Nebeidzamajā stāstā par Krišjāņa Kariņa valdības iespējamo paplašināšanu vai nomaiņu ar Arvila Ašeradena valdību ir iezīmējusies kāda raksturīga noteicošā tendence. Nu jau pāris mēnešu garumā premjers dažādos formātos kā vista nebeidz kladzināt, ka koalīciju nepieciešams paplašināt, lai risinātu piecas ļoti svarīgas problēmas, bez kurām “mēs nevaram virzīties uz priekšu”.
Kas tad, pēc premjera domām, ir pieci Latvijas sabiedrībai un tautsaimniecības attīstībai būtiskākie jautājumi, kuru risināšanai ļaunie koalīcijas partneri nepiekrīt, tādēļ viņus vajadzētu nomainīt vai vismaz papildināt ar citiem, paklausīgākiem? Vai valsts pārvaldes vājā kapacitāte, Latvijas uzņēmumu nepietiekamā produktivitāte, nolietotā publiskā infrastruktūra, cenu karteļi, nejēdzīgā birokrātija, pārmaksātie valsts iepirkumi un valsts uzņēmumu cenu terors pret iedzīvotājiem un uzņēmējiem? Varbūt tās ir ārējās un iekšējās drošības problēmas, karš, kura iespējamība kā melns mākonis apēno mūsu visu dzīvi? Varbūt sociālās un demogrāfiskās problēmas - zemās pensijas, atbalsta trūkums ģimenēm ar bērniem, pieejamu mājokļu neesamība, galu galā valsts pakāpeniskā izmiršana, kas jau pēc pāris desmitgadēm draud ar nepanesamu nodokļu slogu darba spējīgajiem iedzīvotājiem? Nē, tas viss premjeram un viņa kolēģiem no “Jaunās vienotības” nav svarīgi.
Esot jārisina pavisam citas lietas. Pirmkārt, jāpieņem Stambulas konvencija, otrkārt, jāļauj reģistrēt attiecības gejiem un lesbietēm, treškārt, valstī jāļauj brīvi iebraukt “darbaspēkam”, ceturtkārt, jālikvidē maksimāli daudz skolu un visbeidzot - jāsāk kotēt biržā valsts kapitālsabiedrību akcijas. Tad ceļš uz gaišo nākotni būs atvērts.
Ja pieņemam, ka šīs ir tās tēmas, par kurām nu jau otro nedēļu “Jaunā vienotība” runā ar esošajiem un potenciālajiem koalīcijas partneriem, kļūst vismaz neomulīgi. Rodas iespaids, ka vairs pat netiek slēpts, ka valdības darbošanās mērķis ir nevis Latvijas kā spēcīgas nacionālas valsts nostiprināšana, bet tieši pretēji - šīs valsts pamatu graušana.
Šoreiz neiedziļinoties pirmajās četrās “problēmās”, nedaudz paanalizēsim piekto - valsts kapitālsabiedrību akciju kotēšanu biržā. Nevar nepamanīt, ka arī nu jau pāris mēnešu garumā ir iedarbināta masīva sabiedrisko attiecību kampaņa, kurā piedalās gan sabiedriskie, gan daži privātie mediji, gan ministri un ministriju pārstāvji, gan visdažādākie banku klerki un, protams, privātais kantoris - birža “Nasdaq Riga”. Sabiedrība tiek “gatavināta” neizbēgamajam - valsts uzņēmumu izpārdošanai jeb privatizācijas otrajam vilnim, kas tiek paslēpts zem kārtējā eifēmisma “kotēšana biržā”.
Ko tad šī kotēšana nozīmē? Būtība ir tāda, ka valsts kapitālsabiedrība t.s. sākotnējā publiskajā piedāvājumā izlaiž papildu akcijas, kuras nosacīti var iegādāties jebkurš - Latvijas vai ārzemju bankas, fondi, uzņēmumi vai privātpersonas. Rezultātā valsts kapitāla īpatsvars konkrētajā kapitālsabiedrībā samazinās atbilstoši izlaisto akciju daudzumam, tāpat kā samazinās valsts peļņas daļa šajā uzņēmumā. Juridiski un praktiski uzņēmums no valsts kļūst par privātu ar noteiktu valsts kapitāla daļu. Un, kas būtiski - neviens neliedz šo procesu turpināt, valstij savu daļu jeb ietekmi samazinot vēl un vēl.
Protams, tam visam var piemeklēt loģiku un pamatojumu. Pirmkārt, tas ir veids, kā bez kredītiem vai valsts budžeta līdzekļu piesaistīšanas paplašināt konkrētās kapitālsabiedrības darbību, īstenot investīciju projektus utt. Citiem vārdiem - dabūt naudu!
Otrkārt, bieži tiek piesaukta lielāka atklātība uzņēmuma darbībā, ko prasa tā atskaitīšanās biržai, kā arī jauno privāto īpašnieku uzraudzība.
Treškārt, tiek pieņemts, ka valsts kapitālsabiedrību “palaišana” biržā varētu atdzīvināt Latvijas nīkulīgo kapitāla tirgu, kalpot par savdabīgu dzinuli privāto uzņēmumu akciju izlaišanai.
Ceturtkārt, tiek piesauktas Latvijas iedzīvotāju iespējas kļūt par savas valsts lielo uzņēmumu mazajiem īpašniekiem, mācīties uzņēmējdarbības kultūru, ar peļņu ieguldīt savus brīvos līdzekļus.
