Atbildīgās amatpersonas un enerģētikas nozares uzņēmumi atzīst, ka, pirmkārt, no Latvijā saražotās elektroenerģijas 70% jau ir atjaunīgā, otrkārt, ka jau pieteiktās saules un vēja ražošanas jaudas pārsniedz Latvijas vajadzību līmeni un, treškārt, ka elektrības iekšējais patēriņš līdz 2030. gadam pieaugs par nieka 5–10%, proti, nebūs nekādas visas zemes elektrifikācijas, jo mums trūkst rūpniecības, kur to izmantot.
Tomēr ir atrasts attaisnojums iemeslam, kādēļ tiek turpināts ļaut pieteikt jaunas atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudas privātajiem investoriem, vienlaikus valstij plānojot savu sauszemes vēja megaprojektu SIA “Latvijas vēja parki”, kā arī nepieciešamās infrastruktūras - lielas jaudas starpsavienojumu un jūras apakšstacijas izbūvi Baltijas jūrā Kurzemes piekrastē -, kur tad izsludināt konkursu privātajiem par jūras jeb atkrastes vēja superstacijas izbūvi. Un, proti, Latvija kļūšot par elektroenerģijas eksporta megavalsti ar ambīcijām šeit saražoto enerģiju sūtīt ne tikai lietuviešiem un igauņiem, bet arī zviedriem un vāciešiem. Kurš šīs valsts mega investīcijas apmaksās, paliek atklāts jautājums, kur atbildi neviļus gribas meklēt jau uzsāktajā praksē Latvijas iedzīvotājus un tautsaimniecību aplikt ar reģionā vai pat Eiropā augstākajiem elektrības ražošanas, pārvades un sadales tarifiem.
Jāpiebilst, ka atbilstoši Saeimas frakciju pagājušajā nedēļā pieņemtajam sadarbības memorandam “Par Latvijas enerģētikas stratēģijas 2023.-2025. gadam izstrādes nepieciešamību” ir arī jāpēta iespēja “stiprināt Latvijas energoportfeli ar mazo modulāro atomreaktoru palīdzību”. Tātad bez klimata un enerģētikas ministra Raimonda Čudara (“Jaunā vienotība”) Saeimas enerģētikas forumā pieteiktās “ceļa kartes”, kas paredz, ka “enerģijas ražošana no atjaunīgajiem energoresursiem ir mūsu vienīgā atbilde uz izaicinājumiem”, politiķu un arī daļas enerģētikas ekspertu aprindās nebūt nav atmesta ļoti dārgā kodolenerģijas attīstīšanas ideja. Kas gan fundamentāli atrisinātu Latvijas galveno problēmu - elektroenerģijas bāzes jeb balansēšanas jaudu trūkumu, kuras dēļ Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) prognozēs līdz 2030. gadam vairāk nekā elektroenerģijai tiek paredzēts ļaunās fosilās gāzes (!!) patēriņa pieaugums - proti, par 10-15%. Jo, izrādās, ar gāzi darbināmās Rīgas TEC darbību nāksies nevis samazināt, bet palielināt, lai sinhronizētu daudzo haotiski izmētāto saules un vēja projektu darbību.
Nav gan izslēgts, ka kopējo sajukumu mūsu nākotnes enerģētikas virzienos un mērķos plānots risināt jau jaunas valdošās koalīcijas un Valsts prezidenta administrācijas ietvaros, un šie virzieni ir atkarīgi no tā, vai JV saglabās savu noteicošo ietekmi Latvijas (energo) politikā. Kā atzina “Apvienotā saraksta”, kas bija jau pieminētā Saeimas foruma faktiskais iniciators, pārstāvis, Saeimas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas vadītājs Viktors Kulbergs, vienotas enerģētikas stratēģijas trūkums ir drauds ne tikai Latvijas ekonomiskajai izaugsmei, bet arī nacionālajai drošībai. Tāpēc stratēģiskie lēmumi šajā jomā ir jāpieņem vismaz 30 gadu perspektīvā un Saeimas un Valsts prezidenta [ne valsts energouzņēmumu, KEM vai valdības] līmenī. Šajā sakarā jau pieminētajā Saeimas frakciju sadarbības memorandā tās aicināja “Ministru kabinetu līdz 2023. gada 1. oktobrim izstrādāt detalizētu enerģētikas stratēģiju 2023.-2050. gadam un iesniegt to Saeimā”, ka arī “līdz 2023. gada 31. decembrim sarīkot Saeimā publiskas debates par Ministru kabineta iesniegto Latvijas enerģētikas stratēģiju 2023.-2050. gadam”.
