Noslēdzoties pasaules čempionātam hokejā, Latvijā priekšplānā atgriežas Valsts prezidenta vēlēšanas – pilnīgi iespējams, šonedēļ Saeima nolems, kurš nākamos četrus gadus saimniekos Rīgas pilī. "Prezidentam vajadzētu atcerēties, ka viņš ir cilvēks, kurš kalpo valstij, ir tautas algotnis, nevis tāds, kas diktē noteikumus," uzskata politoloģe Ilga Kreituse. Par to, kādam jābūt valsts līderim – “Neatkarīgās” TV jaunākajā diskusijā.
“Neatkarīgās” TV diskusijā piedalījās: Gints Jēgermanis, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, pirms tam 30 gadus bijis diplomātiskajā dienestā, Ilga Kreituse, Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe, bijusī Saeimas priekšsēdētāja, kā arī Valsts prezidenta amata kandidāte 1996. gadā, Ivars Kalviņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents, un "Neatkarīgās" galvenā redaktora vietnieks Rolands Pētersons. Raidījumu vadīja žurnālists Vladislavs Andrējevs.
Prezidents ir galva
Egils Levits pēc mūsu hokeja komandas iegūtās bronzas medaļas stāstīja, ka šādiem lieliem notikumiem ir jābūt, lai vienotu tautu. Runājot par to, vai arī prezidentam ir jābūt tam, kurš vieno, iedvesmo tautu,
I. Kreituse atminējās, kad uz Latvijas Valsts prezidenta automašīnas vēl nebija uzlikts valsts ģerbonis, mašīnas numurs bija 1, kas nozīmēja, ka šis ir pirmais cilvēks valstī, un "mēs parasti par daudziem procesiem sakām, ka tie sākas no galvas". "Un, ja tu esi numur viens, tad tu esi galva. Un kam tu esi galva? Valstij. Un no tevis sākas visi procesi. Arī šis saliedētības process. Un, ja skatāmies uz Levita kungu, viņš jau pats pateica, kas viņš būs, bet ir jautājums, vai viņš tāds bija - prezidents visai tautai. Noslēdzot savu prezidentūru, viņš pasaka, ka Saeimā ir pareizie un nepareizie deputāti, līdz ar to mēs redzam, ka šī procesa izpratne katram ir tāda, kādu viņš ierauga savu vietu politiskajā spēles laukā, un kādam jau ir izdevīgi, lai ieņemtu posteni vai neieņemtu, bet ikdienā viss sākas no galvas. Un ne tikai hokejā, aizlidot uz Tamperi un justies kā vadonim, bet tas būtu jādara regulāri, pārdomāti, izvērtēti, lai neradītu krīzes situācijas un lai tiešām valstī būtu viens cilvēks, pie kura var vērsties, neteiksim, katrs, jo nekad nebūsi mīļš visiem un nekad visi tevi nemīlēs. Tā arī ir absurda doma, ka es būšu visiem ideāls. Tā nemēdz būt. Bet tomēr būtu cilvēks, kuru nenoliegtu tautas lielākā daļa. Diemžēl Latvijā pēdējos četros gados mēs nevaram teikt par prezidentu kā vienojošu elementu un cilvēkus saistošu elementu," saka I. Kreituse.
G. Jēgermanis uzskata, ka prezidents nebūs brīnumcilvēks, glābējs. Prezidents var būt ceļvedis, proti, runāt par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem.
"Šī nav izpildvara, un valsts prezidents īsti nevar izdarīt tos darbus, kas ir valdības rokās, bet pēc dialoga ar valdību, Saeimu, sabiedrības pārstāvjiem, ar biznesa pārstāvjiem, universitātēm, braucot uz reģioniem, viņš var iezīmēt to ceļu, kur Latvijai vajadzētu atrasties šajā brīdī vai vajadzētu nokļūt," teic G. Jēgermanis.
Iezīmēt vai tomēr ietekmēt? "Uz šo jautājumu es varu atbildēt caur Satversmi, kas prezidentam dod divas funkcijas - likumu ierosināšana un Ministru kabineta ārkārtas sēdes sasaukšana. Jāsaka, ka Levita kungs ne vienu, ne otru īpaši aktīvi nav mēģinājis īstenot. Un nav runa tikai par viņu, bet par visiem Latvijas prezidentiem," paskaidro Pētersons.
Atbildot uz jautājumu, vai mums Latvijā iezīmējas cilvēks ar iekšēju jaudu, kurš var uzrunāt cilvēkus, I. Kalviņš pauda pārliecību: kamēr mums būs Saeimas ievēlēts prezidents, mēs no prezidenta nesagaidīsim to, ko gribētu sagaidīt: "Diemžēl tā ir, ka politiķi domā par nākamajām vēlēšanām, bet valstsvīri - par nākamajām paaudzēm. Cilvēku uzrunāšanā ir divas iespējas. Vienu no tām izmantoja hitleriskā Vācija un šobrīd Krievija - "mūsējos sit". Ja mūsējos sit, tad mēs visi apvienojamies un cīnāmies par kaut ko. Otra iespēja ir parādīt mērķi, uz kuru mēs gribam tiekties. Tā kā to, sabrūkot Padomju Savienībai, izdarīja Somija, pasakot, ka tagad jāsavelk jostas, jo ir grūti laiki, jāiegulda izglītībā, zinātnē, pētniecībā, inovācijās, un tad mēs dzīvosim labi," atzīst I. Kalviņš.
