Līdz ar daudzviet karsto vasaru Eiropas līderu vidū atsākusies diskusija par to, vai Eiropas Savienība (ES) maz spēj sasniegt pašas izvirzītos ambiciozākos klimata mērķus pasaulē. Rudenī savu redzējumu par starpposmam jeb 2040. gadam izvirzāmajiem mērķiem un progresa izvērtējumu par iepriekš sasniegto dos Eiropas Komisija, bet ar trauksmes pilniem ziņojumiem klajā jau nākusi Eiropas Revīzijas palāta, kā arī dažādi “klimata konsultanti”.
Tikmēr aizvien biežāk tiek uzdots jautājums - cik gigantiskie klimata “uzlabošanas” plāni ES jau ir izmaksājuši un vai pat ne līdz galam konsekventais “zaļais kurss” nav viens no būtiskiem iemesliem Eiropas ekonomiskajai atpalicībai no starptautiskajiem konkurentiem.
Eiropas Savienībai esot “nozīmīgi jāpaātrina” tās centieni samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, lai tā spētu sasniegt pašas izvirzītos klimata mērķus 2030. un 2050. gadam, nupat ziņojumā par ES līdz šim sasniegto klajā nākusi Eiropas Komisiju (EK) konsultējošā dažādu ES valstu zinātnieku grupa ar nosaukumu Eiropas Klimata neitralitātes observatorija (EKNO). Kā zināms, pati ES ar likuma spēku sev ir izvirzījusi mērķi līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu izmešus par 55% attiecībā pret 1990. gadu, bet 2050. gadā tos izbeigt pavisam jeb sasniegt tā dēvēto klimatneitralitāti.
Taču jau tagad ir acīmredzams, ka ES šajā ziņā nebūt neiet spoži. 2021. gadā ES savus izmešus kopumā bija samazinājusi par 35% attiecībā pret 1990. gadu. Vienas mājsaimniecības līmenī izmešu samazinājums laikā starp 2014. un 2019. gadu esot bijis 1,2 procenti ik gadu, kas esot “daudz par lēnu” klimatneitralitātes sasniegšanai 2050. gadā. Lai sasniegtu kaut vai 2030. gada mērķi vien, ES esot nepieciešams 132 megatonnu vērts oglekļa dioksīda izmešu samazinājums ir gadu, kas, rupji rēķinot, ir pielīdzināms 332 vidēja lieluma ar gāzi darbināmu elektrostaciju radītajam apjomam, raksta “Financial Times”.
“Pēdējo piecu gadu dati skaidri rāda: lai gan emisijas Eiropā ir samazinājušās, daudz ātrāks temps ir nepieciešams, lai sasniegtu gan 2030. gada mērķi, gan klimatneitralitāti 2050. gadā,” teikts EKNO ziņojumā. Lai to paveiktu, ES esot nepieciešams savas ikgadējās klimata mērķiem novirzāmās investīcijas palielināt vēl par vismaz 360 miljardiem eiro. Te jāpiebilst, ka, saskaņā ar Eiropas Investīciju bankas informāciju, līdzšinējais minimāli nepieciešamais skaitlis 55% izmešu samazinājuma sasniegšanai jau līdz šim bijis viens triljons eiro gadā. EK ziņo, ka 2021.-2027. gada ES budžeta ietvaros ik gadus klimatam paredzēts novirzīt “nieka” 87 miljardus eiro. Pārējais finanšu slogs - dalībvalstīm un privātajiem investoriem. Kā redzams, likmes aug.
Un onkuļi no EKNO atbilstoši krata ar pirkstu. Neesot bijušas gandrīz nekādas ES politikas, kas “palīdzētu” ES mājsaimniecībām pāriet uz “ilgtspējīgāku dzīvesveidu”, un, kaut gan “sarkanās gaļas patēriņa samazinājums” esot palīdzējis, Eiropas lauksaimniecības sektoram vajagot “dekarbonizēties” vairāk nekā divtik ātrākā tempā. ES arī esot “aizgājusi nepareizā virzienā”, mēģinot mājsaimniecībām un uzņēmumiem kaut cik kompensēt Krievijas kara izraisīto enerģijas cenu lēcienu, kas esot izraisījis “fosilo subsīdiju” apjoma “skrējienu debesīs” (rocketing), EKNO ziņojumu atstāsta “Financial Times”.
