"PNB bankas" skandālā iesaistītais Rasmusens Ukrainai sola drošības garantijas Polijas un Baltijas valstu vārdā

© Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Mēnesi pirms 11. un 12. jūlijā Viļņā gaidāmā NATO dalībvalstu samita kā karsts kartupelis aizkulišu diplomātijā tiek viļāts jautājums par to, kādā veidā samitā iezīmēt Ukrainas ceļu uz iestāšanos NATO, kā arī kādas drošības garantijas tai sniegt, vēl pirms to nodrošina Ziemeļatlantijas līguma 5. pants par uzbrukumu vienai NATO dalībvalstij kā uzbrukumu visām.

NATO dalībvalstu starpā šajā jautājumā ir visai būtiskas viedokļu atšķirības, bet pagājušajā nedēļā publiski eļļu ugunī piemeta bijušais Dānijas premjers un NATO ģenerālsekretārs, tagadējais Ukrainas prezidenta Vladimira Zelenska padomnieks Anderss Fogs Rasmusens, paziņodams, ka drošības garantijas Ukrainai līdz tās iestāšanās brīdim NATO varētu sniegt atsevišķas NATO dalībvalstis, kā piemēru minot Poliju un arī Baltijas valstis. Īpašu pikantumu vismaz Latvijas kontekstā tam piešķir fakts, ka A. Rasmusens ir viena no personām, kuru “PNB bankas” administrators vaino nelikumīgu lēmumu pieņemšanā, kā rezultātā bankai nodarīti vairāk nekā 32 miljonu eiro zaudējumi. Jāpiebilst, ka A. Rasmusens 2018. un 2019. gadā ieņēma “PNB bankas” padomes priekšsēdētāja vietnieka amatu.

Vai NATO var tieši palīdzēt citām valstīm?

Kā raksta “politico.eu”, lai gan pagājuši jau daudzi mēneši, kopš NATO dalībvalstis apspriež jautājumu par iespējamajām drošības garantijām Ukrainai, neviens no elementiem šajā puzlē nav skaidrs. Vai NATO kopumā būtu jāuztur šī diskusija vai atsevišķām dalībvalstīm? Kā iespējams atrast vidusceļu starp pilna mēroga garantijām, ko nodrošina NATO 5. pants, un jau notiekošo Ukrainas bruņoto spēku stiprināšanu ar ieroču piegādēm u.tml. Un vai vispār jebkādām garantijām ārpus NATO ietvariem ir kaut kāda nozīme?

Tikmēr Ukraina liek lielas cerības uz NATO Viļņas samitu, uzskatot, ka tai samitā ir jāsaņem skaidra ceļa karte uz dalību NATO, kā arī drošības garantijas, līdz šis mērķis ir sasniegts. “Ukraina ir [militāri] vispieredzējušākā valsts pasaulē, kas saņem “nē” no NATO,” “politico.eu” žēlojās Ukrainas vicepremjere Eiropas integrācijas jautājumos Olga Stefanišina. “Mums ir nepieciešama skaidrība, ka Ukrainas dalība NATO ir nenovēršama un ka mēs nekļūsim par kaut kāda veida kaulēšanās objektu.”

Taču lielo NATO dalībvalstu viedokļi, lai gan vienoti par to, ka kaut kad Ukrainai NATO ir jābūt, atšķiras tajā, kāda palīdzība tai pieļaujama līdz šim brīdim. Un visiem ir skaidrs, ka Ukrainas dalība NATO nav iespējama, ja tā karu ar Krieviju zaudē.

Vienā viedokļu spektra galā ir Vācija. Tās ārlietu ministre pēc 1. jūnijā Oslo notikušajam neoficiālajām NATO vadītāju konsultācijām paziņoja, ka “ir skaidrs, ka mēs nevaram runāt par jaunu NATO dalībvalsti, kad tā ir kara vidū”, ziņo “pravda.ua”. Viņai pretēju viedokli savukārt pauda kādreiz tikpat piesardzīgais Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš pēdējo nedēļu laikā savu retoriku attiecībā pret Ukrainu un Centrālo un Austrumeiropu kopumā ir pagriezis par 180 grādiem.

“Es atbalstu to - un tuvāko nedēļu laikā tas būs kolektīvo diskusiju temats - lai Ukrainai piedāvātu taustāmas un ticamas drošības garantijas. (..) Ir jārada kaut kas tāds, kas būtu starp drošību, kas tiek sniegta Izraēlai, un pilnvērtīgu dalību.”

