Bijušā NATO ģenerālsekretāra, tagadējā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska padomnieka Andersa Foga Rasmusena pārspriedumus par potenciālu Polijas un Baltijas valstu karaspēka izvietošanu Ukrainā aizsardzības jomas eksperti sauc par nepamatotiem un, mazākais, dīvainiem. Nedz Latvijas Aizsardzības, nedz Ārlietu ministrija uz “Neatkarīgās” jautājumiem par to, kas ir pamatā tik dīvainiem A. Rasmusena izteikumiem, būtībā neatbildēja.
Jau rakstījām, ka A. Rasmusens britu laikrakstam “The Guardian” sacīja: “Es neizslēgtu iespēju, ka Polija nacionālā līmenī var vēl vairāk iesaistīties [Ukrainas atbalstīšanā], kam varētu sekot Baltijas valstis, iespējams, ieskaitot arī karaspēka izvietošanu Ukrainā. Es domāju, ka poļi nopietni apsver iespēju veidot iesaistīties gatavo valstu koalīciju, ja Ukraina Viļņā neko nesaņem. Mums nevajadzētu par zemu novērtēt poļu emocijas, poļi jūt, ka pārāk ilgi Rietumeiropa nav ieklausījusies viņu brīdinājumos par krievu patieso mentalitāti.”
Ņemot vērā bijušā NATO ģenerālsekretāra izteikumu ārkārtīgi pārsteidzošo raksturu, “Neatkarīgā” nosūtīja vairākus jautājumus Aizsardzības un Ārlietu ministrijai. Mēs vaicājām:
Kā ministrija komentētu bijušā NATO ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena izteikumus medijos, ka Polija un arī Baltijas valstis varētu būt gatavas izvietot savus bruņotos spēkus Ukrainā, ja NATO nebūtu gatava tai sniegt drošības garantijas?
Vai Latvijai ar citām NATO sabiedrotajām vai Ukrainu jebkad ir notikušas diskusijas par šo jautājumu?
Ja Rasmusena pieļāvumi neatbilst patiesībai, kāds, jūsuprāt, ir to izteikšanas mērķis?
Vai pastāv indikācijas, ka kādas no NATO dalībvalstīm tiešām varētu izveidot īpašu, Rasmusena vārdiem, “iesaistīties gribošo” valstu koalīciju, kas būtu gatava sniegt stingras drošības garantijas, ieskaitot karaspēka izvietošanu, Ukrainai pirms tās iestāšanās NATO?
Aizsardzības ministrijas vārdā ministrijas militāri publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins atbildēja šādi: “No Aizsardzības ministrijas puses attiecībā uz Rasmusena kunga izteikumiem komentārus nesniegsim.”
Ārlietu ministrijas Komunikācijas grupa bija tikai nedaudz daiļrunīgāka. “Atbildot uz jūsu jautājumiem saistībā ar izdevuma “The Guardian” rakstā paustajiem bijušā NATO ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena izteikumiem, vēlamies norādīt, ka rakstā pausts viņa personīgais viedoklis. Tāpēc Ārlietu ministrija nevar to komentēt. Jautājums par karavīru sūtīšanu uz Ukrainu nav Latvijas valdības darba kārtībā.”
Jāteic, šoreiz daudz runīgāki par ministriju pārstāvjiem nebija arī aizsardzības nozares eksperti. Taču no viņu teiktā viens ir skaidrs - nekāda reāla pamata Rasmusena teiktajam vismaz pagaidām nav, šādi izteikumi no NATO viedokļa ir tikai kaitējoši, jo perfekti atbilst Krievijas uzturētajam mītam par to, ka tā Ukrainā karojot ar NATO. Kā vienīgais kaut cik racionālais viņa rīcības skaidrojums ir mēģinājums mobilizēt NATO dalībvalstis pieņemt skaidru ceļa karti Ukrainas uzņemšanai NATO jau pēc pāris nedēļām notiekošajā samitā Viļņā. Būtībā - Rasmusens šajā gadījumā vairāk runājis kā Ukrainas prezidenta biroja pārstāvis, ar tam nereti raksturīgo agresīvo PR taktiku, nevis kā bijušais NATO ģenerālsekretārs. Nevar arī izslēgt, ka izteikumi ir mērķēti tīri iekšpolitiski, iespējams, lai parādītu Zelenska apņemšanos “stāvēt cieti” un prasīt no NATO maksimumu - iespējams, līdz pat tādām drošības garantijām, kādas atsevišķas NATO dalībvalstis pērn piešķīra Somijai un Zviedrijai pēc to pieteikumu iesniegšanas dalībai NATO.