Lai labāk saprastu, kāds ir pašlaik galveno enerģētikas vīziju virzītāju - KEM, kā arī Finanšu ministrijas (ministrs Arvils Ašeradens arī no JV) pārraudzībā esošās a/s “Augstsprieguma tīkls” - redzējums par to, vai plānoto enerģijas ražošanas jaudu jau nav par daudz un vai tās atbilst Latvijas interesēm, “Neatkarīgā” tām nosūtīja vairākus jautājumus.
Uz jautājumiem par SIA “Latvijas vēja parki” projektu un tā ekonomisko jēgu KEM īsti neatbildēja, iespējams, tādēļ, ka tas nav šīs ministrijas pārraudzībā (projektu apsaimnieko Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esošā a/s “Latvenergo” un Zemkopības ministrijas pārraudzībā esošā a/s “Latvijas valsts meži”). Savukārt uz jautājumu, vai pieteikto ražošanas jaudu jau nav par daudz, vai “Augstsprieguma tīkls” ar tām tiks galā un cik reālistiska ir dažādu jaunu mega vīziju izvirzīšana, klimata un enerģētikas ministra padomniece Beate Barkāne atbildēja:
“Jautājumu par tīkla jaudām risinās elektroenerģijas eksportēšana kopā ar KEM plānoto tīkla jaudu rezervācijas optimizāciju (regulējums dos iespēju kombinēt dažāda ražošanas profila enerģijas avotus). Vēlamies uzsvērt, ka 2023. gada 9. maijā Baltijas valstu elektroenerģijas pārvades operatori un Vācijas operators “Hertz 50” vienojās par turpmāku sadarbību elektroenerģijas pārvades starpsavienojuma izveidē starp Baltiju un Vāciju. Aptuveni 750 kilometru garais kabelis pa Baltijas jūras gultni ir viens no izšķirošiem nosacījumiem tieši Latvijas atkrastes vēja enerģijas attīstībai - elektroenerģijas eksportēšanai.”
Savukārt uz jautājumu, kad šis savienojums ar Vāciju ir plānots, cik tas varētu izmaksāt un kurš maksās, KEM pārstāve atbildēja, ka “savienojums ir būtisks pavērsiens kopējo Eiropas tīklu 10 gadu attīstības plānā. Tas arī ir pirmais solis, lai gatavotu pieteikumu ES atbalsta finansējuma pieprasīšanai”.
“Augstsprieguma tīkla” (AST) Komunikācijas daļas vadītājas Elīnas Grīvānes atbildes uz mūsu jautājumiem, ņemot vērā, ka tās ir būtiskas tirgus dalībniekiem, publicējam pilnībā:
Vai AST ir kādas idejas, kā ierobežot papildu pieslēgumu pieprasītāju vēlmes attiecībā uz vēja un saules enerģijas jaudām lielā apjomā, ņemot vērā, ka, pēc AT vadītāja enerģētikas forumā Saeimā teiktā, tās jau šobrīd pārsniedz Latvijas iekšējā patēriņa vajadzības?
AST strādā regulējuma ietvaros un necenšas ierobežot pieslēgumu pieprasītāju vēlmes. Forumā tika teikts, ka, ja tiek uzbūvēti un uzsāk ražot elektrību saules un vēja parki ar uzstādīto jaudu 3,8 GW, par kuriem ir samaksāta jaudas rezervēšanas maksa, tad jau ar šo parku un ar Daugavas HES saražoto elektroenerģijas apjomu Latvija gada griezumā varētu kļūt par elektroenerģijas eksportētāju. Tas varētu notikt jau 2026. gadā, ja visi šie projekti tiks realizēti kā plānots - trīs gadu laikā.