Kā skaidro “politico.eu”, E. Makrons būtībā atsaucas uz virknes Rietumu drošības speciālistu un akadēmiķu izvirzīto ideju par ciešu sadarbību ar Ukrainu militārās industrijas jomā, kas ļautu tai strauji kāpināt savas militārās industrijas un aizsardzības spēju kapacitāti un līdzinātos ASV sadarbībai ar Izraēlu. Šāda sadarbība kalpotu kā “pagaidu līgums”, pirms Ukraina pievienojas NATO.

Somijas un Zviedrijas piemērs

Ukraina gan grib kaut ko vēl konkrētāku. Ukrainas vicepremjere O. Stefanišina “politico.eu” norādīja, ka Ukraina gaida kaut ko līdzīgu tām atsevišķu NATO dalībvalstu garantijām, kuras saņēma Zviedrija un Somija pēc to oficiālo lūgumu iesniegšanas dalībai NATO. Tobrīd pastāvēja bažas, ka Krievija var izmantot laiku, kamēr šie pieteikumi tiek izskatīti, lai vērstos pret šīm valstīm, kamēr tās formāli vēl nav NATO 5. panta aizsardzībā.

“Mums ir nepieciešamas drošības garantijas pēc Somijas un Zviedrijas parauga,” teica O. Stefanišina. Un šādas garantijas ir jāpiemēro pārejas periodā līdz Ukrainas pilnvērtīgai dalībai NATO. Jāatgādina, ka pērn četras NATO dalībvalstis - ASV, Lielbritānija, Francija un Vācija - no savas puses garantēja Somijas un Zviedrijas drošību, iekams tās tiek oficiāli uzņemtas NATO

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, atbildot uz “politico.eu” jautājumu par potenciālajām garantijām Ukrainai, sacīja, ka “NATO drošības garantijas ir 5. pants, pilna dalība. Taču es zinu, ka notiek diskusijas un konsultācijas starp Ukrainu un dažiem mūsu sabiedrotajiem par divpusējām vienošanām”.

Polija un Baltijas valstis - palīgu avangardā?

Tikmēr ar sensacionālu paziņojumu sarunā ar britu laikrakstu “The Guardian” klajā nāca jau ierasti “vanadzīgi” noskaņotais bijušais Dānijas premjers un NATO ģenerālsekretārs A. Rasmusens. “Grupa NATO dalībvalstu ir gatavas nosūtīt bruņotos spēkus uz Ukrainu, ja dalībvalstis, ieskaitot ASV, nenodrošinās taustāmas drošības garantijas Kijevai alianses samitā Viļņā.”

A. Rasmusens sacīja: “Ja NATO nespēs vienoties par skaidru ceļu uz priekšu Ukrainai, ir liela iespējamība, ka dažas [NATO] valstis var rīkoties individuāli. Mēs zinām, ka Polija ir ļoti iesaistījusies konkrētas palīdzības sniegšanā Ukrainai. Un mēs nevaram izslēgt iespēju, ka Polija šajā kontekstā var vienpusēji iesaistīties vēl stingrāk un tai var sekot Baltijas valstis, varbūt pat iekļaujot iespēju izvietot savus bruņotos spēkus. Es domāju, ka poļi nopietni apsver iespēju veidot iesaistīties gatavo valstu koalīciju, ja Ukraina Viļņā neko nesaņem. Mums nevajadzētu par zemu novērtēt poļu emocijas, poļi jūt, ka pārāk ilgi Rietumeiropa nav ieklausījusies viņu brīdinājumos par krievu patieso mentalitāti.”

“Nav arī izslēgts, ka daži NATO sabiedrotie var būt par kaut kāda veida drošības garantijām, lai faktiski izvairītos no diskusijas par Ukrainas iestāšanās [NATO] centieniem. Viņi cer, ka runājot par drošības garantijām, var izvairīties no šī jautājuma. Es nedomāju, ka tas ir iespējams. Es domāju, ka [iestāšanās] NATO jautājums tiks izvirzīts Viļņas samitā. Es esmu runājis ar vairākiem Austrumeiropas līderiem, un starp viņiem ir grupa nelokāmu (hardcore) Centrālās un Austrumeiropas sabiedroto, kuri vēlas redzēt vismaz skaidru Ukrainas ceļu uz dalību NATO.”