Vakar ar savu vērtējumu par sasniegumiem ceļā uz klimatneitralitāti nāca krietni neitrālākā Eiropas Revīzijas palāta (Valsts kontrolei līdzīga iestāde ES līmeni). Taču arī tās revidenti apšauba, ka ES centieni līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 55% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni būs sekmīgi, “jo viņi konstatēja maz pazīmju, kas liecinātu, ka darbības, ar kurām paredzēts sasniegt 2030. gada klimata un enerģētikas mērķrādītājus, būs pietiekamas”, teikts palātas preses paziņojumā.
Eiropas Komisija 2022. gada oktobrī ziņoja, ka ES ir sasniegusi tās trīs 2020. gada mērķrādītājus klimata un enerģētikas jomā. Revidenti uzskata, ka šie panākumi nebija saistīti tikai ar ES klimatrīcību. Piemēram, revidenti norāda, ka ES 27 valstis, visticamāk, nebūtu sasniegušas savu 2020. gada energoefektivitātes mērķrādītāju bez mazāka enerģijas patēriņa, ko izraisīja 2009. gada finanšu krīze un Covid-19 pandēmija. Tomēr ES novērtējumā par tās zaļo sniegumu nav skaidri izklāstīta ārējo faktoru ietekme.
Revidenti arī konstatēja pārredzamības trūkumu attiecībā uz to, kā ES dalībvalstis ir sasniegušas savus saistošos nacionālos mērķrādītājus, izmantojot elastīgu kārtību: dažas ES valstis nesniedza gaidīto ieguldījumu un izmantoja citus līdzekļus, lai sasniegtu savus mērķrādītājus, piemēram, pirka emisijas kvotas vai atjaunīgās enerģijas daudzumu no citām dalībvalstīm, kuras bija pārsniegušas savus mērķrādītājus. Revidenti atrada maz informācijas par faktiskajām izmaksām, ko sedza ES budžets, valsts budžeti un privātais sektors, lai sasniegtu mērķrādītājus, un par darbībām, kas bija izrādījušās sekmīgas.
“Mums ir vajadzīga labāka pārredzamība attiecībā uz ES un tās dalībvalstu sniegumu klimata un enerģētikas jomā,” sacīja ERP locekle Jelle Elvingera, kura vadīja revīziju. “Mēs arī uzskatām, ka būtu jāuzskaita visas siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko rada ES, tostarp tās, kuras izraisa tirdzniecība un starptautiskā aviācija un kuģniecība. Tas ir svarīgi, jo ES ir apņēmusies būt globāla līdere pārejā uz klimatneitralitāti.”
Raugoties nākotnē, īpašas bažas rada tas, ka nav pazīmju, ka būtu pieejams pietiekams finansējums, lai sasniegtu vērienīgākos 2030. gada mērķrādītājus, jo īpaši no privātā sektora, no kura tiek gaidīts ievērojams ieguldījums. Komisija ir arī ziņojusi, ka ES valstīm kopīgi trūkst vērienīguma sasniegt 2030. gada energoefektivitātes mērķrādītāju, un attiecīgais 2020. gada mērķrādītājs jau ir izrādījies visgrūtāk sasniedzams, raksta Eiropas Revīzijas palāta.
Spiesti rīkoties vai vismaz imitēt rīcību ir arī ES lielvalstu vadītāji. Pagājušās nedēļas nogalē Parīzē notikušajā pasaules līderu samitā par globālās finanšu sistēmas, tostarp Pasaules bankas un Starptautiskā valūtas fonda, uzdevumu pārveidi atbilstoši klimata mērķiem Francijas prezidents Emanuels Makrons ierosināja ieviest vai nu globālu aviācijas, vai nu finanšu pārskaitījumu, vai nu kuģošanas nodokli, vai arī visus trīs kopā, ziņo “politico.eu”. Francijas vadošie ekonomisti gan aizstāv jauna nacionālā līmeņa ienākumu nodokļa ieviešanu, lai finansētu cīņu pret klimata pārmaiņām.
