmira. No kādreizējiem trim tūkstošiem iedzīvotāju ir palikuši tikai kādi 30-40 cilvēki. Sākumā migrācija nenotika masveidā. Apmēram pirms pieciem gadiem tika atslēgta tvaika apkure, un tad arī tie, kas vēl arvien uz kaut ko cerēja, pameta savus dzīvokļus.
Privātais sektors dzīvo savu dzīvi, bet lielākā daļa divstāvu māju ir pussabrukušā stāvoklī. Labākajā gadījumā katrā no tām dzīvo 2-3 cilvēki. Tajā pašā laikā, iebraucot Vīvikonnā, uzreiz redzams mūsdienīgs sporta un rotaļu laukums. Bet aiz tā it kā beidzas viena pasaule un sākas otra - drupas un krūmi. Pavasarī tur veidojas pat ne peļķes, bet dīķi - var iekrist ūdenī līdz ceļiem. Garām ciematam ved kvalitatīvs asfaltēts ceļš. Tikmēr pašā Vīvikonnā asfalts jau sen ir saplaisājis un vietām sūnām klāts, kā mežā.
Olga, sieviete ap piecdesmit gadiem, stāv pussabrukušas mājas pagalmā blakus paštaisītam aplokam. Tajā vairākas kazas grauž kociņus un blēj - nesen tām atskrējuši kazlēni. Taču Olga lūdz nefotografēt ne viņu, ne dzīvniekus, kurus viņai dāvinājis dēls. Kāpēc nedrīkst fotografēt? Jo, kad atbrauc žurnālisti vai blogeri, tad intervē viņu un vēl pāris vecmāmiņas, kas jau ir pazīstamas visā valstī. “Un tas ir slikti,” viņa saka mierīgā balsī. “Viņi par mums uzraksta, un tad uz šejieni citi brauc dzenāt spokus. Jā, spokus!" tagad Olga jau ir sašutusi. "Vai jūs jokojat? Kādreiz šeit taču bija plaukstošs ciemats, kādi spoki?” “Viņi atbrauc, dauza logus un trokšņo. Policija vairs pat nereaģē uz izsaukumiem, mums pašiem nākas viņus izdzīt.” Tik tiešām, uz izsistajiem logiem lasāmi uzraksti krievu valodā: "Stāt! Nositīs!” Savukārt uz kokiem igauņu un krievu valodā ir rakstīts "Privāta teritorija". Bet tas neaptur eksotikas un pamesto māju cienītājus.
No bijušās skolas, aptiekas, grāmatnīcas, sakņu veikala, slimnīcas un ēdnīcas ir palikuši vien grausti un atmiņas. "Tas bija kalnraču ciemats, kas tika labi apgādāts," nopūšas Olga. “Cilvēki šeit brauca no visas apkārtnes, mums bija tik labi veikali.” Tagad pēc pārtikas ir jābrauc ar maršruta autobusu uz blakus esošo Sillamē pilsētu. Vai arī jāgaida, kad to atvedīs radinieki.
Kādreiz saņemt dzīvokli šeit nemaz nebija viegli. Olga 13 gadus nostrādāja par sētnieci, lai dabūtu savu dzīvokli. Viņa šeit ir dzimusi un laidusi pasaulē arī savus bērnus. Viņi nedzīvo Vīvikonnā, taču bieži šeit viesojas. Olga novērtē vietējo dabu, piemēram, iet sēņot tepat pie mājas savās čībās. Sieviete žēlojas, ka viņas iecienītā papeļu aleja nu jau ir izcirsta. Viņa nekad neaizbrauktu, un, ja mājas nojauks un tiks piedāvāts dzīvot citā ciematā vai pilsētā, viņa dosies uz savu vasarnīcu. Kaut gan tā nav piemērota dzīvošanai, labāk jau tur nekā braukt prom, spriež Olga.