Tas viss ir pareizi, taču ar daudziem “bet”, bez konkrētām atbildēm uz kuriem nav iespējams līksmi aplaudēt Kariņa&Co iecerei. Un jo ilgāk šī konkrētība netiek sniegta, tās vietā darbinot smadzeņu skalošanas mašīnu, jo pamatotākas šķiet aizdomas, ka šī projekta patiesais mērķis ir kādu konkrētu biznesa grupu interešu apkalpošana.
Tātad šobrīd, pirmkārt, nav skaidrs, par kuru valsts uzņēmumu kotēšanu biržā jeb privatizāciju ir runa. Finanšu ministrs un iespējamais nākamais premjers Arvils Ašeradens ir publiski piesaucis aviosabiedrību “airBaltic” (kurai patiesībā tā ir obligāta saskaņā ar valsts sniegtās simtiem miljonu eiro “palīdzības” nosacījumiem), a/s “Augstsprieguma tīkls”, a/s “Sadales tīkls”, kā arī Rīgas pašvaldībai piederošo a/s “Rīgas siltums” un a/s “Rīgas ūdens” (Interesanti, ko par to saka Rīgas dome?). Valdība šī gada 16. maijā pieņēma Finanšu ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu par kapitāla tirgus attīstību, kurā tiek paredzēta tādu valsts vai daļēju valsts uzņēmumu kā jau šobrīd daļēji privātā gāzes pārvades operatora a/s “Conexus Baltic Grid”, a/s “airBaltic” un SIA “Latvijas vēja parki” akciju kotēšana biržā. Jāatgādina, ka aiz “Latvijas vēja parkiem” slēpjas a/s “Latvijas valsts meži” un a/s “Latvenergo” mega vēja parku kopprojekts pagaidām nezināmā vietā (vietās), visticamāk, Latvijas piekrastes mežos.
Tātad jau no šīs informācijas vien mēs redzam, ka runa ir par stratēģiskiem, izcili pelnošiem valsts uzņēmumiem (izņemot “airBaltic”), kuriem tā kā nebūtu problēmu ar naudas atrašanu investīciju projektu realizēšanai. Vai valsts interesēs tiešām ir tos daļēji vai pilnībā atdot privātās rokās? Ja runājam par “Augstsprieguma tīklu” un “Sadales tīklu”, tad jāņem vērā, ka vēsturiski tie ir “Latvenergo” koncerna daļa. Par “Latvenergo” neprivatizēšanu jau 1999. gadā Latvijas tauta izteica savu viedokli, savācot parakstus referenduma ierosināšanai, pēc kuriem Saeima apsteidzoši veica attiecīgas normas iekļaušanu Enerģētikas likumā.
Nākamais - nav nekādas skaidrības, cik lielu valsts kapitāla daļu katrā no privatizējamajiem uzņēmumiem paredzēts atstāt. Piemēram, “Conexus Baltic Grid”, kam pieder ārkārtīgi nozīmīgie stratēģiskie objekti - gāzes pārvades tīkls un Inčukalna gāzes krātuve - gadījumā valstij jau tā pieder vairs tikai 68,46% akciju, bet no pārējām lielākā daļa Japānas fondam “MM Infrastructure Investments Europe Limited”. Tur jau vairs pārāk daudz jaunu akciju nav jāizlaiž, lai valsts daļu samazinātu zem kontrolpaketes.
Nav nekādas skaidrības arī par akciju cenu. Lai gan vēlāk biržā akciju vērtību jau noteiks pieprasījuma un piedāvājuma princips, sākotnējā publiskajā piedāvājumā akciju cenu nosaka to emitents. Nav pārliecības, vai topošajā Kariņam īpaši paklausīgajā valdībā būs pietiekami daudz iekšējās opozīcijas, lai, piemēram, novērstu akciju pārdošanu par kādam ļoti izdevīgu cenu. Šajā kontekstā diezgan zīmīga ir potenciālā koalīcijas partnera “Progresīvo”, kuri it kā pretendē uz sociāldemokrātu lomu, saspēle ar Kariņu jau viņa otrās valdības tapšanas periodā pērnā gada decembrī tieši uz “biržā kotēšanas” pamata.
Tas pats attiecas uz potenciālajiem akciju pircējiem. Vai Latvijas iedzīvotājiem tiks piešķirta kāda īpaša kvota? Kas notiks ar pensiju fondu ieguldījumiem? Teorētiski nozīmīgi Latvijas uzņēmumi būtu labs mūsu valsts iedzīvotāju uzkrājumu izvietošanas veids, bet kā valdība grasās to nodrošināt? Vai tiešām valdība uzdrošināsies ar likumu uzlikt bankām par pienākumu to darīt?
Visbeidzot, nav nekāda ilgtermiņa izvērtējuma, kāds labums Latvijas tautsaimniecībai, konkrētajām kapitālsabiedrībām un katram Latvijas iedzīvotājam būs no šīm pārmaiņām. Propagandas līmenī finanšu ministrs Arvils Ašeradens 7. jūnija Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē paziņoja, ka “ja vēlamies turpināt ceļu uz labklājības valsti, tad ir viena lieta, kas ir jāizdara - jāattīsta kapitāla tirgus. (..) Latvijas kapitāla tirgus salīdzinājumā ar attīstīto pasauli izskatās kā Subsahāra”. Taču vai tiešām šī Subsahāra ir tādēļ, ka valstij pilnībā pieder stratēģiski nozīmīgas kapitālsabiedrības, vai pavisam citu iemeslu dēļ, paliek retorisks jautājums.
Kā vēsta aģentūra LETA, partijas "Jaunā vienotība" (JV), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un "Progresīvie" ir vienisprātis, ka nepieciešams valsts kapitālsabiedrības kotēt biržā.