I. Kreituse savukārt norāda uz vienu lietu par labu tautas vēlētam prezidentam - to, vai prezidents spēj uzrunāt tautu, varētu pārbaudīt ar vēlēšanu kampaņu, kur pieteiktie kandidāti varētu uzrunāt cilvēkus, jo "pašlaik šo trīs kandidātu debates šķiet ļoti apmuļļātas".
Runājot par to, ka varbūt nemaz nevajag spēcīgu prezidentu, kāda bija Vaira Vīķe-Freiberga, jo politiķi varbūt nemaz negrib, lai viņus ietekmē, I. Kalviņš norādīja: "Ir bēdīgi skatīties uz to, kas pašlaik notiek - kurš vairāk solīs un kurš vairāk apsolīs tiem, kas vēlēs, un tie, kurus mēs redzam televīzijas ekrānos, nav tie, kas pieņem lēmumus, "pelēkos kardinālus" mēs nemaz neredzam." Pēc I. Kalviņa domām, V. Vīķei-Freibergai bija plaša zināšanu bāze un iedzimta inteliģence.
I. Kreituse uzskata, ka V. Vīķes-Freibergas lielums nav tajā, ka viņa bija supersieviete, bet tajā, ka viņas pēcteči bija vāji..., piebilstot, ka V. Vīķe-Freiberga bija laba zinātniece, psiholoģe, oratore, kurai pēc vārda nebija kabatā jāmeklē.
"V. Vīķe-Freiberga jau nenokrita no debesīm, viņa ienāca šajā tirgū tad, kad vairs nebija citas preces ko pārdot, piecas kārtas bija pagājušas, Ingrīda Ūdre, Valdis Birkavs, Raimonds Pauls bija izgājuši cauri, un arī viņu pirmajā kārtā neievēlēja, bet tikai otrajā. Viņa tika uzaicināta kļūt par Latvijas institūta direktori un klusiņām tur sēdēja," atceras politoloģe.
Taču pašlaik, viņasprāt, Latvijā ir politiskais tirgus, kas pārkāpj demokrātijas principus. Vajadzētu būt atsevišķi, bet mums viss ir salikts kopā - ja tava partija dabūs prezidentu, tad tava dabūs Saeimas priekšsēdētāju, un tev ir cerības dabūt premjeru. "Šobrīd ir tāda spēle, jūs skatāties, ko viņi runā, bet mēs... Klausoties politiķos, vajadzētu lasīt starp rindiņām," pamāca I. Kreituse.
"Būtu labi, ja mēs prezidentu spētu atlasīt uzreiz pēc trim vārdiņiem - zina, spēj un grib. Un visu to var notestēt prezidenta kampaņas laikā, kad notiek priekšvēlēšanu debates ilgāku laiku," savu prezidenta atlases metodi iesaka I. Kalviņš. R. Pētersons gan politiskajā tirgū nesaskata neko sliktu, jo būtībā politiskais tirgus ir politiskais process.
Debatējot par likumsakarību - jo vairāk Valsts prezidentam padomnieku, jo vājāks prezidents, I. Kalviņš pauda: "Ja pats neko nezina, tad jāpaļaujas uz padomniekiem, bet arī ir jāzina, kā izvēlēties padomniekus. Un, ja to, ko saka prezidents, nosaka padomnieki, tas nekur neder. Igaunijā pirms lēmuma pieņemšanas divi trīs institūti pēta jautājumu, modelē situācijas, kā būs, ja darīsim tā, un kā būs, ja šitā. Kāpēc tad mums ir zinātnieki un institūti? Ne reizi Kariņa valdība nav izmantojusi mūsu piedāvājumu paļauties vai vismaz paprasīt viedokli LZA."
I. Kreituse norāda, ka divi no trim kandidātiem nāk no bijušajām prezidenta kancelejām, tātad Latvijā Valsts prezidenta kanceleja ir tā vieta, kur audzē topošos prezidentus.
Spriežot, kādas ir bijušas vājās puses prezidenta institūcijai Latvijas diplomātijā, G. Jēgermanis norādīja, ka Latvijas prezidentiem lielas neveiksmes, kas pasliktinājušas Latvijas situāciju, nav bijušas, bet jāanalizē katrs prezidents atsevišķi. Ir bijušas vairākas divdomīgas situācijas, kas raisījušas neskaidrības.
I. Kalviņš E. Levita sakarus un darbības ar partneriem ārpolitikā vērtē kā ļoti labus, veiksmīgus. "Viņš vismaz verbāli ir iestājies par zinātni, izglītību, bet cits jautājums ir, ka viņam neizdevās atrast instrumentus, lai to pārvērstu darbībā," norāda LZA prezidents.
