Lai gan Eiropas Savienības (ES) lielvalstu līderi runā par vērienīgu ieroču un munīcijas ražošanas paplašināšanu, tā aizvietojot piegādes no ASV, reālajā dzīvē ES militārās industrijas paplašināšanās buksē. Ieroču ražošanas kompānijas tajā vaino Briseles un ES dalībvalstu valdību nespēju tikt pāri birokrātiskiem šķēršļiem un negribīgu aizsardzības budžetu palielināšanu, kas ļautu sniegt konkrētas garantijas, ka ieroču iepirkumi tiešām notiks.
Tikmēr plašo tirgus nišu, kas radusies nepieciešamības dēļ masveidā apgādāt ar ieročiem Ukrainu, strauji aizpilda Izraēlas un Dienvidkorejas militārās industrijas ražojumi, kā arī, protams, tradicionālā ASV produkcija.
Jau gadiem un gadu desmitiem ASV nemitīgi skubina Eiropas partnerus, lai tie palielina aizsardzības izdevumu apmēru, patiesībā sakot - pērciet mūsu ieročus! Tagad, līdz ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā, nepieciešamību to nodrošināt ar ieročiem un munīciju, kā arī pastiprināt NATO austrumu flanga gatavību iespējamam plaša mēroga uzbrukumam, šis jautājums kļuvis vēl sensitīvāks. Tas daļēji ir mainījis Eiropas attieksmi - kaut gan vairums NATO Eiropas dalībvalstu vēl joprojām nesasniedz aizsardzības izdevumu rādītāju 2% apmērā no IKP, pērn šie izdevumi Eiropas valstīs kopumā palēcās par 13% līdz 345 miljardiem ASV dolāru, raksta “politico.eu”.
Vienlaikus ES lielvalstis karu Ukrainā un NATO militāro nostiprināšanu saredz kā iespēju ievērojami paplašināt savu militāro industriju, nevis piepildīt amerikāņu rūpnieku makus. “Mums ir jāattīsta Eiropas aizsardzības tehnoloģiskā un industriālā bāze visās ieinteresētajās valstīs un pilnībā jānodrošina savs ekipējums Eiropas līmenī,” LOBSEC konferencē Bratislavā maijā teica Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Briselē šobrīd norisinās karstas diskusijas, vai jaunās kopējās ES aizsardzības politikas vajadzības jānodrošina ekskluzīvi ar ES kompāniju palīdzību. Uz to uzstāj gan E. Makrons, gan franču izcelsmes ES iekšējā tirgus komisārs Tjerī Bretons. “Mūsu plāns ir ar ES naudas palīdzību tieši atbalstīt mēģinājumus “uzstutēt” (to ramp up) mūsu militāro industriju, gan lai palīdzētu Ukrainai, gan mūsu pašu drošībai,” “politico.eu” teica T. Bretons.
Taču t.s. Eiropas stratēģiskās autonomijas piekritēji ignorē kādu acīmredzamu faktu - ieroču ziņā Eiropa joprojām ir atkarīga no ASV, un karš Ukrainā šo atkarību ir tikai pastiprinājis. Piemēram, virkne Eiropas valstu šobrīd iepērk ASV ražotās “Javelin” prettanku raķetes; Polija šogad parakstīja 1,4 miljardus ASV dolāru vērtu līgumu par “Abrams” tanku iegādi, kā arī vēl 10 miljardu dolāru līgumu par HIMARS raķešu artilērijas sistēmu iepirkumu (tādas iepirks arī Latvija); Slovākija iepērk F-16 iznīcinātājus, bet Rumānija šobrīd notur sarunas par to “jaunāko brāļu” F-35 iegādi.
ASV palīdzība ir vitāli nepieciešama, jo, neskatoties uz amatpersonu skaļiem paziņojumiem, Eiropas militārā industrija pēc desmitgadēm ilguša investīciju “bada” joprojām ir drupās. Tai vienkārši pietrūkst ražošanas jaudu. Politiķi, kuri vēlas palīdzēt Ukrainai un vienlaikus stiprināt ES rūpniecību, aicina Eiropas kompānijas ražot vairāk, ātrāk un par zemāku cenu. Taču kompānijas saka, ka tās nevar virzīties uz priekšu, iekams nav noslēgušas saistošus darījumus ar valdībām.
“Tas ir līdzīgi jautājumam par vistu un olu,” “politico.eu” sacīja Igaunijas aizsardzības ministrs Hanno Pevkurs. “Kura ir pirmā?”
Dažas kompānijas, tostarp Zviedrijas “Saab”, Ziemeļvalstu “Nammo”, Vācijas “Rheinmetal” un Francijas “Nexter” un MBDA ir sākušas paplašināt ražošanu, izmantojot pašas savu naudu. Taču nu tās aicina valdības slēgt iepirkumu līgumus, lai simtiem miljonos eiro mērāmie ieguldījumi neizrādās velti, pēc pāris gadiem krītoties pieprasījumam jeb, respektīvi, beidzoties Ukrainas karam.