Taču E. Makrona pozīcija šajā jautājumā ir saprotama. Francija jau vienpusēji ir pasteigusies ieviest nodokli gan lidmašīnas biļetēm, gan banku pārskaitījumiem, un tagad viņš vēlas pārliecināt arī citus šim piemēram sekot. Samita noslēgumā E. Makrons atzina, ka OECD varētu būt piemērotākais formāts atbilstošu globālo nodokļu apspriešanai, norādot, ka šis valstu “klubs” esot bijis izšķirošs, lai, piemēram, reformētu nodokļu piemērošanu globālajām korporācijām, kuras līdz tam no nodokļiem sekmīgi izvairījušās.
Tikmēr Rietumu presē aizvien biežāk parādās jautājums par to, kas ir iemesls ES aizvien lielākajai atpalicībai no globālajiem ekonomiskajiem līderiem. Eiropas ekonomiskais motors stājas, un skaidrs, ka viens no iemesliem šeit ir arī milzīgās izmaksas, kas izriet no “zaļā kursa” īstenošanas. Taču diemžēl eiro nav pasaules rezerves valūta kā ASV dolārs, un, kā redzams, ekspansionistiska Eiropas Centrālās bankas politika jeb “naudas drukāšana” noved pie ievērojamas inflācijas. Tas nozīmē, ka ambiciozās zaļās investīcijas ES šobrīd nākas ieguldīt sašaurinošas monetārās politikas apstākļos.
ASV ekonomika šobrīd ir ievērojami bagātāka un dinamiskāka nekā ES, un šī plaisa pieaug. Un runa nav tikai par ietekmi uz dzīves līmeni. Eiropas atkarība no ASV tehnoloģiju, enerģijas resursu, kapitāla un militārās aizsardzības ziņā grauj jebkādas ES vadītāju cerības uz “stratēģisko autonomiju”, raksta “Financial Times”.
2008. gadā ES un ASV ekonomikas apjoms bija apmēram vienāds. Taču pēc 2008.-2009. gada krīzes abu lielvaru ekonomiskā jauda aizgāja pilnīgi pretējos virzienos. Kā norāda domnīcas “Eiropas ārējo attiecību padome” eksperti Džeremijs Šapiro un Jana Pulierina, “2008. gadā ES ekonomika bija nedaudz lielāka nekā ASV: 16,2 triljoni ASV dolāru pret 14,7 triljoniem. Līdz 2022. gadam ASV ekonomika bija izaugusi līdz 25 triljoniem dolāru, kamēr ES un Lielbritānijas kopā (kā ir korektāk salīdzināt) sasniedza vairs tikai 19,8 triljonus. ASV ekonomika tagad ir gandrīz par trešdaļu lielāka un ir vairāk nekā par 50% lielāka nekā ES ekonomika, atskaitot Lielbritāniju”.
Un te ir kāda būtiska nianse. Kā raksta “Financial Times” apskatnieks Gideons Rahmans, “pretēji Eiropai, ASV ir bagātīgi un lēti fosilās (jeb “ļaunās”) enerģijas avoti. Slānekļa gāzes un slānekļa naftas revolūcija nozīmē, ka šodien ASV ir lielākā naftas un gāzes ražotāja pasaulē. Tikmēr enerģijas cenas Eiropā ir uzskrējušas gaisā. Lētās Krievijas gāzes zaudēšana nozīmē, ka Eiropas rūpniecība par enerģiju tagad maksā trīskārt vai četrkārt dārgāk nekā Amerikas. Drūmām sejām Eiropas biznesa bosi saka, ka tas jau ved pie rūpnīcu slēgšanas Eiropā”.
Diemžēl nesalīdzināmas ir arī abu lielvaru finanšu iespējas. Gan ASV, gan Eiropa ir mēģinājušas veicināt ekonomikas attīstību caur dažādiem industriālās politikas pasākumiem, kaut vai lai nodrošinātu modernos un “zaļos” mikročipu un elektrisko auto ražotājus ar nepieciešamajām investīcijām biznesa pārstrukturēšanai. Taču ASV dolāra kā pasaules rezerves valūtas statuss nodrošina ASV spēju reāli īstenot šīs ambīcijas, neaizbiedējot finanšu tirgus. Kā “Financial Times” atzinis kāds Eiropas rūpnieks: “Viņiem atliek tikai novilkt kredītkarti.” ES, gluži pretēji, ir daudz mazāks budžets un arī daudz mazākas iespējas drukāt naudu uz parāda.