“Man nav komentāru, bet es šo lietu skatītu Viļņas samita kontekstā,” “Neatkarīgajai” sacīja “Jaunās vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs un Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas, kā arī Nacionālās drošības komisijas deputāts Ainars Latkovskis. “Galvenais, ka Ukraina jau ir ceļā uz NATO un Viļņas samitam tiek gatavota vienošanās par Ukrainas uzaicināšanu. Tas šobrīd ir vissvarīgākais. Bet, runājot par Rasmusena izteikumiem, es nezinu, kam un kāpēc viņš to saka.”
Ļoti skeptisks par Rasmusena izteikumiem bija bijušais Nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks ģenerālmajors Juris Maklakovs. “Tie ir ļoti tāli no patiesības. Protams, gan Polija, gan Baltijas valstis savos lēmumos ir neatkarīgas. Taču šāda līmeņa gājiens, kā to apraksta Rasmusens, nav iespējams bez NATO kopīga lēmuma. Un skaidrs, ka tas radītu draudus NATO, to ievelkot karadarbībā ar Krieviju. Kāpēc viņš tā izsakās? Grūti spriest par motivāciju, bet es neizslēdzu, ka kāds viņam ir palūdzis šādi izteikties, piemēram, Ukrainas prezidenta birojs.”
Neizpratnē par A. Rasmusena izteikumiem bija arī kāds no latviešu karavīriem, kuri šobrīd privātā kārtā piedalās karā Ukrainas pusē un labi saprotamu iemeslu dēļ parasti ir visai mazrunīgi. “Tas taču ir skaidrs, ka oficiāli nedz Polija, nedz Baltijas valstis savu karaspēku uz Ukrainu nesūtīs. Tā būtu pilnīgi atklāta karavīru iesaistīšana šajā konfliktā.”
Cits jautājums varētu būt par instruktoru nosūtīšanu, lai apmācītu ukraiņus rīkoties ar jaunajām tehnoloģijām, ieroču sistēmām, arī bruņumašīnām, tankiem. Taču arī tādā gadījumā tas būtu tikai mācībspēku līmenī un “kaut kur desmitajās līnijās Rietumukrainā, bet ne frontes tuvumā”.
LU Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors, drošības politikas eksperts Toms Rostoks “Neatkarīgajai” atzina, ka situācija ar A. Rasmusena izteikumiem ir savāda, bet viens ir skaidrs - “Baltijas valstu karavīri Ukrainā nebūs”. Taču, izvērtējot A. Rasmusena rīcību, nedrīkst aizmirst, ka viņš ir nevis neitrāls figurants, bet Ukrainas prezidenta V. Zelenska padomnieks tieši iestāšanās NATO jautājumos.
Un šobrīd šis jautājums ir izvirzījies NATO diskusiju priekšplānā, jo tas, vai uzņemt Ukrainu NATO, kad to darīt un vai tai sniegt kādas drošības garantijas līdz iestāšanās brīdim, alianses dalībvalstīm nebūt nav skaidrs. “Šajā jautājumā nav vienprātības, un potenciāli tas var NATO pat sašķelt. Un tas ir tas, uz ko vedina domāt Rasmusens - ja Ukrainai netiek piedāvāts ceļš uz NATO, tas var sašķelt NATO. Un, ja nonāk līdz tam, ka atsevišķas valstis sūta uz Ukrainu savus karavīrus, tas ievērojami palielina iespēju, ka karš izies ārpus Ukrainas robežām,” atzīst T. Rostoks.
Viņš piebilst: “Skaidrs, ka Rasmusens šajā situācijā mēģina izmantot vissmagākos argumentus. Taču patiesībā tas, kas Ukrainai reāli vajadzīgs, ir ieroči, nevis cilvēki.”