Ko paredz tā dēvētie MK 150. noteikumu par publiskas personas zemes nomas un apbūves tiesībām grozījumi, kas šobrīd esot iestrēguši kaut kur saskaņošanā starp ministrijām un kas nepieciešami vēja parku izbūvei uz LVM zemes? Kas tiem iebilst un kāpēc?
Tie ir MK 350. noteikumi, kas nosaka kārtību, kā valsts mežu teritorijas tiek nodotas vēja parku attīstītāju rīcībā. Noteikumi paredz, ka 10% no šīm teritorijām tiek rezervēti SIA “Latvijas vēja parki” vajadzībām (“Latvenergo” un LVM “Mežavēja” projektam). Cik zināms no publiskā telpā atrodamās informācijas, pret to iebilst citi attīstītāji, kas uzskata, ka tādējādi "Mežavēja" projektam tiek dotas priekšrocības. AST šī jautājuma virzībā nav iesaistījies.
Vai “Augstsprieguma tīkls” saredz biznesa perspektīvas SIA “Latvijas vēja parki” projektam? Vai AT infrastruktūra ir gatava tā pieslēgšanai?
AST nevērtē šādu projektu biznesa perspektīvas. Par infrastruktūru varēsim pateikt, kad saņemsim konkrētus pieslēguma pieprasījumus, kur būs norādīta pieprasītā jauda un konkrētā teritorija. Jāatzīmē, ka AST kā pārvades sistēmas operators neiegulda savus līdzekļus jaunu pieslēgumu izbūvē, tas viss gulstas uz projekta attīstītāja pleciem, kas pilnībā sedz infrastruktūras izbūves izmaksas, kas dažkārt var arī ietvert ne tikai jaunu apakšstaciju izbūves darbus, bet, piemēram, līniju jaudu palielināšanu, kas var ievērojami samazināt konkrētā projekta biznesa perspektīvas.
Kādā stadijā ir plānotais 2000 MW starpsavienojuma projekts starp Latviju/Igauniju un Vāciju? Ko tas paredz? Kad un par kādu finansējumu tas varētu tikt īstenots?
Tas vēl nav projekts, bet attīstības iecere. Baltijas valstu PSO un Vācijas PSO "50Hertz" ir vienojušies par sadarbību elektroenerģijas pārvades tīkla attīstībā Baltijas jūrā. Par tehnisko risinājumu un finansējumu vēl ir pāragri runāt. Baltijas-Vācijas starpsavienojums būtu daļa no plašākas vīzijas, pie kuras strādā ap Baltijas jūru esošo valstu pārvades sistēmas operatori - vīzija par sazarotu elektroenerģijas pārvades tīklu Baltijas jūrā. Šāda vīzija tiktu īstenota pakāpeniski, un AST redz “Elwind” projektu (projekts, kas savienos atkrastes vēja parkus Igaunijā un Latvijā) kā pirmo soli šādas vīzijas īstenošanā. [Te jāpiebilst, ka AST prezentācijā Saeimai bija iezīmēts arī starpsavienojums starp Latvijas atkrastes vēja parkiem un Zviedriju, red.]
Kādas vēl ir Latvijas iespējas eksportēt saražoto elektroenerģiju? Cik daudz to atļauj esošā infrastruktūra, un kādi ir plāni tās attīstīšanai?
Kontekstā ar “Elwind” projektu AST plāno stiprināt 330 kV tīklu Latvijas rietumos un starpsavienojumus ar Lietuvu. Tas palielinās eksporta iespējas uz Lietuvu, kur no 2030. gada ir plānots straujš patēriņa pieaugums. Tomēr saistībā ar eksporta iespējām ir jāskatās Baltijas reģions kopumā. Pēc sinhronizācijas ar Eiropu 2025. gadā Baltijas valstīm būs četri starpsavienojumi, bet vēl vairākus ir plānots attīstīt nākotnē.