A. Rasmusens arī kategoriski noraidīja Vācijas apsvērumus, ka Ukrainai nav jādod ceļa karte uz iestāšanos NATO, iekams karš nav beidzies, norādot, ka šādā veidā Krievijas diktatoram Putinam būtībā tiek piešķirtas veto tiesības.

Rasmusens tiesas procesā

Interesanti, ka Polijas, Baltijas valstu un, šķiet, vēl kādu NATO Austrumu bloka valstu vārdā runājošais A. Rasmusens Latvijā ir ieguvis visai skandalozu slavu. Nav skaidrs, kādu iemeslu dēļ, visticamāk, lai celtu savu reputāciju Eiropas un Latvijas valsts institūciju acīs, gan viņu, gan kādreizējo Vācijas izlūkdienesta šefu Augustu Haningu savulaik darbā piesaistīja “PNB bankas” (kādreiz “Norvik banka”) īpašnieks Grigorijs Guseļņikovs. A. Rasmusens pie pretrunīgi vērtētā Krievijas uzņēmēja ieņēma attiecīgi “PNB bankas” padomes priekšsēdētaja vietnieka (priekšsēdētājs bija pats G. Guseļņikovs) un padomes locekļa amatus.

Uz maksātnespējīgās “PNB bankas” administratora Vigo Krastiņa iesnieguma par 32 miljonu eiro piedziņu no bijušajiem bankas valdes un padomes locekļiem par bankai nodarītajiem zaudējumiem pamata Latvijā šobrīd norisinās tiesvedības process arī pret A. Rasmusenu. Jau rakstījām, ka, pēc V. Krastiņa versijas, bankai radītie zaudējumi ir saistīti ar darījumiem starp banku un ASV pilsoņa Rodžera Tamraza vadītu investoru grupu, ko G. Guseļņikovs pirms bankas slēgšanas stādīja priekšā kā jaunos bankas īpašniekus.

"Bankas prasījuma tiesības pret minētajām personām tika cedētas šiem jaunajiem investoriem, bet problēma ir tajā, ka noslēgtie cesijas līgumi neparedzēja tūlītēju samaksu - samaksa bija veicama pēc vairākiem mēnešiem, un par šādu labvēlību no bankas puses netika paredzēti nekādi nodrošinājumi - respektīvi, banka neko nesaņēma ķīlā," uzsvēra maksātnespējīgās "PNB bankas" administrators.

Papildus minētajam banka vēl izsniegusi ievērojamu aizdevumu šiem investoriem, lai viņi varētu nopirkt to, ko vēlāk viņi it kā varētu ieķīlāt bankai, lai nodrošinātu savu uzņemto saistību pret banku izpildi. Tas, pēc V. Krastiņa domām, neatbilda likuma normām. "Būtiski, ka šāda aizdevuma izsniegšanai vajadzēja saņemt visu valdes locekļu piekrišanu, bet tāda netika saņemta," pauž Krastiņš. Viņa ieskatā tā bija prettiesiska un nolaidīga rīcība no bankas vadības puses, jo par šiem jautājumiem lēma gan bankas valde, gan padome, kā rezultātā bankai tika nodarīts norādītais zaudējums aptuveni 32 miljonu eiro apmērā.

Latvijas Televīzijas raidījums "De facto" savulaik vēstīja, ka šajā lietā tiesa piekritusi apķīlāt vairāku atbildētāju dzīvokļus un mājas, tajā skaitā bijušajam bankas padomes priekšsēdētāja vietniekam A. Rasmusenam piederošu īpašumu Dānijā vairāk nekā 700 000 eiro vērtībā un padomes loceklim A. Haningam piederošu māju Vācijā. Abiem apķīlātas arī viņu uzņēmumu daļas.

"PNB bankas" darbība tika apturēta 2019. gada 15. augustā, bet tā paša gada 12. septembrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa banku pasludināja par maksātnespējīgu. "PNB bankas" darbība tika apturēta, lai nepieļautu bankas līdzekļu aizplūšanu.

Izpēte

Ja Latvijā šā gada piecos mēnešos dzimstība samazinājusies straujāk nekā vienā no kara skartajiem Krievijas apgabaliem, tad nākamā gada budžeta veidotājiem jāsaspringst pie uzdevuma vismaz pamēģināt dzimstību “nopirkt” ar pabalstiem, piemaksām vai nodokļu u.c. maksājumu atlaidēm jebkuram, kam kāda saistībā vismaz ar vienu bērnu (nepilngadīgo).

Svarīgākais