Viņai piekrīt arī citi palikušie, piemēram, 83 gadus vecā Svetlana, kura Vīvikonnā dzīvo kopš 1967. gada. Viņa no sava dzīvokļa mājas otrajā stāvā, kas neizskatās pēc apdzīvotas, iznāca siltā džemperī un šallē. Svetlanu neuztrauc tas, ka ziemā viņai jākurina krāsns, ka tuvumā nav ne slimnīcas, ne veikala. Ir taču elektrība un interneta pieslēgums. Vienīgais, ko viņi lūdz - lai viņus neaiztiek.
Igaunijas valdība šopavasar ir piešķīrusi naudu, lai Ida-Virumā pašvaldības varētu nojaukt tukšās daudzdzīvokļu mājas. Jūlijā vietējās varas iestādes plāno pieteikties šīs naudas saņemšanai. Tomēr visām ēkām finansējuma tāpat nepietiek - "spoku mājas" ir ne vien šajās divās apdzīvotajās vietās, bet arī Narvā un Kohtla-Jarvē. Pēc subsīdiju saņemšanas dažas no postapokaliptiskā izskata mājām tiks likvidētas. Varas iestādes gan neprecizē, ko darīs ar pārējiem iedzīvotājiem, ņemot vērā viņu vēlmi palikt šeit.
Blakus esošajā, arī pamestajā Sirgalas ciematā iedzīvotāju ir vēl mazāk, pēc vienīgā vīrieša, kuru žurnālistei izdevās atrast, vārdiem - tikai desmit cilvēki. Mūsu sarunas biedrs atteicās ar mums iepazīties, sakot, ka visi viņu tāpat pazīstot, bet jauni paziņas viņam neesot vajadzīgi.
Vasarā daži vietējie iedzīvotāji gan atgriežas ciematā - savos mazdārziņos, kas ierīkoti netālu no mājām. Tomēr visapkārt valda klusums. Logos arvien redzami aizkari, pagalmā ir nolikts paklājs, it kā kāds būtu sācis to tīrīt, bet uz brīdi aizskrējis mājās, atceroties, ka uz plīts vārās zupa, un tūlīt atgriezīsies. Taču nē, neviens neatgriežas. Ne pēc paklāja, ne pēc vecā sarūsējušā velosipēda, ne pēc rotaļlietām, kas mētājas tepat pie mājas durvīm. Varbūt kāds no "spoku ciemata" pārdesmit pastāvīgajiem iedzīvotājiem nonāks lejā pēc nepabeigtas degvīna pudeles, kas stāv uz soliņa blakus marinētu gurķu burkai?
Vienu māju renovē metodistu baznīca - rudenī šeit atvērs rehabilitācijas centru alkoholiķiem.
Igaunijas Aizsardzības ministrija plāno paplašināt blakus abiem ciematiem esošo Sirgalas poligonu - šī ziņa medijos parādījās februārī. Ja viss notiks, kā plānots, šie divi ciemati nonāks ierobežojošā divu kilometru zonā, kur militāro mācību laikā būs liels troksnis. Tāpēc ministrija neiesaka šajā apvidū būvēt mājas. Turklāt daļa no mežiem, par kuriem tik ļoti priecājas Vīvikonnas atlikušie iedzīvotāji, tiks izcirsti poligona vajadzībām.
Tikmēr pašvaldība plāno, ka pēc māju nojaukšanas zemi Vīvikonnā par nelielām naudas summām pārdos privātai apbūvei. Jo par lielu naudu to neviens nepirks - apdzīvotajās vietās nav infrastruktūras. Tomēr darbojas mūsdienīgas laternas, kas tika uzstādītas par Eiropas fondu naudu. Taču jāņem vērā, ka Sirgalā ir arī piecstāvu hruščovkas, kuru nojaukšana izmaksā dārgāk, un to ir vairāk nekā Vīvikonnā. Līdz ar to pašvaldība nevar pateikt, cik ilgs būs šis process.