“Mēs uzņemamies risku,” “politico.eu” sacīja “Saab” valdes priekšsēdētājs Mikaels Johansons, norādot, ka kompānija jau ir investējusi gan infrastruktūrā, gan personālā, gan izejmateriālu iepirkumos. “Tās pilnībā ir mūsu investīcijas, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai mēs iegūtu kaut kāda veida ilgtermiņa līgumus,” viņš piebilda.
Taču uzdevums, kura priekšā stāv Eiropas militārā industrija, ir milzīgs. Pēc desmitgadēm ilgas pieejas, kas paredzēja ieroču un munīcijas ražošanu tādos apmēros, kas paredzēti atsevišķām ārzemju operācijām, piemēram, Afganistānā, tagad tās sastopas ar Aukstā kara saspringtākajiem brīžiem līdzīgu situāciju, kad gatavībā tika turēts milzu daudzums tanku, lidmašīnu un artilērijas.
ES centralizēti Ukrainai ir apsolījusi viena miljona artilērijas lādiņu piegādi nākamajos 12 mēnešos, kurus paredzēts saražot savienības ietvaros. Un tā ir tikai aisberga redzamā daļa, zem kuras slēpjas atsevišķu dalībvalstu piegādes. Vācija 2022. un 2023. gadā kopā ir novirzījusi 7,4 miljardus eiro, lai apgādātu Ukrainu, kā arī palielinātu pati savus krājumus. Pēc ilgās “iešūpošanās” Berlīne Ukrainai šobrīd piegādā visu ko - sākot no “Leopard” tankiem un beidzot ar “Patriot” pretgaisa aizsardzības sistēmām. Polija un Slovākija Ukrainai ir nosūtījušas lielāko daļu no saviem padomju laika MIG-28 iznīcinātājiem, bet Varšava papildus arī 325 tankus - gan “Leopard”, gan uzlabotus padomju laika T-72. Francija ir nosūtījusi pretgaisa aizsardzības sistēmas, vieglos tankus un “Caesar” haubices. Zviedrija Ukrainai sūta “Archer” haubices, bruņumašīnas un prettanku ieročus. Un tie ir tikai daži piemēri, raksta “politico.eu”.
Tas viss nozīmē, ka ieroču ražotājiem ir strauji jāaudzē ražošanas jaudas. Un, kā norāda Starptautiskā stratēģisko studiju institūta pētnieks Toms Valdvins, “jūs varat ieviest īstermiņa pasākumus ražošanas palielināšanai, bet, ja jūs vēlaties fundamentālas izmaiņas jaudās un krājumos, tas nozīmē miljardiem eiro izmaksas tuvākajā desmitgadē”.
Kamēr Eiropa mokās ar iepriekš aprakstītajām dilemmām, tās tirgū sevi piesaka citu valstu ražotāji. “Uzlabojiet formu, vai arī jūs redzēsiet, kā jūs aizvieto Izraēla un Dienvidkoreja,” - caur portālu “defenceone.com” sveicienu Eiropas ieroču ražotājiem nodeva Igaunijas Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Kusti Salms.
14. jūnijā uzstājoties “Defence One Tech Summit” konferencē Vašingtonā, viņš sacīja, ka Izraēlas un Dienvidkorejas kompānijas, kurām ir daži apgrūtinājumi, kādu NATO valstu ražotājiem nav, vienalga NATO valstu valdībām ir spējušas piegādāt ieročus ātrāk un lētāk. “Ja mēs vēlamies, lai mūsu ražotāji ir konkurētspējīgi, viņiem ir jābūt konkurētspējīgiem atbilstoši tirgus nosacījumiem,” teica K. Salms.
Kā raksta “defenceone.com”, Igaunija un tās kaimiņi ap Baltijas jūru kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir strauji uzsākuši ieroču iepirkšanu no Izraēlas un Dienvidkorejas kompānijām. Nākamajos desmit gados Igaunija kopumā plāno izlietot 14,5 miljardus ASV dolāru aizsardzības spēju stiprināšanai, līdz 2027. gadam aizsardzības izdevumus izaudzējot līdz 3% no IKP. Daudzi no šiem ieročiem nāks no Izraēlas vai Dienvidkorejas, tostarp artilērijas sistēmas un prettanku raķešu iekārtas.
Polija ir īpaši izcēlusies ieroču pasūtīšanā no Dienvidkorejas, kopš kara sākuma tur iepērkot gandrīz 1000 tankus, 600 artilērijas iekārtas, kā arī iznīcinātājus. “Eiropai nav tā, kas mums nepieciešams,” “Defence One Tech Summit” konferencē atzina Polijas vēstnieks NATO Tomašs Šatkovskis.
Tikmēr Ukrainas ziņu portāls “dialog.ua” raksta, ka finiša taisnē ir divu vārdos nenosauktu NATO valstu, viena no kurām ir no Eiropas, līgums ar Izraēlas valdību par vairāk nekā 200 Izraēlas ražojuma smago tanku “Merkava 2” un “Merkava 3” iegādi. Tanki nākšot no Izraēlas valsts rezervēm, tikšot izvilkti no noliktavām, uzlaboti un ar šo divu valstu starpniecību nosūtīti Ukrainai jau tuvāko trīs mēnešu laikā.
